— Es nezinu, kurp jāiet tālāk, — nedaudz atvilcis elpu, Joršs atzinās.
Rite rāmi pasmaidīja. Viņa tikai pacēla roku, norādot uz ejas griestiem, kur drebelīgā lāpas gaisma apspīdēja garum garu fresku, kas atveidoja zilus efejas vijumus. Tātad arī mammas dzejoļu grāmata bija karte! Vajadzēja tikai sekot norādēm!
Efeju vijumi bija uzgleznoti it visur: sazarojumos un krustojumos, šaurajās ejās, kas saruka par tik šaurām alām, ka tālāk virzīties vairs nebija iespējams un atmuguriski vajadzēja rāpties atpakaļ, un tāpat ari platajos tuneļos, kas strauji aprāvās ar krāšņām freskām rotātām gala sienām.
Ieskatījies uzmanīgāk, Joršs saprata, ka vietumis efeju zari veido elfu rakstības burtus: ja vijumu cilpās varēja saredzēt vārdu ej, tad gaitenis nepārvērtās strupceļā. Viņi patiešām bija nokļuvuši senā labirintā. Ejas nemitīgi krustojās un sazarojās, un ik uz soļa vajadzēja meklēt zaros apslēptos burtus. Gadījās izlasīt strupu nē, bet citur rakstītais skanēja izsmējīgi: nu tavs ceļš būs krietni garāks. Vai arī: citreiz skaties vērīgāk.
Šai eju mudžeklī ceļu neatrastu neviens vientuļnieks, kam sveša elfu valoda. Taču vesels pulks karavīru, kam līdzi būtu pietiekami daudz izturīgas auklas, šo labirintu varētu izpētīt un pārvarēt. Tāpēc vajadzēja pasteigties: pēc īsāka vai garāka laika sprīža te ieradīsies arī Tiesneša kareivji.
Spēle kļuva sarežģītāka. Vārds ej norādīja uz ejām, kas aprāvās ar aklu sienu vai kāpnēm, kas nekur neveda. Uz vienas no šādām gala sienām bija uzgleznots elfu šaha galdiņš: uz tā baltas nimfas un divi melni pūķi cīnījās ap baltu karalieni, kuras kronim bija apvīts zils efeju zars. Atslēga bija meklējama grāmatā, — mammas dzejoļi bija mīklas, kuru atminējums atrodams senajās freskās.
Mēs skaistas un baltas, Spēcīgas un staltas, Visas četras ap karalieni stājam, No naidnieka nosargājam.
Nimfas! Joršs, atcerējies grāmatā lasīto, ieskatījās vērīgāk: pie katras nimfas rokas, kas turēja kareivīgi paslietu zobenu, bija pa sīkai spraudziņai, ko apslēpa uzgleznotas ēnas. Ieslidinājis pirkstus spraugās, Joršs sataustīja sviras, taču nespēja tās nospiest. Bet par to bēdāties nevajadzēja: galvenais bija saprast, kā veidotas slēdzenes. Tikko Joršs bija izpratis, kā darbojas mehānisms, atskanēja klakš un apgleznotā siena paslīdēja sāņus. Laiks un mitrums bija sabojājis sviras, tāpēc eju atkal aizvērt neizdevās, — Joršs un Rite steidzās dziļāk labirintā, atstājot brīvu ceļu arī vajātājiem.
Cita siena negaidīti noslēdza stāvas un nebeidzami garas vītņu kāpnes, pa kurām abi kāpa lejup nogurdinoši ilgi, — Joršs sprieda, ka viņi ir nokļuvuši dziļi, dziļi zem upes gultnes. Uz sienas bija uzgleznota jūra.
— Kad tiksim ārā no šejienes, apmetīsimies uz dzīvi jūras krastā, — Joršs teica Ritei, gribēdams uzmundrināt gan viņu, gan sevi.
…Saules staru briedētas, sāļu šļakatu mazgātas, sarkanās ogas… bija rakstīts grāmatā. Ieskatījies uzmanīgi, Joršs gleznotajā jūras plašumā atrada sīko saliņu, uz kuras auga savvaļas ķiršu koks un kurai pāri viņš bija laidies, sēdēdams Erbrova mugurā. Kas zina, vai jau tālā senatnē uz saliņas audzis ķirsis, kas bijis Jorša redzētā koka vecvectēvs, vai arī gleznotājs šādu ainu tikai iztēlojies vai nosapņojis? Gleznotajā kokā ogas mirdzēja koši sarkanas, bet tur, kur pār sulīgajiem augļiem krita lapu ēnas, bija akmenī apslēptas spraugas. Klakš. Arī šoreiz siena aizslīdēja sāņus un to vairs nebija iespējams aizvērt. Atlika vien steigties tālāk.
Viņi kāpa arvien zemāk, arvien dziļāk zem senās elfu galvaspilsētas, brīnīdamies, cik neaptverami plašas un sazarotas ir valdnieka pils pazemes telpas.
