— Vai tā tev ir vienīgā?
Jā, — atbildēja sieviete. Arī viņa tagad izskatījās tā, it kā tikko būtu apglabājusi māti. Māti un jaunākos brāļus.
Mednieks mirkli apdomājās, tad nocēla no pleca loku un bultu maku un apsēdās uz vienīgā plakanā akmens, kas bija atrodams pakalna galā.
— Trusis tik un tā jau ir aizbēdzis. Šonakt palikšu tepat. Un no vālītes katram tiks pa gabalam.
Debesis atkal apmācās, taču lietus pagaidām nelija. Viņi iekārtojās uz sausa klints izciļņa. Vālīte izcepās virs ugunskura liesmām. Mednieks to sagrieza trijās daļās, un viņi lēnām lupināja graudu pa graudiņam. Tad mazais elfs aizmiga kā murkšķa mazulis. Pirms miega viņš vēl īsu brīdi domāja par sunim piemērotu vārdu: Tas, kurš skricm vējā likās skaists, tomēr viņš nebija drošs, vai tikai arī šis nebūs par garu. Kad miegs paņēma elfu savā varā, mednieks viņu klusītēm apsedza ar savu kažokādas vamzi.
Viņš pārvilka vamzi arī pāri mazuļa galvai, pacenzdamies piesegt acis, ausis un degunu. Tad paņēma mazāko no savām tarbām, ko iepriekš bija aizklājis bultu maks, un izcēla no tās paipalu.
Sieviete palīdzēja medniekam, kā nu prazdama. Klusām un zaglīgām kustībām viņi noplūca putnu un, uzdūruši uz iesma, cepa ugunskurā, pārliecinājušies, ka vējš dūmus un smaržu nenes uz aizmigušā elfa pusi. Apcepinājuši paipalu vai, pareizāk, sagaidījuši, līdz putns vairs nav galīgi jēls, viņi to apēda. Šoreiz gan viņi ēda steidzīgi un klusēdami, gluži kā divi zagļi, ik pa laikam pamezdami bažīgus skatienus uz kažokādas vamzi, zem kura gulēja mazais elfs. Kad paipala bija notiesāta, viņi atdeva kauliņus sunim, kurš tos saskrimšķināja viens un divi. Visbeidzot abi savāca visas putna spalvas un mednieks, pagājis nostāk, izkašņāja zemē bedrīti un tās apraka.
Tad abi ļāvās miegam.
Ceturtā nodaļa
Pirmā gaismiņa nebija tik pelēcīgi drūma kā citus rītus. Jau atkal līņāja, tomēr vietumis starp mākoņiem varēja redzēt bāli zilas plaisas.
Vīrietis piecēlās pirmais. Viņš izstaipījās, dziļi ieelpoja un nodomāja, ka gaiss jauki smaržo. Pēc salijušām lapām un sēnēm. Laba smarža. Viņš uzmeta skatienu sievietei un elfam, kas vēl gulēja. Tad savāca savas mantas, paņēma vamzi, ar kuru vakarā bija apsedzis elfu, uzkāra kaklā tarbas, lika pār plecu nūju ar iekura lodi un gāja prom. Kāpdams lejā pa nogāzi, viņš atskatījās un uzlūkoja sievieti un mazo elfu, kas kā divi vīstokļi gulēja līdzās ugunskura paliekām. Mazais elfs aukstumā nodrebinājās. To varēja saredzēt pat iztālēm. Vīrietis gāja atpakaļ, uzsedza ādas vamzi elfam un, sabikstījis ogles, piemeta ugunskuram malku. Tad vēlreiz devās prom. Nokāpis līdz pusnogāzei, viņš atkal atskatījās un mirkli vēroja abus vīstokļus pie ugunskura. Nogājis vēl pusjūdzi, viņš vēlreiz pameta skatienu pār plecu. Ugunskura liesmu sārtums saplūda ar stariem, ko raidīja austošā saule, kas pēc daudziem mēnešiem pirmo reizi uz dažām minūtēm parādījās pie apvāršņa. Kaut arī vīrietis bija nogājis labu gabalu, gulētāji vēl aizvien bija saskatāmi. Vīrietis ilgi stāvēja un nolūkojās uz viņiem, tad lēnām, soli pa solim devās atpakaļ.
Atgriezies pakalna galā, viņš apsēdās uz akmens un gaidīja.
Pirmais pamodās mazais elfs.
Garš kliedziens traucās pāri purvam. Visu pasaules sāpju pilns kliedziens.
Mazais elfs kliedza ilgi, šausmās atgrūzdams drausmīgo apsegu, kas darināts no līķu mizām. Kliedziens stiepās garumā, tad izkusa nākamajā, kam sekoja vēl citi, kuri sajaucās ar iepriekšējo atbalsīm. Bet saule tostarp pazuda mākoņos, atkal parādījās, vēlreiz pazuda aiz mākoņu aizsega, pavīdēja vēl reizi, līdz beidzot atsākās lietus.
