— Vācies prom! — Rite kliedza. — Tas, ko tu runā, nav taisnība! Nekas nav taisnība! Vācies! — Viņa svešajam arī uzspļāva, taču tas nekustējās. Joršs bija zaudējis samaņu.
Rite nepaguva izdomāt, ko teikt vai darīt tālāk, jo aiz muguras atskanēja nikns Dragarnas ķērciens, paziņojot, ka pusdienu pārtraukums jau sen ir beidzies.
— Viņš ir elfs! — iesaucās Kresks, norādot uz stāvu, kas gulēja zemē viņiem pie kājām.
Šis vārds atkal skrēja no mutes mutē, atbalsojoties un daudz- kāršojoties, līdz sasniedza sardzes kareivjus. Daži tūdaļ raidīja bultas, un Rite, Kala un Kresks nometās guļus, piesegdami galvu ar rokām. Joršs vēl aizvien nekustējās, viņš tik tikko elpoja. Paugurs, kas bija samanāms aiz Bāreņu nama, piepeši salīgojās. Izrādījās, ka zālē visu laiku slēpies pūķis. Tas bija pavisam tuvu un neiedomājami milzīgs. Visi bēga, ko kājas nes. Tikai trīs bērni, kas gulēja zemē, paslēpuši galvu rokās, laikus nepamanīja briesmas. Skatienus viņi pacēla tikai tad, kad sajuta uzbrāzmojam karstu un nelabi dvako- jošu vēju. Ieraudzījuši pūķi pāris soļu attālumā, bērni saprata, ka vēja brāzma bijusi šī nezvēra elpa, kas plūda no pavērtās rīkles, kurā bija saredzami baismīgi ilkņi.
Par laimi pūķis uz bērnu pusi pat nepaskatījās. Tas pūlējās saudzīgi, bet pietiekami stingri satvert zobos noģībušo Joršu.
— Rite! — klusi pasauca Kala.
— Csst! Klusu.
— Rite, es apčurājos.
— Tas nekas. Vispār tu pareizi darīji, — mierinoši čukstēja Rite. — Nočurājusies tu nebūsi tik garšīga. Bet tagad klusu!
Pūķis nelikās par viņiem ne zinis. Tas joprojām mēģināja izdomāt, kā aizgādāt projām Joršu. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem kārtīgi satvert viņu zobos pūķis ar kreiso ķetnu sagrāba elfa potītes, ar labo — delmus, tad iepleta milzīgos, smaragdzaļos spārnus un lēnām pacēlās gaisā.
Kad pūķis jau bija augstu debesīs — bet patiešām augstu, augstu — tam pakaļ veltīgi traucās dažas strēlnieku raidītas bultas.
Rite aizvien vēl gulēja zemē, nezinādama, ko iesākt, līdz beidzot viņu stāvus uzrāva Dragarna.
— Tu… — niknumā smakdama, sēca Dragarna. — Tu… tu, sīkā neliete, draņķe, elfu draudzene… jā, elfu draudzene… tāpat kā tavs tēvs un tava māte… Lai slavēts Tiesnesis, kurš tiem lēma nāvi!… arī viņi bija nožēlojami nelieši… bet tevi es vienmēr paturēju acīs… es jau zināju, nojautu… tieši tu pievilināji visus tos nezvērus… tā ir tikai tava vaina!
Rite pat nemēģināja runāt pretī. Viņa zināja, ka jebkuri iebildumi tikai vairos Dragarnas dusmas un sitieni būs vēl sāpīgāki.
Meitene, kā vien varēdama, vairījās no Dragarnas pļaukām. Taču patiesībā viņa sitienu radītās sāpes gandrīz nejuta. Daudz mokošākas bija domas. Viņas māte un tēvs bija upurējuši savas dzīvības un iegrūduši nelaimē savu meitu, palīdzēdami nožēlojamam muļķim un ākstam. Kopš Rites ģimene un agrākā laimīgā dzīve bija iznīcināta, viņu visu laiku bija pavadījis un mierinājis sapnis par pūķi ar baltās drānās tērptu princi mugurā. Tagad bija izrādījies, ka princis patiesībā ir raudulīgs elfs, kurš nēsā līgavas kleitu, kas izvārtīta putnu mēslos un citos atkritumos. Un šis elfs bija uzradies, lai padarītu vēl smagāku viņas jau tāpat grūto dzīvi.
Kad Dragarna beidzot pierima, Riti no galvas līdz kājām klāja zilumi. Bija piesteidzies arī Strumacis un sprieda, kā rīkoties tālāk. Viņš pats došoties uz Daligaru pēc papildspēkiem, kas sīko raganu pēcāk varētu aizvest uz pilsētu.
— Jā, raganu! — viņš piebilda, pavērsies pret Riti. — Jo tu esi ragana. Tieši tā mēs saucam elfu draudzenes.
Kamēr sagādās papildspēkus, paies vismaz puse dienas, bet tas nekas. Strumacis taču nevarēja riskēt ar savu dzīvību, pats vezdams raganu uz Daligaru: pūķis un elfs noteikti uzbruks vēl, lai savu draudzeni atbrīvotu…
Labi, rūgti domāja Rite: tūlīt viņa dosies uz Daligaru, kur viņu jau gaida cietuma kamera, bet arī tur viņa nepaliks ilgi, jo visticamāk viņu pakārs, tikko viņa būs sasniegusi pakāršanai piemērotu vecumu. Bet, kas zina, varbūt viņu jau tūlīt atzīs par lielu diezgan. Tagad piepildīsies arī sapņa otrā daļa: pūķa un prinča dēļ viņa uz visiem laikiem pametīs Bāreņu namu.
