Lai gan nebija īsti prātīgi vienam pašam stāties pretī veselam pulkam līdz zobiem bruņotu vīru, viņš vienkārši bija devies pie pilsētas vārtiem. Protams, viņš būtu varējis draudēt, ka ar pilsētniekiem izrēķināsies pūķis, — neviens taču neiedomātos, ka šoreiz pūķis elfu nepavada. Taču iedzimtā nespēja melot un neciešamais kauns, kas pārņēma, tikai iedomājoties vien, ka viņa krāpšanos kāds varētu atklāt, laupīja valodu. Un tagad jau bija par vēlu. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt važās, un tālākie Tiesneša plāni bija skaidrāki par skaidru: pakārt gan Joršu, gan Riti. Elfu — pilsētas laukumā, bet meiteni — apakšzemes dziļumos.
Ap Jorša augumu bija savītas un saslēgtas tik daudzas ķēdes, ka viņš ar pūlēm spēja ievilkt elpu. Un viņu pavadīja tik daudz karavīru, ka viņš nemaz nespēja tos saskaitīt. Vienīgo mierinājumu sniedza apjausma, ka arī viņu ved uz Daligaras vecās pils pazemes kambariem, un Joršs skaidri zināja, ka tieši tur ir ieslodzīta Rite. Gan jau viņš kaut ko izdomās. Par savu dzīvību Joršs pārlieku neuztraucās, viņš bija pārliecināts, ka tā vai citādi izglābsies: ja jau senais pareģojums vēstīja par viņa nākotni, tas nozīmēja, ka viņš šo nākotni noteikti piedzīvos. Bet viņš neglābs sevi, iekams nebūs izglābis Riti.
Viņu veda pa arvien šaurākām un stāvākām kāpnēm, pa arvien tumšākiem gaiteņiem, arvien dziļāk pazemē, arvien tālāk no dienas gaismas, līdz beidzot sienas atkal papletās un lāpu gaismā viņš ieraudzīja cilvēka stāvu grezni izšūtās baltās drēbēs un, nobrīnījies par ieskābušā alus smaku, pazina šai stāvā Daligaras Valdītāju un Tiesnesi.
Tiesnesis stāvēja pie restēm, aiz kurām tumsā tik tikko bija samanāms Rites trauslais augums.
Tiesnesis, lieki nevilcinoties, uzrunāja atnācēju.
— Es tevi gaidīju, elf, — viņš bargā balsī pavēstīja. — Tu te ieradies meklēt savu līgavu, vai ne? Es to zinu.
Joršs apjukumā nespēja izteikt ne vārda. Kā Tiesnesis varēja to zināt? Protams, Rite vēl bija maza meitene un arī viņš pats vēl nebija pārsniedzis pusaudža vecumu, taču elfiem ir pierasts līgavu izvēlēties jau agrā jaunībā un izvēlēties uz mūžu mūžiem. Ikreiz, kad Joršs iedomājās par Riti, — kad atcerējās viņas seju, to, cik drosmīgi viņa bija aizstāvējusi un cik maigi mierinājusi mazāko meiteni, to, kurai nebija pirkstiņa, — viņš skaidri zināja: Rite vai neviena cita!
— Es zinu. Arī es protu lasīt senās zīmes, arī es izlasīju pareģojumu un tikai pēc tam liku to iznīcināt tāpat kā visus pārējos vecu laiku uzrakstus, kas maitāja namu sienas šai pilsētā. Lasītmāka tautai nav vajadzīga! Bet, ja nu kāds tomēr šīs nevajadzīgās zinības ir apguvis, labāk lai viņam netrāpās acīs lieki burti. To pareģojumu bija rakstījis Ardvins, lielais burvis, Gaismas kungs, pilsētas Dibinātājs! Vai tu zini, ka Daligara kādreiz bijusi elfu pilsēta? Tu taču to zināji, vai ne? Pēc tam, kad orki pilsētu bija nopostījuši, Ardvins to atkal atjaunoja, nodibināja no jauna. Ardvins bija dīvains, viņš mīlēja elfus. Karavadoņa spējas viņam piemita, to es nevaru noliegt. Protams, nav nieka lieta pašos orku varenības laikos uzbrukt to pilsētai ar karaspēku, kas ir uz pusi mazāks par pretinieka armiju. Spoži uzvarēdams šai kaujā, Ardvins, protams, apliecināja zināmu apķērību, drosmi un gudrību, tomēr jāatzīst, ka ar mani viņš sacensties nevar. Es esmu patiesais Daligaras dibinātājs, es esmu šīs pilsētas īstenais atbrīvotājs! Es Daligaru atbrīvoju no kaislībām, no egoisma, no alkatības, es vadu to uz tikumu un pazemību, mazgāju to šķīstu savā taisnīgumā un bardzībā. Un es padaru šo pilsētu skaistāku! Arī es esmu burvis, daudz dižāks burvis nekā Ardvins, kurš to vien prata kā pareģot nākotni un sagraut Ēnas lāstu, ar kura palīdzību orki gribēja pakļaut visu pasauli. Es esmu paveicis vēl vairāk! Vai tad tu to nepamanīji? Vai redzēji manu pārsteidzošo brīnumu? Manu triumfu?
