Kad Rite bija ieradusies Bāreņu namā, viņai atņēma visu, kas bija nācis no mājām, — drēbes, apavus un biezo, mammas austo vilnas lakatu, taču viņai bija izdevies paglābt lingu. Šo ieroci viņai bija uztaisījis tētis. Linga bija šaura ādas sloksne, kam vidū bija paplatinājums, kurā varēja ielikt akmeni. Rite to ar salmiem bija piešuvusi savas džutas jakas iekšpusē un spējusi nosargāt no visām pārbaudēm un pārmeklēšanām.
Dragarna un Strumacis patlaban bija garā grāvja viņā galā, turklāt ne Rite, ne Kala šodien vēl nebija izmantojušas atļauju nokārtot ķermeniskās vajadzības, ko katram bērnam bija tiesības darīt reizi dienā. Abas meitenes metās pakaļ žurkai, kura par laimi bija iesprukusi vilkābeļu un kazenāju audzē, kas staigno lauku norobežoja no meža. Tikusi vilkābeļu krūmu aizsegā, Rite beidzot varēja izvilkt lingu un ievietot tajā akmeni. Tankš! Ātrs un precīzs trāpījums. Žurka palika guļam. Meitenes atkal steidzās atpakaļ uz savu vietu garajā grāvī, lai turpinātu rakšanu. Laiks lēns un nepielūdzams ritēja tālāk, tuvinot dienas vidu, kad bērni varēs sastāties rindā, lai saņemtu sešus kastaņus un pusābolu, ko tiem visžēlīgi piešķir Daligaras grāfistes Pārvalde.
Žurka būs kopīga maltīte vakarā. Vīnogas, kazenes, valriekstus, olas un ābolus ikviens varēja čiept pēc sirds patikas un klusi notiesāt, nevienam par savu veiksmi neatskaitoties. Taču ar žurkām bija sarežģītāk: lai žurka būtu ēdama, tā vispirms jānodīrā un jāizcep, bet tāds darbs nebija paveicams vienatnē. Vajadzēja sadarboties visiem viesmīlīgā Bāreņu nama iemītniekiem. Rite, ar lāpstu līkņādama grāvī, itin kā nejauši sasniedza Kresku un Moronu un klusi pavēstīja par veiksmīgajām medībām. Sirds sāpēja, stāstot viņiem par lielisko guvumu, — bija skaidrs, ka pusi žurkas pievāks viņi divi. Otru pusi varēs sadalīt visi pārējie, jo žurkas dīrāšana un cepšana notiks guļamtelpā, kur bija arī neliels ogļu trauks. Sadalot pusi žurkas veselam pulkam bērnu, katram tiks tikai pa mazam kriksītim, taču mazs kriksītis ir daudz labāk nekā nekas, turklāt žurkas cepšana būs gandrīz vai svētki. Kad pienāca laiks izdalīt strādātājiem pusdienu tiesu, ierasto pienākumu pildīja Morons viens pats, bet Kresks kopā ar Riti un Kalu aizlavījās uz krūmāju pēc medījuma. Viņi bija paķēruši līdzi tukšu kastaņu maisu, kurā žurku varēs ērti paslēpt un aizgādāt līdz būdai. Žurkas nome- dīšana neskaitījās zādzība un sodīta netika, taču žurku viņiem tik un tā atņemtu, jo tā "atrāvusi viņus no darba", turklāt bija klajš apliecinājums viņu nepateicīgumam un mežonībai.
— Kā jūs varējāt? — ķērktu Dragarna. — Iedomāties ēst tādu draņķību, kad mūsu Bāreņu namā netrūkst laba un garda ēdiena!
— Viņi ir barbari! Mežoni! — sēktu Strumacis, uz brīdi izniris no ierastās apātijas. — Mežoņu bērni ar mežoņu paradumiem… labi gan, ka tagad viņi ir nonākuši mūsu gādībā… mēs esam izglītoti cilvēki un varam viņus izmācīt…
Pļaviņā aiz vilkābelēm beigtās žurkas vairs nebija. Vai, pareizāk sakot, žurka joprojām bija pļaviņā, taču vairs negulēja tur, kur meitenes to bija pametušas guļam zemē galīgi beigtu. Tagad žurka pavisam dzīva tupēja klēpī kādam tipam, kurš izskatījās pēc mākoņa ar spalvainām kājām, jo bija ģērbies neiedomājami netīrā līgavas kleitā, kuras apakšmalu bija sasējis mezglā pie vidukļa. Svešinieks bija ļoti jauns, pavisam puika, tikai nedaudz vecāks par viņiem. Rite klusībā prātoja, vai pļaviņā redzamais skats būtu mazāk smieklīgs, ja puiša drēbes nebūtu tik netīras. Bet visbriesmīgākā bija smirdoņa, — kodīga un nepārprotama putnu mēslu smaka, kas plūda no svešinieka netīrajām drēbēm. Pat viņiem, kas mitinājās vecā aitu kūtī un mazgājās vienīgi tad, kad gadījās strādāt lietū, šī mēslu dvaka šķita neizturama. Svešais turēja žurku klēpī, glaudīja to un klusi sarunājās kā ar mīļu draugu vai radinieku. Žurka svētlaimīgi blenza puisim sejā un vieglītēm kustināja asti. Droši vien Rite grauzēju bija rikai apdullinājusi, bet mēslu smaka tam bija nākusi par labu. Svešais un žurka veltīja viens otram vēl pēdējo maiguma pilno skatienu, tad dzīvnieks noslīdēja zemē un nesteidzīgi nozuda zem vilkābeļu saknēm. Neko tik muļķīgu Rite savu mūžu nebija redzējusi, kaut arī jau divus gadus bija nodzīvojusi līdzās Strumacim: netīrā līgavas kleitā saģērbies un putnu mēslos izvārtījies tips gluži kā mazu bērnu pa rokām auklē žurku.
