Meita vīrietim un sievietei, kas elfu vienmēr mīlējuši, Monsera un Sajras meita, kam vārdā ir rīta gaisma.
Rite noteikti ir Gaismas kunga mazmazmaz… mazmeita. Kāds no viņas vecvectēvu vecvectēvu vecvectēviem droši vien ir bijis tas Gaismas kungs. Kurš gan zina, kas viņam bijis tik tālos senčos? Rites senču sencis varētu būt jebkāds kungs, — un kāpēc ne Gaismas kungs? Rite vēlāk apjautājās Joršam, vai pēcnācējs nozīmē arī mazbērnu mazbērnus un vai tā gaišac… tas ir, gaišredzība, nozīmē to, ka tev prātā parādās nākotne un tu zini, kas notiks, pirms tas vēl noticis. Tagad, kad elfs bija pieminējis jūru, viņa beidzot saprata, kas ir tas bezgalīgais un zilais, kas piepilda it visu, tikko vina aizver acis.
Viņi skrēja un steidzās pa nebeidzamajām pazemes ejām, kas kļuva arvien šaurākas un tumšākas un kur uz sienām mijās brīnišķīgie elfu zīmējumi, un Rites prieks un rāmā drošības izjūta aizvien pieņēmās spēkā, — likās, ikkatra zilo efeju lapiņa iešķiļ jaunu prieka dzirkstelīti. Nevar taču būt, ka tas Art… Ard… nu, tas
Gaismas kungs nosapņojis viņus tikai tāpēc, lai beigu galā viņi abi mirtu pie karātavām vai pazemes alā kā žurkas. Rite jau grasījās pastāstīt Joršam gan par savu vārdu, gan par redzētajām nākotnes ainām, kad prieks atkal saplaka un sarāvās, pārvērzdamies ledaini saltā šaubu akmenī, kas smagi spieda pakrūti. Vai Joršs būs kopā ar viņu tāpēc, ka pats tā vēlas, vai tikai tāpēc, ka tā rakstīts uz sienas? Ko īsti nozīmē tā Ars… nu, tā Gaismas kunga, pareģojums: vai viņš nosapņojis to, ko kāds gribēs darīt, vai tikai to, kas kādam būs jādara, gribi vai negribi? Varbūt Joršs pavadīs mūžu kopā ar Riti, vienmēr ilgodamies pēc tās otras, pēc Austras! ? Atkal atmiņā atausa Tiesneša meitas seja. Viņa bija gandrīz tikpat skaista kā elfs! Austrai nebija asi izspiedušies elkoņi, kārnas kājas un lieli priekšzobi! Reiz Dragarna bija nopētījusi Riti un tad skumjā, maigā balsī bija līdzjūtīgi pavēstījusi, ka viņa izskatoties kā melna mēslu vabole. Kā mēslu vabole ar žurkas priekšzobiem. Pēc tam Dragarna bija nopūtusies un piebildusi, ka visi jau nevarot piedzimt skaisti. Turklāt Tiesneša meita prata lasīt un rakstīt, un arī pupiņas viņa būtu ēdusi lēni un cienīgi, nevis visas uzreiz sastūķējusi mutē, kā darīja Rite. Kad Joršs viņai bija pasniedzis pupas, viņu plaukstas uz mirkli saskārās: Jorša smalkā, baltā, plauksta ar garajiem, ideāli veidotajiem pirkstiem bija pieskārusies Rites mazajai, netīrajai plaukstai ar melni apmalotajiem, apgrauztajiem nagiem. Rite uzmeta slepenu skatienu saviem kaulainajiem, kreveļu klātajiem ceļgaliem, dubļainajiem, zilumu izraibinātajiem stilbiem un atkal jutās kā mēslu vabole. Viņa pavaicāja Joršam, vai arī tas domā, ka Austra ir skaista, un, saņēmusi viņa apstiprinājumu, ļāvās izmisumam.
Rite klusēja. Viņa nemūžam neteiks, ka ir Joršam lemtā līgava. Nemūžam. Labāk nekad nekļūt par Jorša sievu, nekā apzināties, ka viņš to izvēlējies piespiedu kārtā, tikai paklausīdams pareģojumam.
Beidzot Joršs, ilgi pētījis restes, saprata, kā tās atveramas. Vidusdaļā četri smalki zelta stienīši bija apvīti ap resnāku vara stieni.
Joršs paskaidroja Ritei, ka vajag vienkārši palielināt temperatūru, lai metāls izkustu tāpat, kā pavasarī izkūst sniegs. Viņš ar savu galvu varot radīt vajadzīgo karstumu, nē, ne jau dauzot galvu pret stieņiem, het pietiekami stipri domājot par karstumu, un tad stienīši sakarsīšot un izkusīšot.