Klusums. Ilgs klusums. Joršs prātoja, vai tagad viņam būtu kas jāsaka. Var jau būt, taču viņam nebija ne jausmas, par kādiem pārsteidzošiem brīnumiem runā Tiesnesis. Joršs bija vienīgi pamanījis, ka Daligara izskatās pārsteidzoši trūcīga un nelaimju mākta, un par brīnumu varētu atzīt to, ka pilsēta kādreizējo spožumu zaudējusi tik strauji. Mulsinošais klusums ieilga, un beidzot Tiesnesis atkal ierunājās.
— Ziedi! — viņš, pacietību zaudējis, iesaucās. — Mūžam ziedošās glicīnijas, reibinošā jasmīnu smarža! Sapūdējot milzīgus daudzumus labības un augļu, ko mums sūta no laukiem, mēs iegūstam īpašu mēslojumu, kas ļauj ziediem plaukt visu gadu un smaržot spēcīgāk nekā jebkad. Vai tad tas nav apbrīnojami? Tas taču ir apbrīnojami, vai ne?
Joršs pārsteigts raudzījās Tiesnesī. Izrādījās, ka Daligaras Valdnieks bija traks, pilnīgi un galīgi traks. Par viņa ārprātu vairs nebija ne mazāko šaubu. Taču elfs nespēja saprast, kāpēc gan daudzie kalpi un labi bruņotie kareivji neliekas manām sava kunga trakumu, kāpēc tie turpina pildīt katru tā iegribu, nevis paņem šo jukušo aiz rokas un laipni, tomēr noteikti neaizved uz kādu klusu vietiņu, kur slimajam varētu sniegt palīdzību un kur viņa neprāta murgi nebūtu tik bīstami citiem.
— Es biju spiests nopostīt veco Ardvina pili: visur tās neciešamās arkas un bezjēdzīgās velves, muļķīgās puķu dobes un pārmēru augstie koki. Tās visas bija pagātnes paliekas. Ardvins būvēja tā, kā bija pieņemts rūnu dinastiju laikos. Vai pat vēl ļaunāk: kā elfu laikos. Es, šīs pilsētas Valdītājs un Tiesnesis, pavēlēju nojaukt gandrīz visu. Atlika vien pagrabi un daži portiki. Viss vecais tika sagrauts, lai beidzot būtu vieta, kur dzimt jaunajam. Un ir aizsākusies jauna ēra, kuras simbols un apliecinājums ir mana pils.
Brīdi valdīja klusums. Tiesnesis bija iegrimis tīksmīgās domās par paša varenību.
— Ardvins, — viņš atkal ierunājās, — pirms nāves lika mūrī iekalt savu pareģojumu par to, ka pēdējais elfs apprecēšot meiteni, kas būšot paša Ardvina mantiniece, viņa pēcnācēja meita. Meitene, tāpat kā viņas tālais sencis Ardvins, būšot apveltīta ar gaišredzības spējām, un viņas vārdā būšot rīta gaisma. Šī meitene turklāt būšot meita vīrietim un sievietei, kuri elfu vienmēr… Tālāk sekoja nesalasāms, laikazoba sagrauzts vārds, taču es nojaušu, ka tur bijis rakstīts "ienīduši". Kad man pavēstīja, ka tu esot iekļuvis manā dārzā un redzējis manu mīļoto meitu Austru, es sapratu, ka tu pēc viņas atgriezīsies un tad es varēšu tevi iznīcināt.
Austra? Tiesneša meita? Tiesneša meitu sauc Austra! Tai iedomīgajai, vīzdegunīgajai un savtīgajai spindzelei vārdā ir rīta gaisma?
— Manu meitu sauc Austra, un viņas vārdā, kā pareģojumā teikts, ir rīta gaisma. Es viņu esmu uzaudzinājis par pašu pilnību. Viņa ir meitenes ideāls. Viņa spēlē lautu, lasa senos dzejojumus un dzied, sēdēdama šūpolēs, tieši tāpat kā senatnes princeses. Vismaz tā senlaiku karaļmeitas attēlotas zīmējumos, kas rotā pergamentus. Tāpēc manai meitai nekad nav bijis atļauts darīt ko citu, — visu savu saprātīgo mūžu viņa ir aizvadījusi, spēlējot lautu, lasot dzeju, dziedot un šūpojoties ziedu pilnā dārzā… Mana Austra ir pati pilnība.
Lauta, dziesmas, šūpoles un puķes no rīta līdz vakaram, dienu pēc dienas. Joršam pat sametās žēl nabaga Austras, kura spiesta dzīvot kā bezjēdzīgs, toties precīzs kādas varbūt nekad neeksistējušas princeses atdarinājums. Tad redz, kāpēc viņa bija tik kašķīga un dumja: pilnība droši vien ir neizturami smaga nasta.