Ritei nāca smiekli. Viņa zināja, ka smieties nevajadzētu, un patiesībā kas gan tur smieklīgs, ja trīs cilvēki pakrīt un varbūt pat sāpīgi sasitas. Taču tas, kurš pārāk ilgi nav gulējis un ir dzīvojis nemitīgā sasprindzinājumā, mēdz izturēties muļķīgi, piemēram, dumji ķiķināt, redzot neveiklus kritienus. Kad Rite apvaldīja smejamo, Tiesnesis jau bija nostājies pie viņas kameras restēm un iekrampējis tajās pirkstus. Tagad viņš patiešām bija pārskaities kā pats nelabais.
— To izdarīji tu, vai ne? Tu to izraisīji! Tu mūs apgāzi, vai ne? Es zinu, — viņš šņāca.
Tiesnesis bija gara auguma kalsns vīrs sudrabbaltiem matiem, ūsām un bārdu. Viņa bārda un mati sprogotos mīkstos gredzenos, ja vien tos nebūtu saslapinājis un saķepinājis iesmirdušais alus. — Tu viņus apbūri, lai viņi pakristu un apgāztu mani, vai ne? Es zinu! Tu ieradies šeit ar vienu vienīgu mērķi: tu gribi mani apkaunot un padarīt smieklīgu. Vai ne? Tu gribi apkaunot gan manu personu, gan manu amatu! Es zinu.
Rite prātoja, vai būtu vērts mēģināt atbildēt un taisnoties, pateikt, ka viņa nemaz neprot burties, — nekad to nav pratusi un nepratīs. Turklāt arī pie Tiesneša viņa nav ieradusies no brīva prāta, viņu šurp atveda ar varu, un, ja Ritei tomēr bītu kādas burvju spējas, viņa tās jau būtu izmantojusi, lai atslēgtu restes un pamestu šo vietu, cik ātri vien iespējams. Taču Rite nepaguva izlemt, ko atbildēt, jo pēc īsās pauzes atkal ierunājās Tiesnesis: — Tu taču zini, kas es esmu, vai ne?
Rite atkal mirkli šaubījās. Daļa viņas būtnes, tā, kurā mājoja lepnums un drosme, būtu gribējusi atbildēt: jā, tu esi manu vecāku slepkava, tas, kurš parakstīja viņu nāves spriedumu, tu esi nelietīgs noziedznieks un nožēlojams muļķis, kas visapkārt izplata netaisnību, postu un trūkumu. Bet otra puse, tā, kura par katru cenu gribēja dzīvot tālāk, nosargāt vecāku dāvāto dzīvības brīnumu, uzskatīja, ka labāk būtu nosaukt kādu oficiālo titulu: jūs esat Tiesnesis… Varbūt pat pievienot kādu cienīgu apzīmējumu: …lielais… varenais…
Arī šoreiz Rite nepaguva izlemt. Izrādījās, ka Tiesnesis ij nedomā ar viņu sarunāties, tikai runā pats, daļu savu domu izsakot kā jautājumus. Taču atbildes uz šiem jautājumiem netika gaidītas.
— Es esmu tas, kurš ir nācis, lai dāvātu šai zemei taisnīgumu, lai ar visām saknēm izravētu alkatību, savtīgumu un lepnumu. Šis uzdevums ir tik cēls un svarīgs, ka žēlsirdība nedrīkst kavēt sasniegt mērķi. Es to zinu! Gluži kā ķirurgs, kurš nešaubīdamies amputē gangrēnas samaitātu locekli, es darīšu veselu šīs nelaimīgās grāfistes miesu. Vai zini, kāpēc es, Daligaras grāfistes Valdītājs un Tiesnesis, augstākais varas un pašas grāfistes pārstāvis, tā pazemojos un nokāpu pagrabā satikt tevi?
Šoreiz Ritei pat nebija jācenšas apvaldīt sakāmo vai izvēlēties īstos vārdus, — šoreiz viņa patiešām nezināja, ko atbildēt.
— Tāpēc, ka es gribu, lai tu saprastu. Es zinu, ka lēmums nogalināt bērnu var šķist nežēlīgs. Tieši tāpēc tevi nepakārs pilsētas galvenajā laukumā tāpat kā tavus nožēlojamos un nenozīmīgos vecākus. Tevi pakārs te, pazemē, kur tevi neredzēs tie, kuri nespēj apjēgt patiesību. Taču es gribu, lai vismaz tu saprastu. Jo citādi tu savā nožēlojamajā un nenozīmīgajā prātā varētu sākt apšaubīt manas diženās personas taisnīgumu. Vai ne? Un šāda doma man ir neizturama. Vai zini, ko man skaļā balsī atļāvās pateikt tavs tēvs, tas nenozīmīgais skrandainis? Viņš paziņoja, ka šai pasaulē viņam rūpot tikai viņa nožēlojamā un nenozīmīgā sieva un vēl nožēlojamākā un nenozīmīgākā meita! Saproti? Tās viņam esot daudz svarīgākas par mani un Daligaru!
