— Sajra, — teica sieviete.
Arī mazais elfs pārstāja raudāt un iesaistījās sarunā, nosaukdams savu vārdu.
— Vai viņš ir saaukstējies? — jautāja vīrietis.
— Nē, viņš nešķaudīja. Tā skan viņa vārds.
— Vai arī tusim ir dzelteni graudiņi tāpat kā vālītēm? — gribēja zināt Joršs, kuru bija iedvesmojis tikko dzirdētais ierosinājums paēst.
Vīrietis iesmējās.
— Nē, — viņš teica. — Trusim ir skaista, pūkaina āda, kas pēc tam palīdz vienmēr turēt kājas siltumā. Skaties! — Viņš pavēra savu somu, lai mazulis varētu tajā ieskatīties.
Joršs laimīgs pieķērās pie tarbas malas un ielūkojās iekšā. Doma par kaut ko, kas spēj gan piepildīt tukšo vēderu, gan sasildīt kājas, šķita pārlieku brīnumaina: pat vecāmāte, kura taču zināja visu, nekad nebija stāstījusi par tamlīdzīgu dārgumu. Varbūt cilvēki nemaz nebija tik… Spalgs kliedziens satricināja purvu.
Spalgs, ilgs, izmisīgs kliedziens, kurā skanēja visas pasaules sāpes.
— Tas ir līķis, — mazais elfs kliedza. — Skaties, tu viņu esi nodūris ar to aso nūjiņu. Tagad viņš ir miris. Vai tad jūs grib ēst līķi?
— Kāpēc tu tā prasi ? Vai tad jūs trušus ēdat dzīvus? — Mednieks bija tuvu izmisumam.
— Elfi neēd neko, kas iepriekš ir domājis, skrējis, bijis izsalcis un baidījies no nāves. Vecāmāte teica, ka cilvēki ēd to, kas bijis dzīvs. Ar rozmarīnu. Vai jums ir rozmarīns? Es negribu, lai mani apēd! — Un mazulis atsāka spalgās, žēlabainās vaimanas.
Sieviete saspieda galvu plaukstās.
— Ko tik briesmīgu tu nodarīji iepriekšējā dzīvē? Pārdevi savu māti, vai? — jautāja vīrietis.
— Domāju, būs labāk, ja tu iesi prom. Paldies, ka piedāvāji trusi. Gan jau būs labi. Uguns tev tagad ir. Ej. Ardievu.
— Tu taču negribi atteikties no kārtīga gaļas gabala šī sīka- ļas dēļ?
— Zinu, ka tas nav saprātīgi, bet es nespēju klausīties, kā viņš raud. Lūdzu, ej projām.
— Es nevaru aiziet, — nepārliecināti noteica vīrietis.
— Kāpēc?
— Es nevaru pamest jaunu sievieti vienu pašu purvā. Pareizāk sakot, būtu pietiekami bīstami arī tad, ja tu būtu viena pati, taču tu vēl vadā līdzi šo te!
— Paldies, cēlais medniek, taču līdz šim es tīri labi tiku galā arī viena pati. Man palīdzība nav vajadzīga. Ņem savu…
— Ko viņš dara?
Sieviete atskatījās. Mazais elfs bija paņēmis trusi rokās un lēnām to glāstīja. Vislēnāk viņa pirksti slīdēja pāri vietai, kur kažociņš bija piesūcies asinīm. Elfa sejā bija sapņaina izteiksme un acis aizvērtas. Viņš bija pārstājis raudāt.
— Ko tu dari? — noprasīja sieviete.
— Domāju.
— Domā? Par ko?
— Par vinu. Par tusi.
— Trusi.
— Par trusi. Domāju par to, kā viņš elpoja. Kā skrēja. Viņš… jā, viņš ostīja gaisu, saraucot degungalu. Pēdējā viņa saostā bija mitru lapu un sēņu smarža. Mednieka tuvošanos viņš nemanīja. Tur bija tikai salijušas zāles un sēņu smarža, jā, laba smarža… Es domāju par to, kā viņš elpoja… Domāju par asinīm, kas plūda viņa dzīslās…
Trusis nodrebēja, atvēra acis, īsu brīdi tikai dažu elpas vilcienu garumā izbiedēts skatījās, tad sapurinājās, izlēca elfam no klēpja un dieba prom. Apmetis līkumu medniekam ap kājām, izšāvās sunim starp ķepām, pārlēca pār baļķi, uz kura sēdēja sieviete, vēlreiz strauji metās sāņus un lēkšodams nozuda niedrājā uz visiem laikiem.
Mazais elfs klusībā prātoja, vai Trusis būtu labs vārds sunim. Droši vien ne: tie abi bija mazliet līdzīgi, tomēr astes forma bija pārāk atšķirīga. Vīrietis un sieviete ilgi raudzījās uz niedrēm, starp kurām pēdējoreiz bija pazibējusi truša baltā ļipa. Mazais elfs izskatījās pārguris. Sarāvies čokurā, trīcēdams tas gulēja zemē un tikai pamazām sāka atgūties. Suns apgūlās viņam blakus, un elfs to apskāva.
