Svešinieks piegāja pie Kaļas, saņēma viņas kreiso roku plaukstās un ilgi turēja, skatīdamies debesu tukšumā. Kala bija nobijusies, taču kā par brīnumu roku neatrāva. Viņa klusi stāvēja un raudzījās svešinieka zilajās acīs, kuru skatiens bija aizklīdis debesu zilumā. Svešinieks kļuva aizvien bālāks, drīz viņa seja jau bija kļuvusi balta kā krīts un viņš pats drebēja pie visām miesām. Rite iedomājās, vai tik svešais nesirgst ar kādu lipīgu slimību, un jau piesteidzās pie Kaļas, lai palīdzētu tai atbrīvoties. Taču Rites palīdzība nebija vajadzīga: svešinieka smalkās plaukstas ar garajiem pirkstiem pavērās, un Kaļas netīrā, kroplā rociņa atkal bija brīva. Joršs, nespēdams vairs noturēties kājās, nometās ceļos un pateica nākamos, vēl muļķīgākos un vēl nežēlīgākos vārdus: — Tava roka atkal būs vesela. Pieaugušajiem vairs palīdzēt nevar, bet bērniem var.
Kala kā apburta jūsmīgi raudzījās svešajā, bet Rites niknums pieņēmās spēkā. Kaut viņa būtu pietiekami liela un stipra, lai varētu svešo kārtīgi iepļaukāt, iecirst viņam kārtīgu pliķi un vēl iespert!
Svešinieks, tupēdams uz ceļiem un smagi elsdams, atkal pavērsās pret Riti.
— Es zināju, ka te ir kāds bērns no Arstridas ciema, — viņš laimīgi pavēstīja. — Kāds bija iezīmējis ceļu ar sīkiem akmentiņiem, un tā rīkoties var tikai mazs bērns!
Mazs bērns? Kresks pašķielēja uz Rites pusi: tādus skatienus mēdz veltīt tikai bezcerīgiem idiotiem. Rite saprata, ka ienīst svešinieku no visas sirds.
— Pieņem manus cieņas apliecinājumus, godātā kundze, un saki jel, kāda nelaime piemeklējusi tavu plaukstošo ciemu, kāpēc tu tagad esi šeit un ko te dari!
Izdzirdoši vārdus godātā kundze, Rite strauji apsviedās riņķī, būdama pārliecināta, ka piepeši uzradusies Dragarna. Atklājusi, ka aiz muguras neviena nav, un apjēguši, ka svešinieks ar šādu uzrunu vēršas pie viņas, Rite zaudēja pēdējās pacietības paliekas. Šis neciešamais āksts, Joršs, vai kā nu viņu sauca, uzrodas te nez no kurienes, sagrauj cerības uz sātīgām vakariņām un vēl uzdrošinās viņu ķircināt un izsmiet. Rite paķēra no zemes resnu zaru un parādīja to svešajam. — Es esmu mazāka par tevi, bet noteikti māku sist stiprāk nekā tu! — viņa draudīgi teica. — Un neuzdrošinies vairs viņu aiztikt! — viņa piebilda, ar galvu pamezdama uz Kaļas pusi.
Svešinieks saduga. Viņš joprojām drebēja un smagi elpoja, nespēdams noturēties kājās.
— Piedod man, kundze! Ja esmu tevi aizvainojis un pārkāpis šejienes tikumus, tad zini, ka tas noticis negribot!… Mmmm… eksel… nē… nejē… arī ne…
Rites seja savilkās vēl draudīgākā izteiksmē un rokas vēl ciešāk sažņaudza nūju. Svešinieka vaibsti nodrebēja, it kā viņš pēkšņi būtu ko atcerējies. Viņš atraisīja zilu, izšūtu samta somiņu, kuras lence stiepās viņam šķērsām pār krūtīm, un izvilka no tās koka laiviņu un lupatu lelli, kuras mati bija darināti no aitas vilnas un ar valriekstu zaļajiem apvalkiem nokrāsoti melni, lai būtu tikpat tumši un sprogoti kā Ritei.
— Tās ir tavas, vai ne? — teica svešais un pastiepa lelli un laiviņu Ritei. — Es tās atradu Arstridā un atnesu tev!
Šoreiz Kreska skatiens jau gluži atklāti pauda izsmējīgu līdzjūtību. Riti plosīja pretrunīgas izjūtas: no vienas puses viņa vēlējās, kaut svešais izgaistu, nogrimtu dubļos, ieveltos slīkšņā vai nokļūtu pūķa rīklē, bet no otras viņa mežonīgi ilgojās pieskarties savām vecajām rotaļlietām. Prātā atausa atmiņu ainas, viņa redzēja, kā tēvs no skābarža šķilas griež laivu, kā māte no saviem vecajiem brunčiem šuj lelles kleitiņu. Nekas cits no vecākiem viņai nebija atlicis.
