Выбрать главу

—   Varbūt tu varētu apēst Strumaci? — cerīgi prasīja mazais.

—   To ļumīgo resnuli?— pūķis ieinteresēti apvaicājās.

—    Pūķi neēd cilvēkus! Pūķi vispār nekad neēd cilvēkus. Nekad! — iekliedzās Joršs, nebūdams sajūsmā par pūķa izdarī­bām un runām.

Viņam izdevās panākt, lai skaļais bērnu pūlis pieklust.

—    Es iešu uz Daligaru pēc Rites, — Joršs teica pūķim.

—    Daligara ir tā jaukā pilsēta, kur strēlnieki visus apšauda ar bultām? Vai tu neiebildīsi, ja es labāk palikšu te un sargāšu bēr­nus? Viņiem var uzbrukt briesmas… nezinu… piemēram, bars atrie­bīgu zosu…

Joršs brīdi apdomājās.

—    Tā ir laba doma. Paliec te un sargā bērnus! Var atgriezties karavīri un tie divi briesmīgie pieaugušie, kam bērni bija uzticēti. — Tad viņš pievērsās bērniem: — Kad es pārnākšu no Daligaras, visi, kuri vēlēsies, varēs nākt mums līdzi uz jūras piekrasti viņpus Tumšajiem kalniem.

Iepriekš viņam tas nebija ienācis prātā, taču tagad viņš skaidri zināja, kas darāms: kad Rite būs atbrīvota, viņš visus aizvedīs drošībā pie jūras.

—   Jūrā ir gliemežvāki, kuros dzīvo gliemenes. Iespējams, glieme­nes domā un sacer dzejoļus, bet tās tik un tā drīkst ēst, — atcerējies reiz Monsera sacīto, Joršs gandrīz neviļus izrunāja šo domu skaļi.

Kala iesmējās. — Arī Rite tā teica, bet viņai to esot stāstījis tēvs.

—   Zinu. Bet saki, cik ilgs ir ceļš līdz Daligarai? Vesela diena?

—   Ja iesi kājām, laikam paies vesela diena, — atbildēja Kala. — Bet te ir arī zirgs. Strumacis pēdējoreiz atgriezās no Daligaras jāšus. Tagad zirgs ir piesiets aiz mājas.

—   Labi, tad es jāšu. Un labāk pasteigties, kamēr arī tas zirgs nav izcepts ar rozmarīnu, — teica Joršs, uzmezdams skatienu pūķim un izbadušajiem bērniem. — Ej tagad arī tu… ej, apēd kādu ga­balu vistas gaļas.

—    Kaut arī tā ir domājusi?

Joršs norija siekalas, lai apspiestu nelabumu, kas uzmācās no ceptās gaļas smakas. Viņš uzlūkoja meitenes iekritušos vaigus, tumšos riņķus ap acīm un kā skaliņi tievās kājas un nodomāja, ka nobeigtās vistas pārvērtīsies par spēku, par dzīvu miesu un asinīm.

—   Jā, — Joršs pārliecināti atbildēja, — kaut arī tā ir domājusi.

Kala viņam uzsmaidīja un laimīga aizskrēja.

Joršs devās pēc zirga, — tas bija brīnišķīgs bēris lielām riekst- krāsas acīm. Elfs uzlika plaukstu zirgam uz pieres un sajuta, cik mīksta ir tā spalva. Caur plaukstu Jorša prātā ieplūda visdažādākās zirga izjūtas: skumjas ilgas pēc mātes un labajiem kumeļa laikiem, riebums un bailes, ko vienmēr iedvesuši segli un iemaukti, dus­mas un nogurums nebeidzamajā ceļā no Daligaras, kad seglos bija iesēdies tas smagais, riebīgais resnis, kurš ik pa brīdim laida darbā pātagu, un vēlēšanās šim resnim kārtīgi iespert.