Kala, šī absurdā skata sabiedēta, pakāpās soli atpakaļ, bet Rite mierinot paspieda mazākās meitenes roku, liekot saprast, ka nevajag baidīties, kamēr blakus ir viņa.
Svešinieks pamanīja šo neuzkrītošo žestu un pasmaidīja.
Pirmais no apstulbuma atguvās Kresks: — Stulbā idiote, vai tiešām tu nemāki atšķirt beigtu žurku no dzīvas?! — viņš nicīgi nošņācās.
— Viņa bija beigta! — protestēja Rite, kuras pazemojums nebija mazāks par neticīgo izbrīnu.
— Bet tagad ir dzīva, — klusi noteica svešais.
Kala ieraudājās. Tik daudzas stundas viņa bija sapņojusi par žurkas cepeti, bija gaidījusi vakaru, kad beidzot varēs iekosties mazajā gaļas gabaliņā un klausīties, kā visi slavē viņu un Riti. Visi būtu tik priecīgi, teiktu, ka viņas ar Riti ir īstas mednieces, un žurkas skrimslīši tik gardi krakšķētu starp zobiem…
— Rite bija viņu kārtīgi nositusi, — Kala centās pārliecināt Kresku. — Tā būtu bijusi tik garšīga, — viņa izmisusi piebilda. Meitenes balss aizlūza, sapnis par brīnišķīgo mielastu bija sagru- vis. Rite klusēja.
— Nedrīkst ēst neko, kas iepriekš ir domājis, — Kalu maigi aprāja svešais.
Šis apgalvojums skanēja tik nejēdzīgi, ka, to izdzirdusi, Kala pārstāja raudāt.
Aizvien vēl smaidīdams, svešais piecēlās kājās. Viņš neapšaubāmi bija visskaistākais puisis, kādu Rite jebkad bija redzējusi. Ja viņš vēl nebūtu tik drausmīgi stulbs un tik šausmīgi nesmirdētu! Un ja viņam būtu kas ēdams… Platais smaids puiša sejā bija bezgala vientiesīgs, un nav grūti atņem ēdamo cilvēkiem, kuri tā smaida.
— Vai tad žurkas domā? — Kresks apjucis noprasīja.
Rite atbildēja, tikai mēmi paraustot plecus: sak', ja jau pat Strumacis tiek uzskatīts par domājošu būtni…
— Ko tas vispār nozīmē? — atkal jautāja Kresks.
Rite atkal tikai paraustīja plecus.
— Kā tu domā, vai viņš ir elfs? — Kresks turpināja prašņāt, pieklusinājis balsi. Svešajam no galvas bija noslīdējis plīvurs, atklājot skatieniem ļoti gaišus matus un smailas ausis.
— Nē, — Rite pārliecināti atbildēja.
— Kā tu to tik droši zini?
— Kaut arī elfi ir nelieši un slepkavas, viņi tomēr ir ļoti gudri, — čukstus atbildēja Rite.
Svešais viņus brīdi vēroja, pasmaidīja vēl platāk, paklanījās un teica: — Jorškrunskvarkljolnerstrinks.
— Uz veselību! — pieklājīgi atņēma Rite, jo tieši tā mamma viņai bija mācījusi atbildēt uz šķavām.
— Lai arī jums laba veselība! — atteica svešinieks. —Ja vēlaties, varat saukt mani par Joršu. Es meklēju kādu, kas būtu no Arstridas ciema.
Kala un Kresks, stāvēdami Ritei katrs pie sava sāna, pastiepa rādītājpirkstu uz viņas pusi, — Kala rādīja ar kreiso, bet Kresks ar labo roku.
Svešinieka skatiens palika kā piekalts Kaļas sakropļotajai rociņai, kurai nebija īkšķa. Viņš brīdi to vēroja un tad kā pēdīgais muļķis iesaucās: — Tev nav īkška! » >
Kala, aizvainota un pazemota, nodūra skatienu un paslēpa roku. Viņas apakšlūpa ietrīcējās un krūtis sadrebināja apvaldīti šņuksti. Rite uzlūkoja svešinieku neslēptā naidā: kaut nu viņa būtu lielāka un stiprāka, lai varētu šo nelieti iepļaukāt.