Ejām pāri stiepās pieputējuši zirnekļu tīkli, vietām bija nogru- vuši akmeņi, atstājot brīvu vien šauru spraugu, citur tuneļus bija pieplūdinājis ūdens: arvien biežāk nācās līst rāpus vai brist pa dziļiem dubļiem, un arī elpot bija arvien grūtāk, gaiss bija smags un oda pēc trūdiem. Joršu māca bailes. Varbūt viņi gāja pretī nāvei, — par sevi Joršs nebēdāja, taču viņš nedrīkstēja pazudināt Riti. Iepriekš viņš īstas bailes nebija jutis, apzinādamies, ka viņu sargā senais pareģojums. Ne jau šāds tāds burvis, bet pats Ardvins, Gaismas kungs, bija izteicies par viņa nākotni, un tas nozīmēja, ka
Joršs nākotni piedzīvos. Taču tagad viņš bija rīkojies pretēji pareģojumam! Viņš bija izkļuvis ārpus tā varas. Labāk mirt troļļa saplosītam, nekā dzīvot kopā ar to Tiesneša meitiņu! Arī nāve Daligaras pazemē bija labāka par kopdzīvi ar Austru. Bet, ja pareģojums ir spēkā tikai daļēji, tad uz pusi samazinās arī Jorša izdzīvošanas iespējas. Ardvins uzskatīja, ka elfam jādzīvo, Tiesnesis apgalvoja, ka jāmirst; Ardvins bija tālu pagātnē, turpretī Tiesnesis — pavisam tuvu, turklāt viņa rīkojumus pildīja liela armija. Kaut nu vismaz izdotos izglābt Riti!
Piepeši eja beidzās. Viņi tupus rāpus bija līduši pa dubļiem, bet tagad ceļu aizšķērsoja metāla režģis. Viņpus restēm bija tumša un plaša telpa, no kuras strāvoja tīrs, salts gaiss. Acīmredzot eja viņus bija atvedusi līdz dabas veidotai pazemes alai. Režģis bija veidots kā sarežģīts efejzaru vijums: lapiņas bija kaltas no sudraba, zari no zelta. Bija skaidri redzams, ka skaistais kalums tapis elfu valdīšanas laikos, taču nekādi nebija saredzams, kā šo režģi varētu atvērt: tam nebija ne slēdzenes, ne aizbīdņu.
— Es gribu tev ko jautāt, — ierunājās Rite. Raustīgajā lāpas gaismā viņas tumšās acis mirdzēja kā zvaigznes un sejā staroja nedrošs smaids. Arī Joršs atbildēja ar smaidu, klusībā cerēdams, ka meitene nejautās, cik lielas ir viņu izredzes uz glābiņu. Par šo jautājumu runāt viņš nevēlētos.
— Tagad? — Joršs jautāja.
Rite pamāja ar galvu. Nedrošība notrauca no viņas sejas smaidu, taču viņa vēlreiz apņēmīgi palocīja galvu.
— Nu, ko tu vēlies zināt?
— Tas, par ko runāja Tiesnesis… viņš teica, mmm… pēctecis… ko tas nozīmē? Tas ir cilvēks, kurš dara to pašu darbu, vai cilvēks, kuram ir tās pašas asinis? Nu, es domāju, mazmazdēla dēls vai meita un tamlīdzīgi… Saprati?
Joršs apjuka. Viņu pārņēma izbrīns un aizkustinājums. Meitenes zināšanu slāpes bija tik stipras, ka pat nāves briesmās, kad gaidāma jauna tikšanās ar Tiesnesi, pakāršana vai bada nāve pazemē, viņa tomēr spēja domāt par nezināmu vārdu nozīmēm.
— Pēctecis var nozīmēt gan vienu, gan otru, —Joršs paskaidroja.
Rite apmierināta pamāja.
— Un vai tam kungam, tam, kurš valdīja pār gaismu, bija daudz bērnu?
— Tu runā par Ardvinu?
-Jā.
Joršs pūlējās atcerēties: kaut arī viņš bija lasījis daudz vēstures grāmatu, tajās parasti netika pārāk plaši runāts par valdnieku ģimenes lietām.
— Eē, atcerējos. Ardvinam bija dēls, saukts par Džeseinu Viedo, kurš pēcāk sēdās tronī, valdīja ilgi, bet mira, pats savus bērnus neradījis. Vēl Ardvinam bija vismaz sešas meitas, par divām es zinu, ka tās aizprecējās tālu prom no Daligaras.
— Un visām šīm meitām dzima dēli un meitas, un tiem atkal dēli un meitas, tāpēc tagad vairs nevar zināt, kurš ir Ardvina pēctecis! Varbūt ir daudz tādu pēcteču, kas nemaz nezina, ka viņiem senčos bijis Ardvins! — Rite sajūsmināti iesaucās.