Tumsa sabiezēja.
Pāri staignājam iemirdzējās zvaigznes, un slīkšņas ūdeņi vizēja kā otrs nevienmērīgs debess jums, kura spīdekļu rakstus izjauc niedru skupsnas.
Pēc neskaitāmiem mēness griežiem šī bija pirmā skaidrā nakts.
— Varbūt tu esi pārdevusi ne tikai māti, bet arī kādu no saviem jaunākajiem brāļiem? — apjautājās vīrietis.
Sieviete viņam neatbildēja un pievērsās elfam.
— Vai tu tā varētu izdarīt arī ar kādu no mums?
— Ar cilvēku, elfu vai trolli? Protams, nē. To var izdarīt tikai ar sīkiem radījumiem, kam galvā maz domu: tikai ūdens smarža un debesu krāsa. Pavisam viegli ir atdzīvināt mušas, odus un knišļus. Tiem tikai jāpieskaras un īsu mirkli jāiztēlojas lidojums, tad tie tūdaļ atkal iedūcās.
— Tiešām? — noprasīja vīrietis. — Brīnišķīgi! Vasarā tāds puisis, kas glābj odus, ir nenovērtējams ceļabiedrs. Tāds, kurš glābj knišļus un atdzīvina vakariņas, kad beidzot izdevies sagādāt ko ēdamu. Šķiet, es par tādu draugu esmu sapņojis visu mūžu! Kā es vispār spēju bez tevis dzīvot?
— Vai tu proti vēl kaut ko? — jautāja sieviete. — Nu, piemēram, pavairot kukurūzas vālītes? Mums ir tikai viena. Varbūt tu vari izdarīt tā, lai to ir trīs? Vai piecas?
Viņi tiešām bija dumji. Mazo elfu atkal pārņēma bezcerība.
— Protams, es to nespēju, nevar taču pavairot matēriju.
— Bet kā tad var atdzīvināt beigtu trusi?
— Tas ir kas cits. Dzīva būtne nomirst, kad ir izkliedēta tās enerģija…
— Kas ir izkliedēts?
— Tās spēks. Ari uguns izdziest, kad zaudē spēkus. Atdzīvināt kādu būtni var līdzīgi kā iekurt uguni: vajag tikai nedaudz pārvietot enerģiju. Nosūtīt to no mana prāta uz atdzīvināmo.
Mednieks pievērsās sievietei: — Nāc, iesim! — viņš tai teica. — Iesim prom. Tas elfs ir bīstams. Pamet viņu tepat, un ejam!
— Es nevaru. Viņš… zini, viņš ir tikai bērns.
— Nesen piedzimis, — piebilda elfs.
— Nav jau cilvēka bērns, — norūca vīrietis.
Brīdi valdīja klusums. Tad sieviete papurināja galvu.
— Labi, dārgie draugi, — teica vīrietis. — Bija patiess prieks ar jums iepazīties, es pat teiktu, šī ir viena no jaukākajām dienām manā mūžā. Taču es negribētu pārsātināties ar tādu laimi, tāpēc iešu vien tālāk pats savu ceļu, kā pieklājas briesmīgam medniekam, kurš sava prieka pēc slaktē odus, rij beigtus trušus un rauš bagātības, pārdodams nogalētu dzīvnieku ādiņas. Ja mūsu ceļiem vēl reizi gadīsies krustoties, es ceru, ka man izdosies laikus aizbēgt, iekams būsiet mani pamanījuši.
Mazais elfs klausījās stipri izbrīnīts.
— Kāpēc tā? Vai tad cilvēkiem laime var arī kaitēt? Tīd tāpēc jūs vienmēr cenšaties nodarīt ko ļaunu?! Jūsu muļķība nav vienīgais iemesls?!
— Nē, — atbildēja mednieks. — Cilvēki parasti cenšas būt laimīgi. Bet to, ko es tikko teicu, sauc par ironiju. Patiesībā es eju prom tāpēc, ka jūsu sabiedrība man liedz būt laimīgam. Vai vismaz liedz man apēst savu trusi. Taču es teicu tieši pretējo. Cilvēki reizēm tā dara. Saprati?
— Jā, protams, — meloja mazulis. Cilvēki tiešām bija dumji. Galīgi traki un dumji. Bezcerīgi dumji.
— Pagaidi, — teica sieviete. — Es tev atdošu savu kukurūzas vālīti. Mūsu vainas dēļ tu paliki bez truša. — Viņa izvilka no tarbas pēdējo vālīti un sniedza to medniekam. Mazais elfs sērīgi noskatījās, kā dzeltenie graudiņi maina īpašnieku. Viņa acis piepeši zaudēja mirdzumu un sejā iegūla bezgalīgas skumjas, taču viņš neuzdrošinājās neko iebilst.