Viņš steigšus mēģināja saprast, kurp lai bēg. Visapkārt bija naidīgi cilvēki, — atlika tikai mūra siena. Viņš īsu mirkli iztēlojās, ka ir ķirzaka, un jau bija ticis augšā pa stāvumu. Akmeņi un kliedzieni traucās viņam pakaļ. Otrpus mūrim pletās dārzs ar kupliem kokiem, čalojošām strūklakām un dīķīti, kurā spoguļojās gulbji. Pie pašas sienas auga milzīgas glicīnijas, un pa to mezglainajiem stumbriem Joršs norāpās lejā. Viss bija krāšņu ziedu pilns, un likās, te ir laimības un mūžīgā pavasara dārzs, taču vienlaikus viss šķita pārmērīgs un pārspīlēts. Joršs atkal neizpratnes pilns minēja, kā gan iespējama tāda ziedu pārpilnība, kad ziema jau ir uz sliekšņa. Arī glicīniju smarža likās nedabiski salda. Nedaudz tālāk bija šūpoles, kurās sēdēja meitene, tērpusies gaišā kleitā tāpat kā Joršs. Šūpodamās viņa dziedāja senu dziesmu par jaunekļiem, jaunu- vēm un mīlestību. Slēpdamies glicīniju ēnā, Joršs piegāja tuvāk. Meitene bija ļoti skaista: gara, trausla, smalka, bālu ādu un lielām, zaļām acīm. Viņai mugurā bija balts tērps ar zelta izšuvumiem, gaišo matu pīnītes veidoja uz galvas sarežģītu rakstu, un katru to savienojuma vietu kopā saturēja zelta gredzentiņš. Visa aina drīzāk atgādināja gleznu vai teātra izrādi. Turklāt Joršam likās, ka meitene ir daudz par lielu, lai pavadītu laiku, šūpojoties šūpolēs un dziedot. Beidzot gleznaini valdzinošā aina sadrupa: līdzās šūpolēm stāvēja pavisam maza, tumsnēja meitenīte, kura uzdrošinājās kaut ko palūgt šūpolēs sēdošajai, kad tās dziesma bija galā. Dziedātāju pārņēma sašutums, un to viņa pauda visai skaļi. Tagad pat Joršs varēja saklausīt atsevišķus šīs sarunas vārdus. Patiesībā tā nemaz nebija saruna, — skanēja tikai grezni tērptās mamzeles skaļā balss, kura mazajam meitēnam lika saprast, ka nav un nebūs iespējams tikt šūpolēs viņas vietā. Šūpošanās kā mūžīga un neapstrīdama priekšrocība pienākoties tikai vecākajai.
— …Saproti, tāpēc, ka es esmu Valdītāja un Tiesneša meita… kā tu vispār iedrošinies, sīkā puņķaine… tavs tēvs ir niecība… viņš ir parasts… nenozīmīgs…
Mazā meitene raudāja.
— Tu esi resna, riebīga un nesmuka. Tu esi parasta niecība. Niecība! Bet mans tēvs ir tas, kurš…
Kāda uzpūtīga zoss! Cik gadu, diez, ir šai vīzdegunei, kura tik ērti iekārtojusies šūpolēs? Izskatās, ka viņu jau būtu laiks izdot pie vīra, bet šī uzvedas kā piecgadīga. Sēž, šūpojas un raudina citus. Un vai tad "parasts" ir apvainojošs vārds? Droši vien. Joršam uzmācās kārdinājums iet aizstāvēt mazāko meiteni, taču nepatikšanu jau tāpat bija gana.
Un vai viņa neteica, ka ir Tiesneša meita? Tātad vēl jo vairāk neviens nedrīkst pieķert Joršu šajā dārzā. Viņpus mūrim aizvien vēl atbalsojās kliedzieni: "Elfs! Elfs!" Ja jau dārza ziemeļu siena iet līdztekus galvenajai ielai, tad — Joršs sprieda — aiz dārza dienvidu sienas vajadzētu būt upei. Taču šis secinājums nāca par vēlu: dārza vārti atsprāga vaļā un iekšā iebrāzās dučiem karavīru. Lielākā meitene, šausmās spiegdama, iemetās ēkā, kuras sienas bija noaugušas ložņājošām rozēm. Arī rožu krūmi bija pilnā plaukumā. Joršs klusībā sev jautāja, vai tagad mazā meitene beidzot varēs pašūpoties.