— Labi, labi, — čukstēja Joršs. — Iztiksim bez iemauktiem un segliem. Mums, elfiem, tādi nav vajadzīgi.

Zirgs ieskatījās Joršam acīs un saprata, ka abi spēj sazināties ar domām un izjūtām. Joršs sēdās zirgam mugurā, un tas tūdaļ laidās auļos. Tas bija brīnišķīgi, šķita, viņš pats sakusis ar zirga spēku un ātrumu, — to varēja salīdzināt vienīgi ar lidojumu Erbrova mugurā, neko citu tik skaistu Joršs nekad nebija pieredzējis.

Kaut arī lietus aizvien vēl gāza, blāvajā rīta gaismā bija viegli saskatīt ceļu. Un nebija pienācis pusdienlaiks, kad jau bija sare­dzami draudīgie Daligaras mūri.

Sešpadsmitā nodaļa

Cietumā bija daudz aukstāks nekā Bāreņu namā, — te sienas bija mūrētas no akmeņiem un nebija citu bērnu, kas veco kūti ar savu elpu spēja kaut nedaudz piesildīt. Toties šeit bija daudz sausāks, gulēšanai paklātie salmi bija biezāki un labāki, turklāt te deva arī krietni vairāk ēdiena. Un nebija jāstrādā, nebija jādara itin nekas. Ja vien ik pa laikam domās neatbalsotos draudīgais vārds karātavas, uzturēšanos šai cietumā varētu uzskatīt par jauku atpūtu.

Riti te ieslodzīja jau iepriekšējā vakarā. Neilgi pēc viņas ieraša­nās Daligarā bija sacēlusies īsta vētra un likās, vējš un lietus plosī­sies ilgi. Rite prātoja, vai vēja un lietus trakošana aizkavēs princi, vai viņš tik un tā steigsies šurp. Tigad viņa zināja, ka princis un pūķis nav muļķīgi izdomājumi: abi bija īstāki par īstu. Pūķis bija milzīgs, bet princis patiesībā bija elfs, kuram viņas vecāki bija izglā­buši dzīvību, kad tas bijis vēl pavisam mazs! Princis viņu meklē, princis viņu noteikti atradīs. Rite klusībā minēja, kādas spējas elfs izmantos, lai viņu atbrīvotu: varbūt pūtīs tauri, kuras skaņas sagraus pilsētas mūrus, varbūt gluži kā rēgs izies cauri biezajām cietuma sienām vai varbūt atlidos pūķa mugurā līdz pašai pilij un ar ak­meņu sitieniem sagraus tās jumtu. Vai arī…

Viņas sapņi bija patiesi. Kopš viņas prātā, aizverot acis, bija sākuši veidoties tēli, Rite ne reizi vien bija uzdevusi sev jautājumu, ko gan tie varētu nozīmēt, — varbūt tā bija tikai bezjēdzīga un klusa nekaitīga ārprāta izpausme, kas sniedza mierinājumu dienās, ko aizpildīja tikai aukstums, izsalkums un skumjas atmiņas. Tagad Rite zināja, ka tas, ko viņa nosapņo, piepildās, — ne gluži tā, kā viņa redzējusi sapnī, tomēr piepildās. Šai pasaulē vēl dzīvoja kā lab­sirdīgi prinči, tā pūķi, lai gan agrāk visi bija teikuši, ka gan vieni, gan otri jau sen iznīkuši. Vismaz viens labais princis vēl noteikti bija saglabājies, — un tas noteikti bija labsirdīgs, varbūt grūti saprotams, tomēr krietns, turklāt viņš bija mīlējis arī Rites tēti un mammu. Tas, ka princis par savu dzīvību var pateikties Rites vecākiem, vairoja cerības, ka viņš nebūs pārlieku ņēmis pie sirds tos pāris Rites spērienus un spļāvienu.