Kad stieņi izkusa un restu vidusdaļu varēja nocelt sāņus, pazemes pasaule kļuva daudz plašāka: viņi iegāja neaptverami lielā alā, kur savādas akmens kolonnas un pīķi gan tiecās augšup pret griestiem, ne vienmēr tos sasniedzot, gan stiepās lejup pretī grīdai, arī ne vienmēr nostiepjoties pietiekami tālu. Un vēl te čaloja un pilēja ūdens. Gan grīdu un griestus, gan visas kolonnas un pīķus klāja zelts, kas vizuļoja lāpas gaismā tā, it kā ala būtu piebārstīta zvaigznēm. Rite klausījās, ka tos pīķus un kolonnas, kas stiepjas augšup, saucot par stalagnīdiem vai kaut kā tamlīdzīgi, bet tie pīķi un kolonnas, kas stiepjas lejup, esot pavisam citādi un tos saucot līdzīgā vārdā, kuru meitene ne tik nepaguva iegaumēt. Ala atrodoties zem Dogonas gultnes. Un tieši ūdens esot to izracis, — skaidroja Joršs, — bet, tā kā Dogonas ūdeņi satur nedaudz zelta, upe pamazām apzeltījusi visu alu. Rite gan nesaprata, kā upe var kaut ko izrakt, — rakšanai taču vajadzīga lāpsta un divas rokas, bet upei nekā no tā visa nebija, — taču viņa Joršam neko nepār- jautāja. Galu galā Jorša balss skanēja tik brīnumaini un viņš pats stāstot un skaidrojot bija tik skaists, ka Rite bija ar mieru klausīties, arī neko nesaprotot, — turklāt, kas zina, varbūt tā otra visu teikto būtu sapratusi, un Rite negribēja nostādīt sevi muļ- ķes lomā.
Piepeši aiz muguras atskanēja ne ar ko nesajaucamā bruņu dzinkstoņa.
Pallādijs bija iesprūdis starp restēm, kurās izveidotais caurums viņa rumpim bija par šauru, un Melilots viņu stūma, cik spēka.
Aizvien vēl iesprūdis starp sudraba un zelta efeju vijumiem, Pallādijs plati pasmaidīja.
— Mēs jums klusītēm sekojām, — viņš priecīgs pavēstīja. — Mēs klausījāmies jūsu balsīs un zinājām, kur iet.
Citādi mēs tai labirintā būtu apmaldījušies, — piebilda Me-
lilots.
— Tas trakais gribēja mūs pakārt! — turpināja Pallādijs. —Tikai tāpēc, ka mēs viņam uz galvas uzgāzām puskrūželi alus!
— Jūs taču neiebildīsiet, ja mēs pievienosimies jums? — jautāja Melilots. — Tikai kamēr izkļūsim no pazemes, pēc tam mēs iesim savu ceļu.
— Turklāt mēs pamatīgi aizkavējām tos, kuri dzīsies jums pakaļ, — paziņoja Pallādijs un, laimīgi starojot, nožvadzināja lielu atslēgu saišķi. — Visas atslēgas mēs paķērām līdzi! Tagad, lai dabūtu vaļā restes, šiem vajadzēs atrast kalēju, bet tas nebūs viegli, jo pēdējo Daligaras kalēju viņi pakāra pirms divām dienām.
— Mēs atnesām arī jūsu mantas, — teica Melilots, parādīdams laiviņu, lelli, loku, bultas un grāmatu. —Jūs taču izglābsiet arī mūs?
Joršs un Rite apstulbuši klusēja. Viņi pārakmeņojušies blenza uz atnācējiem tā, kā būtu skatījušies uz runājošu zivi vai lidojošu ēzeli. Melilots, kurš joprojām neveiksmīgi stūma cauri restēm Pal- lādiju, neslēpdams zināmu nepacietību, apvaicājās, vai abi varētu būt tik laipni pārstāt tēlot senlaiku statujas un nākt palīgā.
— Kā jums ienāca prātā mums sekot? — atguvis valodu, jautāja Joršs.
Nu abi vīri sāka stāstīt cits caur citu: — Es jau teicu, viņš gribēja mūs pakārt… puskrūku alus uz galvas… tu jau nezini, kāds viņš ir… nē, tomēr zini gan… viņš visus liek pakārt… mēs negribam mirt…
— Un vēl… — viņi piebilda pamīšus, vairs viens otru nepārtraukdami. — Tev ir burvju spējas. Pat Ardvins zināja, ka tu izdzīvosi. Tātad, ja mēs turēsimies kopā ar tevi, paliksim dzīvi arī mēs! — viņi jūsmīgi nobeidza paskaidrojumus.
Nezin kāpēc Jorša sejā parādījās dīvaina izteiksme. Tas noteikti nebija prieks, — drīzāk viņš izskatījās stipri sadrūmis un apbēdināts, kā tāds, kuram atņemts pēdējais pārtikas kumoss vai kāds atdzīvinājis viņa vakariņām nomedīto žurku. Vai kā tāds, kuram pavēlēts rakt grāvjus. Izskatījās, ka Joršu pat sāk kratīt drudža drebuļi. Katrā ziņā viņš piegāja pie restēm un pētīja, kur vēl varētu izkausēt kādu stienīti. Taču acīmredzot elfi, kas bija kaluši šīs restes, nebija paredzējuši, ka tām cauri vēlēsies izkļūt karavīrs, kas pēc miesas apveidiem atgādina alus mucu. Tāpēc Joršs satvēra Pallā- diju aiz rokām un vilka no visa spēka, kamēr Melilots no visa spēka stūma, bet Pallādijs no visa spēka lādējās, — beigu beigās visu triju apvienotie spēki izrādījās spēcīgāki par restēm, un iesprūdu- šais sargs ielidoja alā, bruņām skaļi nograbot pret akmens grīdu. Tomēr šķita, ka viņam pašam kritiens nekādu kaitējumu nav nodarījis.