Viņa pastiepa roku un, ne vārda neteikdama, paņēma lelli un laivu.
— Kas notika Arstridā? — klusi jautāja svešais.
Rite kādu mirkli vēl neuzticīgi vēroja viņu, tad lēnām nolaida draudīgo zaru.
— Ciemu nopostīja, — atbildi viņa izgrūda vienā elpas vilcienā.
— Kāpēc?
Rite klusēja. Viņa negribēja atcerēties. Viņa negribēja par to runāt.
— Kāpēc? — atkārtoja svešais.
— E-go-isms, — nogurušā balsī teica Rite.
— Un ko tas nozīmē?
Rite klusēja.
— Viņi nemaksāja pietiekami daudz nodokļu, — paskaidroja Kresks, nospriedis, ka pienācis laiks iejaukties sarunā. — Viņi negribēja maksāt, — puika piebilda, īpaši uzsvērdams vārdu negribēja un atdarinādams Dragarnas runasveidu.
— Viņi nevarēja! — izmisusi protestēja Rite. — Nekādi nevarēja!
Svešais domīgi pamāja ar galvu un atkal uzrunāja Riti: — Vai ciema iemītnieki vēl ir dzīvi?
Rite palocīja galvu.
— Kur viņi palika?
— Aizbēga aiz Tumšajiem kalniem, tālu projām aiz ūdenskrituma. Tagad viņi dzīvo jūras krastā. — Tas nebija nekāds noslēpums. To zināja arī karavīri. Taču bēgļiem pakaļ nekad nedzinās, jo ūdenskritums bija pārlieku stāvs un biedējošs.
— Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — jautāja svešinieks.
Klusums.
— Vai tu pazīsti vīrieti vārdā Monsers un sievieti vārdā Sajra? — svešinieks atkārtoja.
Klusums. Rite juta, kā lūpas iedrebas un acis pildās asarām. Viņa krampjaini piespieda pie krūtīm lelli un laiviņu. Pat Kresks bija kļuvis pārsteidzoši nopietns.
— Viņi bija mans tētis un mana mamma, — Rite klusi teica. Ja viņa elpos ļoti dziļi un runās pavisam lēnām, varbūt izdosies nesākt raudāt.
— Bija? — nelikās mierā svešais.
Nē, tomēr neizdosies, pat elpojot dziļi un runājot lēnām. Asaras sāka plūst pašas. Rite raudāja.
— Viņus pakāra, — teica Kresks.
Svešais kļuva pelnu pelēks.
— Kāpēc? — viņš neskanīgā balsī prasīja, kad atkal bija atguvis elpu. — Kāpēc?
Klusums.
— Egoisms, — caur šņukstiem izdvesa Rite, nekādi nespēdama nomierināties, — un… — turpināt viņa nespēja.
— Un… kas?— mudināja svešais.
— Un tas, ka viņi esot palīdzējuši elfam, bet es zinu, ka tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, jo…
Rite nespēja pabeigt teikumu.
— Nēēēēē! — iekliedzās Joršs. — Nē, nē, nē, nē! Viņi ir zaudējuši dzīvību, viņi ir miruši, atstājuši tevi bāreņos, jo izglāba mani!
Svešais aizsedza seju plaukstām. Tupēdams ceļos, viņš sakņupa, sarāvās čokurā. Viņu gluži kā lapu ziemas vējā purināja arvien spēcīgāki drebuļi. Kresks triumfējoši pasmaidīja.
— Redzēji, ka viņš tomēr ir elfs!
Rite pārstāja raudāt. Viņa pacēla galvu un pievērsa skatienu pinkšķošajai būtnei, kas valstījās zemē viņai pie kājām. Vai tiešām tas bija elfs? Pareizāk, pats Elfs, kura dēļ… Vai tiešām viņas vecāki bija miruši un pametuši viņu vienu, lai izglābtu šo radījumu? Lai izglābtu šo ķēmu? Vai tiešām viņa ir bārene šī smirdīgā āksta dēļ? Šī muļķa dēļ palikusi bez tēta un mammas? Viņa ir zaudējusi kaltētos ābolus, ceptās irbītes, silto, mīksto gultu un karsto brokastu pienu ar medu, un pie visa vainīgs ir tikai šis nožēlojamais radījums, kurš pirms brīža izsmēja izbadējušos bērnus un meiteni ar kroplu rociņu? Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība. Beidzot, kad svešais bija nosaucis Arstridas vārdu, Rite pazina drausmīgi novārtītās un smakojošās drēbes, kas bija tam mugurā: tā bija ciema vecākā meitas kāzu kleita! Pat Rites mamma bija palīdzējusi izšūt grezno S burtu uz tās ņiebura! Dusmas pārspēja sāpes, Rites basā kāja raidīja naidīgu spērienu pa Jorša sāniem, taču viņš to nemaz nesajuta.