Viss bija izskaidrojams pavisam vienkārši: kad otras meitenes — tās mazākās ar sakropļoto rociņu — sāpes trāpīja viņam kā akmens, Joršs apjuka. Bet apjukuma dēļ neapjēdza, ka pareizāk būtu vispirms aizvest bērnus uz kādu labāku vietu un tikai tad dziedēt brūces, ārstēt vecas vainas un remdēt zaudējumu sāpes…
Pūķis piekrītoši pamāja un ķērās pie trešā ceptā medņa, kurš, uz iesma uzdurts, tikko bija gozējies virs degošu priežu šķilu un rozmarīna zariņu smaržīgajām liesmām.
— Kā tu spēj to ieēst? — elfs žēlabainā balsī ievaicājās.
— Kožu ar ilkņiem un sasmalcinu ar dzerokļiem, — pieklājīgi paskaidroja pūķis. — Labāk stāsti tālāk. Kāpēc tu zaudēji samaņu?
— Bija pārāk grūti un sāpīgi ataudzēt meitenes pirkstu. Man taču vajadzēja to zināt! Vajadzēja atcerēties, cik mokoši bija sadziedēt tavu ievainojumu. Vajadzēja saprast, ka šoreiz sāpes būs nesalīdzināmi lielākas un es to dēļ pilnībā zaudēšu spēkus. Bet ļaunākais nāca pēc tam… kad uzzināju, ka viņi ir miruši manas vainas dēļ… tikai manis dēļ… —Jorša skatiens aizklīda tukšumā. — Tas viss ir tik… — viņš nespēja atrast īsto vārdu.
— Muļķīgi, dumji un smieklīgi? — ierosināja Erbrovs Jaunākais, ielaizdams zobus ceturtajā mednī. Pūķis pat uzdrošinājās pasmīnēt, un Joršu, to redzot, pārņēma tik nevaldāmas dusmas, ka sāpju radītais nelabums un nespēks nedaudz atkāpās.
— Kā tu uzdrošinies?… Ko tu atļaujies?… —Joršs sašutis vārstīja muti, nespēdams atrast vārdus, kas būtu tikpat aizskaroši un ievainotu tikpat sāpīgi kā tie, kurus tikko bija teicis Erbrovs. — Stulbais, bezjūtīgais lops, ko izperējis tāds pats bezjūtīgs stulbenis, kurš pēdējās prāta paliekas zaudējis, klausīdamies šķebīgas pasakas! Kā tu uzdrošinies smīkņāt!? Tā brīnišķīgā meitene bija izmisusi un kļuvusi par bāreni tikai tāpēc, ka… ka es… tāpēc, ka viņi… tāpēc, ka viņi mani izglāba!
Likās, pūķis apvainojumus nemaz nav dzirdējis. Viņš pilnīgā mierā gremoja piekto medni.
— Es smejos par tevi, nevis par viņu. Tā brīnišķīgā meitene ir izmisusi bārene nevis tavas vainas dēļ, bet tāpēc, ka neģēlīgi noziedznieki pakāra viņas vecākus un, it kā ar to vēl nebūtu gana, pašu meiteni ieslodzīja vietā, par kuru labāka būtu pat čūsku bedre. Mēs esam atbildīgi tikai un vienīgi paši par savu rīcību. Marsijs un Silla, vai kā nu tos tavus draugus sauca, paši nolēma tevi glābt, un tā bija viņu brīva izvēle. Starp citu, iespējams, ka viņi nemaz nebūtu kļuvuši par vīru un sievu, ja nebūtu glābuši tevi, un tad tā brīnišķīgā meitene nemaz nebūtu piedzimusi. Daudz svarīgāks ir kas cits. Vai tu atceries, kā otrās rūnu dinastijas laikos klājās rūķiem? Vispirms viņus vajāja par to, ka šie nēsāja bārdas, pēc tam — par to, ka bārdu viņiem vairs nebija. Bet īstais iemesls bija rūķu raktuves. Bija iecerētas jaunas un dārgas ekspedīcijas uz austrumu piekrastēm, un bija vajadzīgs sudrabs jauniem kuģiem.
Pūķis uz mirkli pieklusa, lai norītu sesto medni, tad turpināja: — Tas, kurš valda Daligarā, grib, lai viņa pavalstnieki būtu dumji, padevīgi un nožēlojami, taču taviem draugiem nepiemita šādi talanti, — viņi pat gribēdami nespētu būt nedz dumji, nedz padevīgi. Gadījās, ka par iemeslu viņu pakāršanai tika piesaukti sakari ar elfu, taču viņus tik un tā agrāk vai vēlāk gaidītu tas pats liktenis, tikai daligarieši atrastu citu ieganstu. Labāk domā par to, ka tu par savu dzīvību vari pateikties viņiem, tāpēc priecājies, ka esi dzīvs, un dzīvo ar jēgu. Beidz tēlot izmisušu medņu gaili, kurš zaudējis visas astes spalvas, pacel savu pēcpusi no zemes un taisies glābt to meiteni… kā viņu sauca?
— Rite, otra meitene viņu nosauca par Riti.
