— Labi, — noteica Pallādijs, kad pārējie viņam bija palīdzējuši uzslieties kājās. — Tagad gan jāpasteidzas. Tikko būsim ārā no šejienes, mēs jūs pametīsim. Mums drīzāk jātiek uz savām mājām un jāaizved drošībā ģimenes.
— Man ir četri bērni, bet viņam pieci, — paskaidroja Melilots. — Mums jātiek mājās un jāizved viņi no pilsētas, lai varam bēgt kopā. Citādi, tikko Tiesnesis pamanīs, ka esam aizbēguši, viņš pavēlēs izrēķināties ar mūsu sievām un bērniem.
Nu Joršs izskatījās vēl drūmāks — kā tāds, kuram piemeties drudzis, nelaba dūša un izsitumi vienlaikus.
Deviņpadsmitā nodaļa
Ala bija milzīga. Dzejas grāmatiņa bija ieslepts ari tās apraksts:
…akmens mežā, kur viss tik kluss, miega apburtas četras ūbeles dus…
Lūk, labajā pusē bija saskatāms kāds stalagmīts, kura sānos ūdens un zelts bija izveidojuši ko līdzīgu četru ūbeļu aprisēm. Nu vajadzēja doties turp un meklēt nākamo norādi:
…sapnis lejup laidīsies…
Sapnis? Kas te varētu būt sapnis? Taču elfu valodā ar to pašu vārdu apzīmē gan sapni, gan plīvuru. Rau, kur ir tas sapņu plīvurs, pavisam plāns, gluži vai caurspīdīgs stalaktīts tur tālāk kreisajā pusē! Bet vēl tālāk alas dziļumos jau bija saredzama nākamā norāde:
…Spogulī raugās jaunības daiļais vaigs un vecuma gudrības skaidrotie vaibsti…
No alas griestiem pilošās lāses bija satecējušas iedobē, izveidojot spoguļgludu dīķīti, kura malā slējās divi stalagmīti: viens no tiem atgādināja jaunu sievieti, bet otrs līdzinājās vecam uzkum- pušam vīra, kas balstās uz spieķa. Joršs bieži bija prātojis, ko nozīmē dzejoļi, ko mamma bija atstājusi viņam mantojumā un kas viņam pašam, godīgi sakot, vienmēr bija likušies diezgan neizteiksmīgi un pliekani. Tagad tie piepeši bija ieguvuši jēgu un rādīja ceļu uz glābiņu. Joršs pamazām atguva drosmi. Iepriekš viņu uz brīdi bija pārņēmušas ledainas, stindzinošas šausmas, — apjēgsme, ka viņš kļuvis atbildīgs par tik daudziem cilvēkiem un ka viņa neveiksmes dēļ pazudinātas tiks daudzas dzīvības, bija drausmīga. Tagad viņš riskēja ne tikai ar savu un Rites dzīvību, kas jau tā bija pārlieku smaga atbildība, jo Rite bija ne vien viņa aizstāvju un glābēju meita, bet arī viņam pašam kļuvusi dārgāka par acu gaismu! Nu uz Jorša pleciem gūlās atbildība arī par abu nelaimīgo sargu, viņu sievu un bērnu dzīvībām!
Viņi virzījās tālāk un tālāk pa nepārskatāmi plašo alu, ko zem Daligaras gadu tūkstošos bija izgrauzuši Dogonas ūdeņi, un paļāvība uz veiksmi un izdošanos pamazām atgriezās. Šī vieta Joršu iespaidoja nomierinoši. Senie dzejoļi, kas aprakstīja ceļu cauri sta- laktītu biezoknim, bija drošs ceļvedis. Viņi noteikti kaut kur nonāks. Galu galā šeit kādreiz jau bija gājuši elfi, šī ala bija daļa no elfu pazemes valdījumiem. Bet Joršs bija pēdējais un visvarenākais elfs. Kurš cits gan te spētu atrast ceļu?
Jorša un Melilota lāpu gaisma atspīdēja ūdens spogulī, tāpēc viņi uzreiz nepamanīja, ka alā parādījies arī dabisks gaišums. Beidzot viņi ieraudzīja spilgtu saules staru, kas gluži kā zobens bija iztriecies starp stalaktītiem. Gaismas kūlī spietoja mirdzoši putekļi.
Stars krita pār zelta troni, kas bija izrakstīts senajiem elfu burtiem un gaišziliem efeju vijumiem.