Kamerā ienāca divi cietumsargi: sīkais un kalsnais Melilots un druknais sarkansejainais, allaž pēc alus dvakojošais Pallādijs. Abi bija pusmūža vīri, droši vien ģimenes tēvi, un pret Riti nebija iztu­rējušies pārlieku ļauni, pareizāk sakot, viņi bija izturējušies visnotaļ sirsnīgi, katrā ziņā krietni laipnāk nekā Dragarna un Strumacis. Viņi pat bija Ritei atļāvuši paturēt lelli un laiviņu un bija sagā­dājuši segu, lai viņai naktī nebūtu tik auksti.

Tagad abi sargi bija satraukti un nobijušies, jo pats Valdītājs un Tiesnesis bija paziņojis, ka došoties uz pazemes kambariem apru­nāties ar gūstekni. Tas bija ārkārtējs notikums, — nekas tamlī­dzīgs vēl nebija pieredzēts. Sargi šaudījās šurpu turpu, pūlēdamies dažās minūtēs novākt gadu desmitiem krājušos netīrumus un pie­šķirt šai vietai kaut nedaudz pieklājīgāku izskatu. Smieklīgi ilgu laiku aizņēma strīds par to, vai Ritei segu un rotaļlietas atstāt vai labāk tomēr atņemt: pirmajā gadījumā Tiesnesis varētu secināt, ka sargi rūpējas par ieslodzītajiem, savukārt otrajā būtu skaidri redzams, ka te nav pieņemts pārlieku izdabāt noziedzniekiem. Beigu beigās viņi nosprieda visu atstāt, tikai pavēlēja paslēpt rotaļlietas zem segas kameras vistumšākajā kaktā. Sargi aizdedza lāpas, kas nebija dedzinātas jau gadiem ilgi, — arī darbošanās ar lāpām aizņēma neticami daudz laika, jo tās, mitruma piesūkušās un sapelējušas, negribēja degt un piepildīja pazemes telpas ar kodīgiem dūmiem.

Dzeltenīgajā lāpu gaismā kaktos savandītie salmi un resnās žurkas, kas skraidelēja šurpu turpu, nebūt neizskatījās labāk. Nu abi sargi iedomājās aizvākt salmus, cerēdami, ka tad šo telpu pame­tīs arī žurkas un kamera daudz vairāk līdzināsies senas valdnieku pils pagrabam nekā netīram stallim. Arī strīds par to, kuram no diviem būt jāķeras pie salmu aizmešanas, bija pārāk ilgs, un risinā­jums vēl nebija atrasts, kad piepeši abus sargus piemeklēja atklāsme par citu, daudz svarīgāku darbu: vispirms vajadzēja noslēpt neskai­tāmās tukšās alus krūkas, kas bija sakrautas gaitenī abu sardzes vietā, nepārprotami apliecinot, kāda ir brašo cietuma sargātāju galvenā nodarbošanās darba laikā. Beidzot Pallādijs ar milzīgu salmu klēpi un Melilots, apkrāvies ar tukšajām alus krūkām, stei­dzās uz kāpņu pusi, taču kā par nelaimi tieši šo brīdi Tiesnesis bija izvēlējies, lai ienāktu apakšzemes telpās. Notika sadursme. Ties­nesis un Pallādijs nogāzās zemē, Melilotam izdevās noturēties kājās, taču viņš nesavaldīja alus krūkas. Pallādijs bija pietiekami veikls, lai izvairītos no krītošajiem māla traukiem, bet Tiesnesim tika ne viens vien sāpīgs sitiens. Turklāt pēdējā krūka izrādījās pusizdzerta, un tās saturs izlija pār Tiesnesi. Tiesneša drānas, kas līdz šim bija mirdzējušas lilijziedu baltumā, ieguva netīri dzeltenu alus nokrāsu, bet Tiesneša noskaņojums no "ļoti dusmīga" pārvērtās par "pado­diet man kādu, kam es pats savām rokām varētu nodīrāt ādu".