Rit i aizveda līdz vienam no sargtorņiem, kur viņu saslēdza ķēdēs. Tika nolemts, ka divi kareivji viņu uzmanīs, līdz ieradīsies papildspēki. Rite apsēdās un sarāvās čokurā, paslēpusi seju elkoņos un cieši sažņaugusi lelli un laiviņu. Tā viņa sēdēja, ļaudama, lai laiks plūst pāri kā ūdens. Bet pa galvu jaucās vienas un tās pašas drūmās domas: tās riņķoja un riņķoja gluži kā traku kraukļu pulks.
Laiks gāja. Brīžam Rite nogurumā aizvēra acis, taču aiz slēgtajiem plakstiņiem neveidojās nekādi tēli, — vienīgi reizēm uz īsu mirkli pazibēja maza plaukstiņa ar pieciem plaši ieplestiem pirkstiem. Atgriezās Strumacis, un kopā ar viņu ieradās vesels karaspēks. Kareivji bija ieradušies pēc Rites. Tie noņēma smagās ķēdes un saslēdza viņas rokas un kājas vieglākās, tālajam ceļam piemērotākās važās. Tad Riti uzsēdināja ēzeļa mugurā. Rite vēl nekad nebija jājusi ne ar ēzeli, ne zirgu, taču šobrīd bija pārlieku izmisusi, lai pamanītu, ka piedzīvo ko jaunu. Diena bija skumja un apdu- gusi, migla bija ietīstījusi pelēkumā visas rudens krāsas.
Pārējie Bāreņu nama iemītnieki klusēdami bija sastājušies pļaviņā pie vecās aitu kūts. Kāda rociņa pastiepās gaisā sveicienam un spītīgi rādīja plati ieplestus piecus pirkstus. Dragarna kaut ko nikni uzrēja, taču roka ietiepīgi slējās gaisā, un beidzot Rite saprata, ka tā nemāj atvadu sveicienus: Kala viņai rādīja savu kreiso delnu, kam atkal bija visi pieci pirksti.
Arī īkšķis, kuru viņa bija nocirtuši pirms diviem gadiem.
Rite skatījās uz Kaļas rokām — tagad meitene jau māja ar abām — un juta, kā zūd elpa un aizmiglojas skatiens. Rite beidzot bija apjēguši, ka pavisam nesen viņai gadījies sastapt varenu un cēlu būtni, kuras labsirdība un spēks pārsniedz jebkuras iztēles robežas. Taču viņa, Rite, šai būtnei bija tikai iespērusi un nicīgi uzspļāvusi! Rite raudzījās uz Kaļas rociņu, līdz tā vairs nebija saskatāma. Ēzelis viņu nesa arvien tālāk un tālāk, un viņu pavadīja karaspēks, kurš droši varētu stāties pretī pat veselam baram troļļu.
Piecpadsmitā nodaļa
Joršs bija izmisis. Viņš bija rīkojies muļķīgi, muļķīgāk par muļķīgu. Viņam metās nelaba dūša, domājot par paša muļķību, par bezdibenīgo, neizmērojamo, pārvarīgo, milzīgo, gigantisko, kolosālo, ciklopisko, neizsakāmo muļķību, kas bija bezgalīga kā jūra un neaptverama kā debesis. Neārstējama. Nelabojama.
— Labi, piekrītu, īsti gudri tu nerīkojies, taču nav tiesa, ka viss ir neglābjami un nelabojami pagalam. Nelabojama ir tikai nāve, bet es nemanīju, ka vakar kāds būtu miris…
Pūķa prātīgos vārdus projām aizrāva vējš, kas nikni pūta no vētras sakultās jūras.
Joršs jutās gaužām slikti, pārāk slikti, lai kaut ko pasāktu, viņš spēja tikai gulēt čokurā sarāvies un drebēt kā vēja purināta lapa, bet griezīgas, neizturamas sāpes gluži kā nažu asmeņi graizīja abu roku īkšķus. Drudža liesmas sveilēja, un ledainais vējš sniedza kaut nelielu atvieglojumu svilstošajai ādai. Joršs gulēja slapjā zālē, abas rokas iemērcis ledainā ūdens peļķē, kas pēc lietus dienām vienmēr izveidojās starp klintīm alas priekšā.
Nevarēja būt nekādu šaubu par to, ka meitene ir Monsera un Sajras meita, kas mantojusi mātes vaibstus un tēva tumšo ādu, — Joršam pašam būtu vajadzējis to saprast. Viņa bija mantojusi arī mātes un tēva drosmi un nesavtību. Tik dedzīgi viņa bija aizstāvējusi un mierinājusi mazāko meiteni. Žēl vienīgi, ka viņa, tāpat kā abi vecāki, zibenīgi un tikpat neizprotamu iemeslu dēļ ļāva vaļu dusmām! Joršam pašam būtu vajadzējis pamanīt, ka meitene ir izmisusi, bada novārdzināta, smaga darba nomocīta un nelaimīga, viņam būtu vajadzējis vispirms viņu izglābt un aizvest uz kādu drošāku vietu, nevis pamest viņu tā drūmā purva malā, turklāt radot viņas dzīvībai jaunas briesmas.