— Austra ir mana meita, tātad viņa ir Ardvina mantiniece, jo es, būdams pilsētas valdītājs, esmu viņa pēctecis. — Tagad Tiesnesis runāja skaļi un aizgrābti, katram vārdam piešķirdams īpašu izteiksmi un svaru. — Turklāt Austrai piemīt arī gaišredzības spējas! Zini, reiz viņa pareģoja, ka iegūs savā īpašumā zelta kaklarotu, kas piederēja sardzes virsnieka sievai. Un vai vari uzminēt, kas notika? Atklājās, ka šis virsnieks ir nodevējs, viņu pašu pakāra, bet visus viņa ģimenes īpašumus konfiscēja, un kaklarota tagad pieder Austrai… Un vēl viņa paredzēja, ka pagājušās vasaras karstais un sausais laiks agrāk vai vēlāk beigsies, un patiesi, — rudenī sākās lietus un laiks kļuva vēsāks.
Runājot par meitas spējām, Tiesneša vaibsti uz bridi atmaiga. Bet Jorša galvā valdīja īsts sajukums, domas drudžaini šaudījās. Austra?! Tā neciešamā, augstprātīgā muļķe šūpolēs? Tā, kura tīšuprāt raudināja mazu bērnu? Joršam, protams, nabaga Austras bija nedaudz žēl, — viņas liktenis tiešām nebija viegls. Taču ar žēlumu nepietika, lai Joršs būtu ar mieru dibināt jaunu cilti kopā ar šo iedomības pūsli. Par to nevarēja būt ne runas! Nemūžam! Labāk t ikt pakārtam. Ar Austru viņš neprecēsies! Nekad! Neparko! Acīmredzot te un tagad viņa liktenis aprausies un pat Ardvins neko nespēs mainīt. Kāds muļķīgs pareģojums. Galu galā šo pravietojumu Ardvins bija izteicis jau sirmā vecumā: ilgajā mūžā gudrības gaisma viņu droši vien bija pārlieku apžilbinājusi, un vecumdienās daudzus prāta nostūrus klāja ēnas. Un arī karš ar orkiem nebija nekāds joks: varbūt aplenkuma laikā Ardvins bija stipri sasitis galvu pret kaut ko cietu, — citādi tak viņš nebūtu iedomājies, ka Joršs varētu precēt Austru.
Tagad vajadzēja pēc iespējas drīzāk atbrīvot Riti un laisties projām no šejienes, — jo tālāk no Tiesneša, viņa mīļotās meitiņas un muļķīgajiem pareģojumiem, jo labāk.
Tiesnesis turēja rokās Jorša loku, maksti ar trim bultām un zilo samta somiņu.
— Paskatīsimies, ko tu, elf, biji paņēmis līdzi, ar kādiem līdzekļiem gribēji mūs izpostīt. Saujamloku un bultas es jau apskatīju. Un kas glabājas šai somā?
Tiesnesis atrāva vaļā somiņu. Zeltainās pupas izbira uz grīdas.
To smarža bija pārlieku smalka un cilvēku deguniem nesajū- tama. Taču Joršs juta, kā pazemes telpas lēnām pārplūdina to maigais, saldenais aromāts, kas atgādināja tikko no krāsns izvilktas maizes smaržu.
Joršs atcerējās žurkas.
Lielās, resnās žurkas, kas mājoja Daligaras cietumā, viņam jau reiz bija palīdzējušas, — tolaik, kad viņš vēl bija mazs bērns.
Arī žurkas sajuta zelta pupu smaržu, un to prātus piepildīja kāre pēc tik jauki smaržojoša ēdamā. Žurku prātus ir viegli vadīt. Un pagrabos bija tūkstošiem žurku. Joršs juta, ka tās ir tepat — izbadušas un neskaitāmas. Viņš juta to mūžīgo, nepiepildāmo izsalkumu, to niknumu un aizvainojumu par visiem saņemtajiem spērieniem un dūrieniem, it kā joka pēc mestajiem akmeņiem un saindēto barību. Jā, pazemē bija neskaitāmi tūkstoši žurku, un tās visas bija izsalkušas un niknas.
Joršs dziļi ieelpoja, juzdams, kā plaušas piepilda gaiss un viņa spēks strauji vairojas. Tagad viņš zināja, kā rīkoties. Viņš izmantos žurkas. Joršs daudzkārt pastiprināja zeltaino pupu smaržu, piepildīja ar to žurku prātus un sāka tās vadīt vajadzīgajā virzienā.
— Bērna spēļmantiņa. — Tiesnesis nometa koka vilciņu zemē un izšķaidīja ar nicīgu spērienu. — Un… grāmata! Interesanti, vai ne?
Žurkas līda ārā no tumšajām alām, spraucās cauri restēm un jau pulcējās platākā gaiteņa sānu atzarojumos. Pagaidām to vēl nebija daudz: tikai daži desmiti. Joršs atbrīvoja to prātus no bailēm. Tuvojās nākamie žurku bariņi, un tiem sekoja vēl un vēl citi. Tās mērķtiecīgi virzījās šurp, zelta pupu smaržas vadītas, nelikdamās ne zinis par sargiem un nejuzdamas baiļu. Žurkas plūda kā paisuma vilnis, kā vesela jūra tumšu kažoku, garu astu un asu zobiņu. Tās steidzās garām cietumsargiem, kuri bailēs un riebumā kāpās sāņus, spiedās pie sienām, grūstījās. Tiesnesis turēja rokās Jorša mātes dzejas grāmatiņu un bija pārlieku dziļi iegrimis lasīšanā, lai manītu, kas notiek apkārt.