— Rite? Cilvēkiem ir apbrīnojamas spējas sagudrot vārdus, kas neko nenozīmē. Viņi neapjēdz, cik svarīgs ir dzīvas būtnes vārds. Labi, kāds ir plāns? Kā mēs to meiteni glābsim?
Nu Joršs patiešām jutās labāk.
— Lidosim uz turieni naktī. Naktī bez mēness. Tik tumšā kā šī. — Joršs juta, ka ar katru mirkli viņa spēki aug. Nekas vēl nebija zaudēts. Pūķim bija taisnība. — Nē, labāk lidosim turp jau šonakt. Tūlīt pat, — Joršs apņēmīgi paziņoja.
— Pagaidi, es paēdīšu launagu, — pūķis nopūzdamies novilka. Viņš patlaban skrimšķināja septīto medni, bet uz iesma vēl bija atlicis divdesmit viens cepts putns. — Vai tiešām es nekad nevarēšu mierīgi uzkost?
Joršs apēda dažas zeltainās pupas un sāka gatavoties ceļam, vācot kopā nepieciešamās mantas. Tām šoreiz bija pieskaitīts arī loks un bultas, jo Erbrovs uzstājīgi apgalvoja, ka nekad neko nevarot zināt un piesardzība par ļaunu nenākšot. Joršs paņēma arī veco, izšūto zilā samta somiņu, kurā glabājās mammas dzejoļu grāmata un koka vilciņš, ar kuru bērnībā bija spēlējies gan Joršs, gan viņa vecāki tais senajos laikos, kad paši vēl bija bērni.
— Jā, jā, tie ir ceļam ļoti noderīgi krāmi: ja tev uzbruks Daligaras kareivji, tu varēsi viņiem palasīt priekšā dzeju vai ierosināt parotaļāties ar vilciņu, — izsmējīgi komentēja Erbrovs.
Joršs neko neatbildēja. Viņš samta tarbiņu līdz augšai piebēra ar zeltainajām pupām, spriežot, ka tā ātri varēs atrisināt vismaz vienu no problēmām — bērnu izsalkumu.
Jorša drānas joprojām smirdēja pēc putnu mēsliem, kaut arī visu nakti viņš bija pavadījis lietū un vējā. Tagad smaka vairs nebija tik kodīga, taču bija vairojusies Jorša pārliecība, ka ar šo apģērbu kaut kas nav īsti kārtībā. Tā kā citu drēbju gluži vienkārši nebija, Joršs nolēma veikt vismaz dažus pārveidojumus. Viņš noplēsa tērpam virsējo auduma kārtu, to, kuru rotāja izšuvumi un caurumotās, par mežģīnēm sauktās auduma joslas. Viņš nodīrāja arī kuplās piedurknes, kas traucēja brīvi kustināt rokas, bet tērpa apakšu krietni saīsināja, lai tas vairs nevilktos pa zemi un to nevajadzētu siet mezglā pie jostasvietas. Šo pūliņu rezultātā Joršs bija ticis pie tāda kā gara, netīri pelēcīga krekla, kas sniedzās līdz puslielam, smakoja gandrīz pieciešami un nedaudz atgādināja tērpus, kādus senatnē bija nēsājuši alķīmiķi un gudrie.
Pūķis auga un pieņēmās svarā ar katru dienu, nu jau viņš bija gandrīz tikpat liels kā Erbrovs Vecais un viņa spārnu atvērums bija platāks par laukumiņu starp klintīm, kur lietus ūdeņi sakrājās prāvajā lāmā. Nosēdinājis Joršu sev uz muguras, pūķis drošs un varens pacēlās debesīs, kur brāzmoja nikns vētras vējš. Nakts bija piķa melna, un lietus straumes veidoja necaurredzamas sienas, viņi apmaldījās, labu brīdi strīdējās par to, uz kuru pusi jālido tālāk, tad apmaldījās vēlreiz un šoreiz strīdējās par to, kura vainas dēļ ir nozaudēts pareizais virziens. Beidzot, jau pret rītausmu, kad modās gaisma un pakalnu neskaidrās aprises iznira no tumšuma, pie apvāršņa viņi saskatīja pussabrukušo aitu kūti un draudīgo žogu ar sargtorņiem. Joršs bija sēdējis starp iekšspārniem, kur lietus viņam nevarēja piekļūt, turpretī Erbrovs bija caurcaurēm samircis un ar pūlēm cilāja ūdens piesmagušos spārnus. Viņi nolaidās zemē pie mežiņa, kas ieskāva pļavu, kurā Joršs nesen bija atdzīvinājis žurku, un abi apspriedās, kā rīkoties. Joršs bija lasījis grāmatas par militāro taktiku un stratēģiju, tāpēc ar neslēptu lepnumu pavēstīja, ka viņam esot divi rīcības plāni: galvenais un rezerves. Galvenais plāns būtībā bija vienkāršs: klusākais un… ēēe… mazāk uzkrītošais no viņiem, proti, Joršs ielavīsies aitu kūtī, bet Erbrovs paliks stāvam sardzē un uzmanīs aizmuguri, novērsīs negaidītus uzbrukumus un gādās, lai netiktu nogriezti bēgšanas ceļi…