Rite apjuka arvien vairāk. Agrāk viņa bieži bija domājusi par Tiesnesi un allaž bija to iztēlojusies kā Ļaunuma Pavēlnieku, kurš pats lepojas ar savu nežēlību, — proti, viņa Tiesnesi iztēlojās līdzīgu orkam, tikai mazliet gudrāku un izglītotāku. Tā bija kļūda. Izņemot orkus, neviens šai pasaulē pats sevi neuzskata par Ļaunuma Pavēlnieku. Daligaras Tiesnesis, gluži tāpat kā Dragarna un Strumacis, bija labs, — ļauni bija visi pārējie, tie, kuri mēģināja paslēpt kādu nieku ēdiena, lai varētu paglābt savus bērnus no bada nāves, tie, kuri paši negribēja mirt badā un klaiņojošu suņu apgrauzti tikt apglabāti kopējā kapa bedrē.
— Mēs notvērām tavu elfu! — nežēlīgā lepnumā Ritei pavēstīja Tiesnesis. — Pirms neilga brīža viņš pats padevās pilsētas sargiem. Viņš zināja, ka mēs esam neuzvarami un pat nesāka cīņu. Es zinu: šī ir mūsu spožās uzvaras stunda! Vai ne?
Labi. Tad redz, kādu paņēmienu princis izvēlējies, lai iekļūtu pils pagrabos. Viņš pats padevies karavīriem. Šis plāns bija vienkāršs un ģeniāls. Rite atvieglojumā uzelpoja. Par laimi, ar Tiesneša nežēlību varēja sacensties tikai viņa muļķība: Tiesnesim nebūt nešķita dīvaini, ka burvju spējām apveltīts elfs, kurš mēdz lidot, sēdēdams pūķa mugurā, tagad labprātīgi padodas karavīriem, lai tikai iepriecinātu Viņa Gaišību Daligaras Valdītāju un Tiesnesi un lai tas bez kavēšanās varētu ķerties pie sava ienaidnieka pakāršanas.
Vēl nekad Rite nebija jutusies tik droši un mierīgi, — princis bija ieradies viņu glābt. Princis noteikti zina, ko un kā darīt.
Septiņpadsmitā nodaļa
Joršam nebija ne jausmas, ko un kā darīt. Pagaidām prātā bija iešāvusies vienīgi doma bez cīņas padoties karavīriem, kas sargāja pilsētas vārtus, — taču viņš joprojām nezināja, vai rīkojies pareizi.
Viņš bija noslēdzis darījumu, vienojies par apmaiņu: viņš pats bez cīņas padosies, bet daligarieši atbrīvos meiteni. Riti vajadzēja glābt, tas bija viņa pienākums pret Sajras un Monsera piemiņu, turklāt jāatzīst: Joršs, kopš bija ieraudzījis meiteni, spēja domāt tikai par viņu. Tā nu Joršs bija piedāvājis sevi apmaiņai. Cīnīties viņš neprata, ko gan citu viņš būtu varējis iesākt?
Tijās samezgloti piņķerīgajās pasakās, ko Joršs savulaik bija lasījis priekšā perējošajam Erbrovam Vecajam, maiņas darījumi notika bieži: es tev došu divus dučus ķirbju un puspodu pupu, bet, kad piedzims tava meita, tā piederēs man. Vai arī: atnes man trīs zelta klijāna astes spalvas, un pretī saņemsi pusi manas karaļvalsts vai septiņas astotdaļas burvju paklāja, vai arī piecas vietipadsmitda- ļas pārpilnības katla. Un visi šādus līgumus ievēroja un vārdu turēja. Tāpēc Joršam nebija ne jausmas, ka vienošanos iespējams pārkāpt un vārdu lauzt, viņš nezināja, ka prasības jāizvirza no spēka pozīcijām un ka no šīm pozīcijām drīkst atkāpties tikai tad, kad prasītais izpildīts. Viņam būtu vajadzējis pieprasīt, lai daligarieši vispirms atbrīvo Riti, un tikai tad padoties. Taču Joršam bija licies, ka pat pieņēmums, ka daligarieši varētu nebūt godīgi cilvēki un krāpties, ir nepieklājīgs un aizvainojošs. Tāpēc viņš nekādu piesardzību neievēroja.