Kā lai tiek cauri dārzam? Joršs atkal uzrāpās uz mūra un mēģināja virzīties tālāk pa tā augšmalu, taču kāja aizķērās aiz glicīnijas zara, un viņš nokrita atpakaļ uz galvenās ielas, kur bija sākusies viņa bēgšana. Kareivju uz ielas nebija daudz, vairums bija iesteidzies dārzā, toties noskrandušo zeņķu bija varens pulks. Akmeņi atkal lidoja svilpdami. Un daudzi no tiem trāpīja Joršam. No pārsistās pieres sāka tecēt asinis, tērps iekrāsojās sarkans. Viņš metās skriet un skrēja, kā prot skriet tikai elfi — iztēlojoties sevi par strauji piķējošu ērgli. Joršs pavisam drīz būtu aizbēdzis no vajātājiem, taču sapinās savā kuplajā tērpā un pakrita. Atkal piecēlies, viņš steidzīgi iekliboja šaurā ieliņā. Te sākās pilsētas augstākā daļa, kur mājeles spiedās cita pie citas un cita uz citas, itin kā veidojot milzīgu skudru pūzni. Vietām gar sienām vijās vārgulīgi vīnogulāji ar retiem ogu ķekariem. Mājas bija sakleķētas no māliem un koku mizām, ielās pludoja dubļi, bet vietumis netīrā ūdens peļķes bija dziļākas un tajās atspīdēja debesis un baltie mākoņi. Ielu dubļos valstījās kraupaini suņi un nepieskatīti bērni, kas plēsās par kāpostu kaceniem un ābolu serdēm. Neviens nepārtrauca savus cīkstiņus, lai izsmietu Joršu vai dzītos viņam pakaļ. Joršs iebēga vēl šaurākās ielās, kur diviem gājējiem būtu grūti izmīties. Te nami bija augstāki, un ieliņas teicās pakalnā, veidotas kā greizas kāpnes. Neviens no šīs pilsētas daļas iemītniekiem, ko ceļā sastapa Joršs — līka večiņa, jauns vīrietis, kas balstījās uz rupji tēstiem kruķiem, sieviete ar mazu bērnu pie rokas — nedarīja neko, lai viņu aizturētu. Tieši otrādi, — tie piespiedās ciešāk namu sienām, lai palaistu viņu garām, toties karavīru skrējienu gan šie ļaudis aizkavēja. Droši vien šajā pilsētas daļā valdīja nerakstīts likums, ka jāpalīdz ikvienam, kam radušies sarežģījumi ar Tiesneša vīriem. Joršam izdevās pietiekami atrauties no vajātājiem un sasniegt pakalna galu virs upes līkuma. No šejienes viņš varēja saskatīt Erbrovu. Un Erbrovs varēja saredzēt viņu.
Pasaule kļuva zaļa. Vajātāji, kuri jau bija raidījuši uzvarošus saucienus, tagad kliedza šausmās. Erbrovs Jaunākais bija atlidojis, lai viņu glābtu. Atskanēja rūciens, un gaisu pāršķēla uguns mēle. Laukumiņš pakalna galā bija pietiekami liels, lai pūķis spētu te nolaisties. Joršs uzrāpās viņam mugurā, un viņi lidoja pāri šausmu pārņemtajai pilsētai līdz dienvidu mūriem. Joršs pazina portiku un lielās kāpnes. Viņš ieraudzīja arī arku, kurā bija iekalts pareģojums. Pūķis nolaidās zemāk un sāka mest lēnus lokus, lai Joršs pagūtu izlasīt senās rakstu zīmes. Taču pareģojuma uz sienas vairs nebija: tas bija nodzēsts ar kalta cirtieniem, un uz mūra kā nesa- dzijušas vātis vīdēja tikai nelīdzenas bedrītes un robi.
