Beigu beigās viņi nolēma lidot virs upes, kura agrāk vai vēlāk viņus aizvadīs līdz pilsētai.
Upes ūdens vizuļoja mēness gaismā, un arī naktī tās vijumi pietiekami skaidri rādīja ceļu. Pamanījuši kādu cilvēku mājokli ar gaismu logos, viņi drošības pēc nolaidās zemāk un lidoja starp lapegļu galotnēm. Tumsa bija dažāda melnuma un biezuma: melnās debesis visapkārt un vēl melnākie meži zem viņiem, bet, kad viņi nolaidās lejā starp koku stumbriem, meža tumsa bija daudz tumšāka par debesīm, kur tomēr vizuļoja zvaigznes, bet vismelnākā bija zeme, pret kuras piķa tumšumu izcēlās sudraboti mirgojošie upes loki.
Ja Erbrovs lidoja augstu, viņiem nebija jāseko līdzi visām upes mestajām cilpām un ceļš kļuva daudz īsāks. Joršs atcerējās ilgo un nogurdinošo gājienu pretējā virzienā. Viņš gan nevarēja žēloties, ka ceļš bijis mokošs, jo Monsers viņu nesa rokās vienmēr, kad Joršs bija noguris. Taču ilgs šis gājiens bija nenoliedzami. Tagad viņi sasniedza Daligaru jau pirms rītausmas. Maigajā rīta gaismā upes ūdens laistījās zeltains, un tajā krita melnas ēnas no drūmajām, augstajām nocietinājumu sienām, kuru augšmalā cits pie cita gluži kā milzu dzeloņcūku adatas rēgojās asi piķi. Likās, pa šiem gadiem torņu, dzeguļu un šaujamlūku skaits tikai pieaudzis.
Erbrovs lēni noplanēja pļavā, kuru no visām pusēm ieslēpa kastaņu birze. Pareģojums bija meklējams pilsētas dienvidu daļā, turpretī vienīgā ieeja pilsētā — lielie vārti ar paceļamo tiltu — atradās ziemeļos. Plāns bija vienkāršs: pūķis paliks guļam zaļajā zālē, noslēpies ēnā, kur rīta nedrošajā gaismā nebūs pārlieku uzkrītošs, turpretī Joršs vispirms, nepievēršot sev uzmanību, paies garām sargiem, kas stāv pirms paceļamā tilta, pēc tam paies garām sargiem uz paceļamā tilta, tiks garām arī tiem, kas stāv sardzē aiz paceļamā tilta, tad iejuks pūlī un veiksmīgi izvairīsies arī no tiem kareivjiem, kuri patrulē ielās. Tā viņš aizies līdz pilsētas dienvidu mūriem, kas saglabājušies no senās Taisnīguma pils, un izlasīs pareģojumu.
Savilcis vienaldzīgu seju, Joršs tuvojās paceļamajam tiltam. Ar vienu no sarežģītā, baltā tērpa plīvuriem viņš kā ar kapuci bija nosedzis galvu, apslēpdams smailās ausis un pārlieku gaišos matus. Sirds nevaldāmi sitās. Daudzus gadus viņš bija nodzīvojis bibliotēkā nesasniedzama kalna virsotnē, kur vienīgā sabiedrība viņam bija pūķis. Tagad milzīgais visapkārt redzamo cilvēku daudzums viņu satrauca. Satraukumam pievienojās bailes no vardarbības, cerības atrast sava likteņa zīmes, atmiņas par Monseru un Sajru, kā arī skumjas ilgas, ko šīs atmiņas allaž modināja. Viņš bija nonācis dažu soļu attālumā no vārtiem, kad ļaudis neizskaidrojamā veidā sazīmēja viņa citādību. Visi pārtrauca savu darāmo: tie, kas bija pļāpājuši, apklusa, tie, kas gāja pār tiltu, apstājās, kāpostu un ābolu pārdevēji pārstāja lielīt savu preci un pievērsa viņam pētī- gus skatienus. Taču vārdu elfs nekur nedzirdēja. Visi gluži vienkārši sāka nevaldāmi smieties. Nez no kurienes uzradās bariņš noskrandušu puišeļu un sava barveža — lielāka puikas ar neiedomājami atlekušām ausīm — pamudināti, sāka viņu mēdīt un apsaukāt. Puikas klaigāja visi reizē, un Joršam neizdevās neko saprast, taču viņš bija pārliecināts, ka arī tagad nav izskanējis elfa vārds. Kāpēc tad tie uzvedas tik dīvaini?