— Kas tas ir? Buramvārdi? Dzejoļi? Kādas nesakarīgas blēņas… Seko… zilajam… efejas… zaram… Es protu arī tavu valodu, elf. Vai tu to zināji? Ienaidnieku valodas allaž jāprot.
Seko zilajam efejas zaram…
Efeju zari vienmer ir zaļi, to es zinu. Elfi melo vienmer, vai ne? Pat dzejoļus rakstīdami.
Seko zilajam efejas zaram, Tas tevi vedīs pie vizoša zelta. Nākotne gaišā saulē tiks celta, Ja spēkus visi apvienot varam…
Žurkas beidzot laida darbā zobus, tās uzklupa ne tikai zeltainajām pupām, bet arī visam pārējam, ko atrada savā ceļā, proti, tās koda Tiesneša kareivjiem pēdās un stilbos, tās iekoda arī pašam Tiesnesim, kurš iekliedzās un izmeta grāmatu no rokām. Tikai Rite un Joršs palika neskarti: vienīgi ap viņu kājām bija palikuši brīvi laukumi, bet visu pagraba grīdu jau sedza vienmērīgi biezs, ņudzošs, pīkstošs, zobains žurku paklājs.
Daži no sargiem metās bēgt, tverdamies pie sienām, lai žurku viļņi tos nenotriektu no kājām. Klakš — slēdzenes, kas saturēja Jorša rokām apvītās ķēdes, atsprāga vaļā. Klakš — un arī potītes bija brīvas. Nu jau grīda viļņojās kā vētras sakulta jūra, — žurkas rāpās cita pār citu, uzbrukdamas arvien niknāk. Tiesnesis paslīdēja uz sabradātā vilciņa paliekām un pakrita. Nedaudzie gaitenī vēl palikušie kareivji steidzās viņam palīgā, un Rites kameras restes palika bez uzraudzības. Klakš — un arī restes atvērās. Joršs satvēra Riti aiz rokas un izvilka gaitenī. Tad viņi lēniem soļiem devās prom, kāpdamies atmuguriski un neizlaizdami no acīm Tiesnesi un sargus. Žurkas pašķīrās viņu ceļā. Joršs satvēra vienu no sienā iestiprinātajām lāpām un uzmeta pēdējo skatienu Tiesnesim: tas beidzot bija ticis stāvus un centās cīnīties ar grauzējiem, vienlaikus izrīkodams savus kareivjus. Pa kāpnēm lejā jau steidzās papildspēki, bet augšstāvos kareivju bija vēl vairāk.
Par laimi, žurku prātos glabājās milzīga pazemes labirinta tēls — neizmērojams eju vijums, kas pletās zem visas pilsētas abpus upei.
Joršs un Rite pagriezās un laidās skriešus: projām no kāpnēm, kas veda uz augšstāvu. Ceļā pavisam drīz gadījās restes, taču slēdzene tūlīt atsprāga vaļā un viņi varēja turpināt skrējienu. Tagad, traucoties pa tumšajiem gaiteņiem, Joršs visas režģu durvis atkal aizslēdza, lai kaut uz brīdi aizkavētu vajātājus, kad tie būs tikuši viņiem uz pēdām. Elfs bija cerējis drīz saskatīt kādu gaismas stariņu, kādu saules atspīdumu, kas liecinātu, ka līdz virszemei vairs nav tālu, taču eja spītīgi tiecās lejup arvien dziļāk pazemē. Žurku te bija krietni mazāk. Jaunas restes, jaunas slēdzenes, jaunas kāpnes un jauni gaiteņi — arvien tumšāki, arvien šaurāki un drūmāki. Droši vien Ardvins vai kāds cits senatnes valdnieks bija nolēmis izmantot senās elfu pazemes galerijas, daļu pazemes telpu pārvēršot par cietumu un atdalot no pārējām ar restēm. Tagad senā Ardvina pils bija sagrauta, tās vietā slējās Tiesneša savādā un greizā būve, taču senie pazemes kambari un ejas joprojām bija saglabājušās neskartas.
Joršs un Rite aizelsušies apstājās. Joršu pārņēma bailes: ja nu viņš nespēs atrast izeju no šī labirinta? Mūžīgi viņš žurku prātus pakļautībā nenoturēs, tās kļūs izklaidīgas un izklīdīs, vai varbūt kāds atcerēsies, ka žurkas gluži labi var aizbaidīt ar degošām lāpām. Un tad viņš un Rite būs spiesti sastapties ar veselu armiju kārtīgi bruņotu vīru, ar kuriem nebūs patīkami apspriesties, turklāt ir viegli nojaušams, kā beigtos pārrunas par iespēju abus bēgļus tomēr atstāt dzīvus. Vai varbūt viņi abi vienkārši apmaldīsies pussagruvušajās ejās un nomirs badā, nevis pie karātavām.