Kāds strēlnieks, atguvies no stindzinošajām šausmām, tvēra bultu, nospriegoja loku un izšāva. Erbrovs nodrebēja, un no viņa krūtīm sāka ritēt asinis. Joršs saprata, kāpēc pasaulē vairs nav pūķu: lidojuma laikā pret naidīgajiem cilvēkiem bija pavērstas krūtis, bet tās bija pilnīgi neaizsargātas, jo sīkās krūšu zvīņas nebija cietākas un biezākas par tām, kas sedz čūskas un ķirzakas. Pūķis nekavējoties pacēlās augstu debesīs.
Viņi taisnā ceļā lidoja uz Tumšajiem kalniem un atkal laidās pāri pakalniem ar augļu un vīna dārziem, ko bija redzējuši jau pirmajā lidojumā. Šoreiz acīs nespīdēja saule un Joršam izdevās skaidrāk saskatīt neskaitāmos cilvēciņus, kas skrēja pa zaļo zāli. Nē, visi tomēr neskrēja. Divas pavisam sīkas figūriņas stāvēja nekustīgi līdzās žogam un raudzījās debesīs. Tad pūķis spēji pagriezās, un vēl pēc mirkļa viņi nozuda aiz Tumšo kalnu virsotnēm, kur skatienam atklājās smaile ar viņu bibliotēku, bet vēl tālāk — jūra.
Trīspadsmitā nodaļa
Erbrova ievainojums nebija nē dziļš, ne bīstams. Joršs to sadziedēja pavisam ātri: kad pūķis pacēlās virs Daligaras, bulta jau bija izvilkta no brūces un asinis vairs netecēja. Viņi vēl nebija sasnieguši bibliotēku, kad pušums jau bija sarētojis, bet vēl pēc brīža pazuda arī rētaudi un āda atkal bija pilnīgi gluda. Atlikušo dienas daļu Erbrovs, kurš jutās lieliski, pavadīja apsnigušajās kalnu virsotnēs, — viņš slidinājās pa sniegotajām nogāzēm, ķerstīja medņus un pēc tam cepa tos jautri sprēgājošās liesmās, aizdarīdams ar rozmarīnu. Joršs gulēja alā uz grīdas. Spēki bija pilnīgi izsīkuši, Joršu mocīja nelaba dūša un kratīja drudzis. Lai izrautu bultu un sadziedētu Erbrova ievainojuma, bija vajadzējis iztērēt milzumu enerģijas, un tagad augums smeldza tik ļoti, ka likās, bulta ietriekusies viņa paša miesā. Vēl ļaunāku visu padarīja sūrstošā vilšanās: viņš nebija uzzinājis, kur meklēt Monseru un Sajru, un nezināja pat, vai viņi vēl ir dzīvi. Tikai pret vakaru Joršs puslīdz atguvās un aizvilkās līdz dzidrā ūdens lāmai padzerties. Uz viņa tērpa tagad bija redzami dubļi, akmeņu atstātās netīrās pēdas, asinis, kas bija lāsojušas no pārsistās pieres, un tās, kas bija izšļā- kušās no Erbrova brūces, bet visvairāk traipu bija no putnu mēsliem. Visdažādāko lidoņu, galvenokārt žagatu un ūpju izkārnījumi biezā slānī sedza alas grīdu, kur viņš, spēkus zaudējis, bija nogūlies, tikko bija ticis lejā no pūķa muguras. Balti bija vēl tikai daži mežģīņu laukumiņi pie pašas apkakles, bet visas pārējās tērpa daļas bija ieguvušas dažādus toņus, kas svārstījās no rubīnsarkana līdz ķieģeļsārtam, no tumšbrūna līdz pelēkam un melnam, bet spilgtākus akcentus šim raibumam piešķīra ne ar ko nesajaucamie koši gaišzaļie kalnu smējējžubītes mēslu traipi.