Tronī joprojām sēdēja kāds senatnes valdnieks: tā ģindeni klāja pussabirzušas zelta drānas, bet galvā vizuļoja zelta kronis, uz kura zilas emaljas raksts atveidoja smalkas efeju lapiņas. Valdniekam rokās aizvien vēl bija zobens, un arī uz ieroča zelta spala bija saskatāms zils efeju raksts. Zobena asmens bija ietriekts troņa akmens pamatnē. Zeltu un gaižilas emaljas efeju stīgas mirdzināja arī valdnieka kaklarota un visos pirkstos samauktie gredzeni. Joršs piegāja tuvāk, un dienas gaisma apspīdēja arī viņu, uz mirkli liekot viņa stāvam izskatīties kā spoža oreola ieskautam. Joršs notrauca no troņa pamatnes zirnekļu tīmekļus un izlasīja:
Te mūža miegā dus tas,
kurš nesis kroni un turējis zobenu.
Līdzās tronim un stalaktītiem slējās četras zelta kolonnas: arī tās rotāja gaišzils efeju ornaments, kas bija darināts tik izcilni un vijās augšup ap kolonnām tā, ka to varēja izmantot kā vītņu kāpnes. Joršs atgāza galvu, — āra gaisma viņu apžilbināja, tomēr viņš paguva saskatīt papardēs ieaugušu alas atveri. Griestu caurumam vistuvākā kolonna pat bija apaugusi sūnām, un arī uz tās bija sadīguši paparžu ceri, kuru sīkās lapas valgi mirdzēja.
— Re, lietus pārstājis, — teica Melilots.
— Te mēs varam tikt ārā, tie zelta stabi ir lietojami kā trepes, — apmierināts piebilda Pallādijs.
Arī Rite bija pienākusi tuvāk tronim, un dienas gaisma atvizēja viņas tumšajās acīs.
Kad Rite stāvēja tik cieši blakus, Jorša spēki vairojās un bailes atkāpās. Vai varbūt šo dīvaino varenības apziņu viņam iedvesa senatnes karalis? Joršs uzlūkoja tukšos, zirnekļu aizaustos acu do- buļus un jutās tā, it kā būtu sastapis ko tuvu un pazīstamu. Viņš nolaida roku uz zobena spala, taču tas nebija izkustināms no klints. Joršs mēģināja vilkt vēlreiz, — tagad ar abām rokām. Taču zobens nekustējās, likās, tas saaudzis ar klinti. Joršs brīdi domāja, tad iesmējās. Nu, protams, šis zobens taču bija paredzēts kādam elfam. Tieši tāpēc tas bija novietots tā, lai to varētu paņemt tikai un vienīgi elfs, tas, kurš zina, ka lietu apjoms ir atkarīgs no temperatūras, un prot to palielināt vai samazināt. Ja zobena asmeni atdzesēs, tas mazlietiņ sarausies, un ar to pietiks, lai ieroci varētu izvilkt no klints tikpat viegli, kā tas šai spraugā pirms daudziem gadsimtiem bija ievietots. Labi, ka Joršs, dzēsdams neskaitāmos jaundzimušā Erbrova izraisītos ugunsgrēkus, bija ievingrinājies samazināt karstumu. Viņš nolaida plaukstu uz zobena spala, aizvēra acis, sasaldēja asmeni un izvilka to no klints. Asmens izslīdēja ārā viegli un padevīgi, senais ierocis iemirdzējās viņam rokās. Efeju rakstiem rotātais spals tik labi iegūla plaukstā, ka šķita, zobens izkalts tieši viņam. Bet varbūt kurš katrs elfs nemaz nebūtu spējis asmeni sasaldēt. Varbūt šis zobens bija īpaši kaldināts visvarenākajam no elfiem. Pēdējam elfam. Joršam šķita, ka senatnes valdnieks viņu te gaidījis ilgus gadsimtus, lai varētu uzticēt šo zobenu.
Nu bailes bija pagaisušas bez pēdām. Taču nogurums bija pārlieku spēcīgs, un Joršs apsēdās troņa pakājē, lai nogaidītu, kamēr beigs svilināt uguns, kas iemetusies pierē: zobena atdzesēšana nebija tik sāpīga kā cīņa ar Erbrova ugunsgrēkiem, tomēr vajadzēja labu brīdi, lai atgūtos. Beidzot Joršs piecēlās kājās un vēlreiz uzlūkoja karali. Tā kronis, kaklarota un gredzeni bija pazuduši. Joršs apjucis pievērsās abiem karavīriem, un tie vainīgi glūnēja caur pieri.
— Man ir četri bērniņi, un viņam pieci… — sāka taisnoties Melilots.
— Viņš tak ir miris, kam viņam vajag… Šim nav jādomā, kā pabarot sievu un bērnus… — piebalsoja Pallādijs.
— Viņš nezina, kā ir, kad tu pārnāc mājās, bet ēdamā nav, un visi raud…