Joršs klusībā nosprieda, ka viņu saruna ir visai dīvaina, — katrā ziņā neiederīga šai brīdī un vietā.
— Jā, domāju, ka tā ir, — viņš apstiprināja Rites teikto.
Pēc vēsturiskās atkāpes Rite atkal pievērsās nezināmo vārdu nozīmēm.
— Un tā gaiš… gaišacība…
— Gaišredzība?
— Jā, gaišredzība. Vai tas nozīmē, ka tu aizver acis un tev prātā pašas no sevis veidojas bildes, kas parāda, kas vēlāk notiks?
— Jā, — atbildēja Joršs. Saruna viņam sāka apnikt. — Bet es nezinu, kā atvērt šīs restes. Mēs netiekam tālāk.
— Mēs noteikti tiksim, — mierīgi atbildēja Rite. — Noteikti ir kāda iespēja tās atvērt. Citādi nemaz nevar būt. Tu tikai vēl neesi pietiekami labi padomājis. Varbūt tev ir kaut kas ēdams? Kaut vai muļķīgais ēdiens?
— Muļķīgais?
— Nu, tāds, kurš nedomā.
Joršs pārbaudīja savas tunikas slepenās iekškabatas, kuras pirms došanās ceļā bija darinājis, likdams lietā mākas, kas savulaik bija apgūtas no bibliotēkas krājumos glabātajām divdesmit sešām grāmatām par šūšanu un izšūšanu. Kabatās patiešām vēl bija saujiņa zeltaino pupu. Viņš tās sniedza Ritei, un viņu rokas uz mirkli saskārās. Joršam pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, taču neko tādu viņš agrāk nebija jutis.
Rite steigšus sastūķēja pupas mutē. Joršs zināja, cik tās ir garšīgas. Viņš pasmaidīja, redzot, kāda svētlaimīga izteiksme parādās meitenes sejā. Viņš juta, kā meiteni piepilda prieks, — tas kā vētras vējš iebrāzās arī Jorša prātā. Skaidrs, ka viņi atradīs ceļu ārā no pazemes. Skaidrs, ka viņš spēs izglābt Riti. Viņš ir izkļuvis ārpus pareģojuma sargājošā loka, taču viņš joprojām ir elfs. Pēdējais un visvarenākais. Un te bija senās elfu galvaspilsētas pazemes kambari. Ceļš noteikti bija, vajadzēja tikai to atrast. Un, lai to atrastu, vajadzēja vien pārliecību, ka tas būs pa spēkam. Joršam uzmācās vēlēšanās pateikt Ritei, cik ļoti viņš to mīl un ka nekas cits šai pasaulē viņam vairs nešķiet svarīgs. Taču, par laimi, viņš spēja savaldīties un savas jūtas noklusēt: Rite taču ir cilvēks, nevis elfs, bet cilvēki savus dzīvesbiedrus neizvēlas bērnībā, cilvēki šādu izvēli izdara tikai pieauguši. Vajadzēja nogaidīt un cerēt, ka Rite viņu pieņems. Labāk vēl dažus gadus neko neteikt. Turklāt viņš taču ir elfs, un lielākā daļa cilvēku elfus ienīst. Pat Monsers un Sajra sākumā elfus neieredzēja! Jānogaida, līdz Rite viņu iepazīs tuvāk, varbūt tad varēs cerēt uz meitenes labvēlību.
Piepeši Rite sāka viņu izvaicāt par Austru: vai viņš to pazīstot? Vai esot redzējis, cik tā skaista? Joršs jau gribēja teikt, ka uzskata tiesneša meitu par stulbu un iedomīgu zosi, kad prātā iešāvās negaidīta doma: Rite izturas tik droši, jo ir pārliecināta, ka Joršu sargā pareģojuma spēks. Tikko meitene uzzinās, ka viņš no pareģojuma lemtā liktens un drošības ir atteicies, bailes to sagrābs kā vanags zvirbulēnu. Tāpēc Joršs, ne vārda nebilzdams, tikai piekrītoši pamāja.
Astoņpadsmitā nodaļa
Kad neskaitāmu sargu ielenkts pazemes gaitenī bija ienācis elfs, Rites sirds bija sākusi sisties nevaldāmi strauji. Viņš bija vēl skaistāks nekā viņas atmiņās. Tagad elfam mugurā bija vienkārša tunika, kas atgādināja senatnes viedo vīru tērpus. Elfa rokas bija saslēgtas važās aiz muguras, taču viņa stāvs vienlaikus izstaroja gan trauslumu, gan milzu spēku.
Viņš te bija ieradies Rites dēļ. Viņš bija ļāvis sevi saslēgt ķēdēs, lai varētu atbrīvot Riti!