Viņi cēlās, lai turpinātu ceļu. Gaisā uzvirpuļoja viena no paipalas spalvām, un elfs tūdaļ apjauta, ka tā izplūkta beigtam putnam, — nevienam nebija skaidrs, vai viņš to nopratis pēc smaržas vai varbūt pēc spalvas izstarotās noskaņas, bet katrā ziņā paipalas nāve t ika apraudāta ar žēlabainiem smilkstiem.
Bēdu pārņemts, mazulis nepamanīja izciļņu sakni un, aizķēries aiz tās, paklupa, un arī kritienam sekoja klusa činkstēšana, kas nenorima līdz pāšai pēcpusdienai. Tad mednieks zaudēja pacietību un piedraudēja uzdurt elfu uz iesma, ja viņš tūlīt pat neapklusīs, un šie biedinājuma vārdi izraisīja virkni izmisīgu kaucienu. Elfs nebeidza klusi īdēt līdz vēlai pievakarei.
Krēsla vēl nebija sabiezējusi par īstu tumsu, kad mazais elfs aptvēra, ka ir briesmīgi izbadējies. Tas bija īpašs izsalkuma paveids, kas sakņojās vēdera dziļumos un sniedzās līdz galvai, aptverdams arī pārsalušās kāju pēdas un nezin kāpēc arī ledainās ausis. Nu elfs ņēmās gari un plaši aprakstīt šo sajūtu, nespēdams tikt skaidrībā, vai tā precīzāk apzīmējama kā tukšums, kaut kā trūkums vai negatīva esamības forma.
Vēl pēc brīža viņa runas plūdi pievērsās ciešanām plašākā nozīmē, jo arī par tām nebija īsti skaidrs, vai tās būtu uzskatāmas par īpašu negatīvu esamības formu vai vienkārši par prieka trūkumu, vai varbūt tikai par labsajūtas trūkumu, nē, tomēr tos divus pēdējos nevar likt blakus, jo patiesībā labsajūtas trūkums sagādā lielākas ciešanas par prieka trūkumu, turklāt prieka trūkums var būt arī ilgstošs stāvoklis, ko reizēm pat var uzskatīt par normālu. Bet tas tikai tā, vispārīgi runājot. Savukārt, runājot par ciešanām kā par konkrētu un patstāvīgu esamības formu, vai viņš jau ir stāstījis par to reizi, kad zem naga bija ierāvis skabargu? Zem labās kājas īkšķa naga. Vai tomēr tas bija kreisais īkšķis? Nē, tomēr labais, jā, ja kārtīgi padomā, viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka tā bija labā kāja. Tātad viņam zem naga bija padūries ērkšķis, un vecāmāte to izvilka ar adatu. Ar adatu. Iedomājoties vien, pārņem šausmas, tīras šausmas. Un vēl briesmīgāka bija tā reize, kad viņš pakrita un pārsita elkoni. No pušuma ārā tecēja asinis un visu notašķīja. Tas bija drausmīgi, drausmīgi. Tā pārsist kreiso elkoni. Kreiso. Bet ērkšķis bija padzīts zem labās kājas naga. Nu viņš vairs nešaubījās: tas bija kreisais elkonis un labais īkšķis. Pat rēta palika. Ne jau no ērkšķa, no pušuma uz elkoņa. Vai viņi grib to apskatīt? Rētu, protams. Tiešām negrib?
Kad mazais elfs gari un plaši aprakstīja trešo reizi", kad viņu bija piemeklējušas iesnas, un visos sīkumos apcerēja, kas, kādos daudzumos un kādā krāsā bija tecējis no viņa deguna dažādajos slimības attīstības posmos, viņiem ceļā pagadījās zaļi ceri, kurus gan sieviete, gan mednieks nešaubīgi atzina par brīnišķīgiem rozmarīna krūmiem. Tai pašā mirklī mazulis apklusa un pirmo reizi kopš pašas rītausmas ilgāku laiku neizdvesa ne skaņas.
Viņi gāja cauri lapegļu un kastaņu mežam, kas zaļoja kāda paugura nokalnē, un pēc straujāka takas līkuma negaidīti ieraudzīja Daligaru. Tā bija izvietojusies nelielas ielejas dziļumā, iekārtojusies šauras, bet ūdeņiem bagātas upes abos krastos. Likās, viņi noraugās pasaku ainā. Tur bija neskaitāmas mājas, cieši cita pie citas, un visām logos dega ugunis, kas bija tik spožas, ka izgaismoja pat asos, smailos koka pīķus, kas vainagoja nocietinājumu mūrus. Logu ugunis spoguļojās tumšajos upes ūdeņos, un, it kā ar šo spožumu vien nepietiktu, pilsētnieki bija iedegusi vēl citas — ikvienā no torņiem, kuri ik pa gabalam papildināja nocietinājumu sienas un kuros stāvēja strēlnieki ar lokiem. Un arī uz mūriem dega lāpas — pa vienai ik pēc sešiem soļiem, un tikpat cieši uz nocietinājumu sienas bija izvietojušies kareivji ar āvām. Visas šīs plandošās liesmas atspīdēja arī aizsarggrāvja ūdeņos. Paceļamais tilts bija uzvilkts augšā, un tas tāpat kā torņi un mūru augšmala bija aprīkots ar asiem pīķiem, kuru dēļ visa pilsēta atgādināja milzonīgu dzeloņcūku.