Daži raidīja pret viņu akmeņus, taču tie nesasniedza mērķi, — sakoncentrējies uz lidojuma trajektoriju, Joršs spēja novirzīt tos sāņus. Pirmajā mirklī viņu bija pārņēmušas bailes, taču drīz viņam spēle ar akmeņu atvairīšanu gandrīz vai iepatikās. Vienam no vārtu sargiem šīs izpriecas apnika, un viņš, skaļā balsī uzrēcis puikām, panāca, lai akmeņi vairs nelido un troksnis uz bridi pieklust. Tas bija gara auguma kalsns vīrs ar kuplu pelēcīgu bārdu. Viņš pavērsās pret Joršu un pamāja, dodams zīmi sekot. Droši vien sargs gribēja apspriesties ar kādu virsnieku. Paklausīgi sekodams sargam, Joršs iegāja pilsētā, un sarga klātbūtne viņu pasargāja no jauniem uzbrukumiem. Daudzus gadus viņš bija pavadījis bibliotēkā, un tagad Daligara viņam šķita milzīga. Tāpat kā bērnībā pilsēta viņu apreibināja. Te bija neskaitāmas lielas ēkas, senas kolonnas un arkas, kas, savienojoties un krustojoties, iezīmēja dīvainus rakstus pret debesīm. Daudzas no arkām bija apdrupušas, velves iebrukušas. Dažās no greznajām pilīm tagad bija nabagu patversmes un slimnīcas, bet lieveņu priekšā bija iekārtots tirgus, kur pie nožēlojamām letēm stāvēja rātnas pircēju rindas, lai iegādātos kādu ābolu vai kāpostu. Gaiss pilsētā bija smacējošs, — gar apdrupušajiem mūriem vijās ložņājošie jasmīni, kuru apdullinoši saldā smarža jaucās ar netīrības smakām. Joršs neizpratnē prātoja, kā gan iespējams, ka pašās rudens beigās jasmīni vēl ir pilnos ziedos.
Viņš atkal redzēja jau bērnībā skatīto bruģi, pasteļtoņos krāsotās ēku fasādes, smailos jumtus, zaļi un tumšsārti svītrainos slēģus. Taču tagad viss bija apdrupis un noplucis, un uz palodzēm vairs nemanīja ģerāniju podiņus. Viņi gāja garām strūklakai, ko rotāja pakaļkājās saslējies koka lācis, — skulptūrai vairs nebija galvas, bet reiz dzirkstošo strūklu vietā tagad suloja vien nelabi smakojoša čurksle. Viņi bija nonākuši pie milzīgas tēstu akmeņu un ķieģeļu sienas, kas bija noaugusi sīkām papardītēm un sārtiem ziediņiem. Tā bija Tiesneša pils, kurai līdzās atradās arī tiesas ēka, bet zem tās — cietums. Varbūt šī būs vispareizākā vieta, kur ievākt ziņas par Sajras un Monsera ģimeni.
Pils bija liela un slējās pār pilsētu. Tās pamatni veidoja asimetrisks daudzstūris, un, no malas raugoties, nebija iespējams noteikt, cik stūru ir ēkai. Torņu pilij nebija, — vienkārši viens gals bija daudz augstāks par otru, radot savādu nestabilitātes un nepastāvības iespaidu un liekot domāt, ka pils vēl nav līdz galam uzcelta vai arī jau sākusi brukt.
Daligarā, kas bija saglabājusies Jorša atmiņās, visur kladzināja vistas, taču tagad šos putnus pilsētas ielās nemanīja. Piepeši viena vista tomēr parādījās, tā iznāca uz ielas pa apdrupušiem vārtiem. Vista bija ļoti veca un ar mokām cilāja kājas, taču apņēmīgi virzījās uz Jorša pusi. Un Joršs viņu pazina. Viņš to bija atdzīvinājis pirms trīspadsmit gadiem. Acīmredzot dīvainais liktenis un mirušo valstībā pabijušās slava bija paglābuši vistu no iesma un katla, bet saikne, kas bija izveidojusies starp viņu un elfu, nebija ļāvusi nomirt. Tagad vistai vairs nebija spēka dzīvot. Viņa bija sajutusi Joršu: reiz viņas un zēna prāts bija saplūduši un savienojušies, palikdami saistīti uz visiem laikiem. Vista piekliboja pie Jorša. Viņš paņēma to rokās. Abi vēl pēdējo reizi saskatījās, un vista ļāvās nāvei. Joršs juta, kā putnu piepilda miers un tā sirds apstājas. Viņš pacēla skatienu un paraudzījās apkārt. Ne jau viņš vienīgais zināja, kāpēc šī vista bijusi tik īpaša. Uz ielas, neskaitot viņa pavadoni sargu, bija arī četri vīri, divas apaļīgas sievas, meitene un mūžīgais bariņš nošņurkušu zeņķu, kas bija bīstami bruņoti ar akmeņiem un kaķenēm. Visi skatījās uz Joršu. Tagad vārds elfs izskanēja skaļi un skaidri. Atkal lidoja akmeņi, tikai šoreiz to bija vairāk. Joršs saprata, ka visus atvairīt nespēs.