Kopš Rites mamma un tētis bija miruši, viņa gaužām sāpīgi izjuta, ka vairs nevienam nerūp, — viņa vairs nebija savu vecāku mīlētais bērns. Visiem bija pilnīgi vienalga, vai Rite dzīvo vai mirst, visiem bija vienaldzīgs viņas izsalkums un noskrambātie ceļgali. Bet tagad viņa piepeši atkal bija nokļuvusi pasaules centrā. Viņa atkal bija svarīga. Gandrīz pieaudzis puisis, kurš bija skaists kā saule un apveltīts ar neizmērojamām burvju spējām, bija ieradies te, lai, riskēdams ar savu dzīvību, viņu atbrīvotu. Te nu viņš stāvēja važās saslēgtām rokām, tomēr neizskatījās nobijies, jo zināja, ka spēs meiteni atbrīvot.
Pēc tam Tiesnesis bija stāstījis par pareģojumu, un, to dzirdot, Rites sirdi piepildīja īstas gaviles. Tā bija viņa! Viņa bija elfam lemtā līgava! Viņa redzēja nākotnes ainas un iepriekš zināja, kas notiks! Apreibusi no prieka, viņa gribēja iesaukties, pievērst sev uzmanību un atklāt patiesību, ka Rite ir tikai viņas mazvārdiņš, jo īstais vārds ikdienai ir par garu. Tētis un mamma viņai bija devuši vārdu, kurā skanēja tas maģiskais brīdis, kad rīta gaisma pamazām piepilda pasauli un var cerēt, ka jaunā diena būs laba. To mamma, viņu modinādama, atgādināja ik rītus, — arī tais rītos, kad laukā lija vai sniga un gaismas nebija gandrīz nemaz. Viņas vārds bija Rītausma, — rožaini sārtā gaisma, kas ik rītu atdzimst, vēstot jaunu sākumu. Par laimi, piesardzība viņai neļāva pavērt lūpas saucienam, un tad Tiesnesis sāka runāt par savu meitu, par Austru. Prieka saules stari acumirklī pārvērtās ledainu dubļu straumēs, un pakrūtē iemetās dīvaina, smeldzīga sajūta, kas mazliet atgādināja izsalkuma žņaudzēju un baiļu krampjus, kas pārņēma brīžos, kad Dragarna pamanīja, ka viņa kaut ko ir nozagusi.
Rite bija redzējusi Austru. Viņa to bija sastapusi, kad vesela karaspēka pavadībā ieradās Daligarā. Rite sēdēja ēzeļa mugurā, bet Austru kalpi nesa greznā palankīnā, kas vizēja ziloņkaula balts un karmīna sarkans. Rite apstulba: viņa nekad nebija redzējusi tik skaistu meiteni. Tās seja bija eņģeliska un smalka, zeltainu matu viju ieskauta. Zeltains bija arī meitenes brokāta tērps. Gaišās matu pīnītes veidoja sarežģītu rombu rakstu un bija saņemtas kopā uz pakauša. Rite izbrīnā ieplestu muti raudzījās uz Valdītāja meitu, bet tā viņai uzmeta īsu, toties nepārprotamu skatienu, — tā cilvēki mēdz uzlūkot tikai mēslu vaboles. Un Rite sajutās mēslu vabole. Savā ziņā viņa patiešām bija mēslu vabole. Rites mati pēdējoreiz bija sukāti pirms diviem gadiem. Bet mazgājusies viņa pēdējoreiz bija pagājušajā vasarā, kad bija jāstrādā spēcīgas lietus gāzes laikā. Rudens lietū nomazgāties nevarēja: tas rikai saldēja miesu, samērcēja drānas un nošļāca aukstiem dubļiem. Turklāt Austra bija vecāka un vismaz divu plaukstu tiesu garāka par Riti!
Kad vecāki vēl bija dzīvi, mamma mēdza teikt, ka Ritei ir tēta acis, bet tētis teica, ka viņai ir mammas smaids, un abi, raugoties Ritē, izskatījās tik laimīgi. Bet tagad tētis un mamma vairs nevarēja ne viņai uzsmaidīt, ne pateikt kādu mīļu vārdu.
Včl pavisam nesen Rite bija gribējusi tikai palikt dzīva, bija ilgojusies, kaut JorŠs viņu izglābtu. Taču tagad viņai ar izglābšanu vien vairs nepietika, — Rite gribēja, lai Joršs tiek viņai. Lai viņi abi ir kopā. Vienmēr! Bet tā otra bija daudz skaistāka. Un vecāka.
Sasodīts!
Galu galā tieši viņa, Rite, Rītausma, bija pareģojumā apsolītā līgava. Viņa to skaidri zināja. Tiesneša aprakstītie "Austras pareģojumi" bija tīrās blēņas. Rite gan spēja paredzēt nākotni, — gaišredzība noteikti nozīmēja to, ka acu priekšā parādās vēl nenotikušais. Līgava esot meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr ienīduši? Kādas muļķības! Kas tad tas būtu par pareģojumu? Vīrietis un sieviete, kuri ienīst elfu, ne ar ko neizceltos no pūļa. Visi ienīst elfus. Visi, izņemot dažus. Izņemot pavisam nedaudzus. Visi, izņemot Monseru un Sajru. Nesalasāmais pareģojuma vārds bija "mīlējuši", nevis "ienīduši".