— Ja to zeltu nepaņemsim mēs, paņems kāds cits…
— Varbūt pat Tiesnesis. Visu vienmēr beigu beigās pievāc Tiesnesis…
Joršs uzmeta abiem iznīcinošu skatienu, taču nepaguva pavēlēt nolikt valdnieka rotas atpakaļ. Beidzot, tikuši cauri restēm un labirinta ejām, tuvojās Tiesneša karavīri. Kaut arī tie nezināja un nevarēja zināt, kā nolasāmas pareizā ceļa norādes, tie tomēr bija pārvarējuši visus šķēršļus, — karavīru bija tik daudz, ka tie varēja pārbaudīt visus tuneļu sazarojumus un atzarojumus, līdz īstais ceļš bija atrasts.
Karavīri jau sasaucās alas zemākajā galā. To balsis jau bija saklausāmas, taču tie vēl nebija saredzami. Izmantojot kolonnu kā vītņu kāpnes, visi cits pakaļ citam rāpās augšā. Pirmais kāpa Joršs, bet pēdējais — Melilots. Tuklais Pallādijs jau laikus bija noņēmis krūšu bruņas, tāpēc šoreiz nekur neiestrēga. Visi izrāpās paparžu audzē upes krastā. Dogona plūda, lietus ūdeņiem pietūkuši un strauja. Aiz krastmalas uzbēruma bija saredzami Tiesneša pils jumti. Viņus tūdaļ pamanīja daži sargkareivji un pavērsa pret viņiem lokus, taču Melilots un Pallādijs veiksmīgi notēloja, ka abi bēgļi jau ir apcietināti, tāpēc bultas nelidoja. Izlikdamies, ka abi sargi ved gūstekņus atpakaļ uz cietumu, četrotne šķērsoja dambi un devās uz pils pusi. Joršs un Rite gāja, saņēmuši rokas aiz muguras, it kā tās būtu cieši sasietas, bet Melilots un Pallādijs soļoja cieši blakus. Rite šķietami paklupa un izmantoja šo pietupienu, lai iemestu kabatā labi daudz akmeņu. Joršs bija bruņojies ar zobenu un loku un centās savus ieročus paslēpt platās tunikas krokās, — rokas viņš turēja aiz muguras, tāpēc šī mānīšanās bija veiksmīga tikai tik ilgi, kamēr ienaidnieki viņus redzēja vienīgi no priekšas. Taču, kad starp papardēm upes malā no pazemes izlīda pirmie vajātāji, visa tēlošana kļuva veltīga. Pirmās bultas vēl nebija atrāvušās no loku stiegrām, kad Melilots un Pallādijs metās bēgt. Tas bija gudri darīts: visi metās gūstīt elfu un meiteni, bet par bēgošajiem sargiem nelikās ne zinis. Abi skrēja pārsteidzoši ātri, — pat alus mu- čelei līdzīgais tuklais Pallādijs izrādījās veikls skrējējs. Joršs nebūt nedomāja, ka sargu bēgšana ir nodevība, — nē, viņu pārņēma atvieglojums. Tagad viņš vairs nebija atbildīgs par abiem izbēgušajiem cietumsargiem un to ģimenēm, Melilots un Pallādijs bija pietiekami apsviedīgi, lai turpmāk par sevi parūpētos paši. Bet Jor- šam bija jādomā, kā tikt galā ar tiem astoņiem kareivjiem, kas bija aizšķērsojuši ceļu, ar tiem sešiem, kas stāvēja uz pils jumta, un nenosakāmo daudzumu to karavīru, kas tuvojās no aizmugures. Un vēl vajadzēja pieveikt četrus jātniekus, kas arīdzan auļoja šurpu. Pēc tam gan atliks vieglākais: tik ārā no pilsētas pa lielajiem vārtiem un sasniegt kastaņu birzi, kur bija palicis ganāmies viņa zirgs, kam pagaidām vēl nebija vārda. Šoreiz nebija iespējams par bēgšanas ceļu izmantot upes ūdeņus, jo Rite neprata peldēt, turklāt viņa bija pārāk maza un trausla, lai izturētu ledaino viļņu skavas. Bet gan jau Joršs tiks ar visu galā. Viņš vairs nebaidījās. Ar šādu zobenu rokās viņš baiļu nejuta. Viņš pieliecās tuvāk Ritei un teica, lai arī viņa nebaidās, bet Rite, pat nepaskatījusies uz Joršu, tikai klusēdama pamāja, — viņai rokās nez no kurienes bija uzradusies linga, kurā meitene jau bija ielikusi akmeni un tagad tēmēja pret kādu no kareivjiem.
Piepeši Riti gandrīz ķēra bulta. Joršs sažņaudza ciešāk savu zobenu. Viņu pārņēma neprātīgas dusmas pret kareivjiem, kuri uzbrūk diviem nevainīgiem radījumiem, kas nevēlas neko citu kā vien pēc iespējas drīzāk pamest šo pilsētu. Jorša dusmas sacēla vēju, tas pārauga īstā viesulī un triecās pretī karavīriem. Putekļi koda strēlniekiem acīs, tie nespēja kārtīgi notēmēt, un tās nedaudzās bultas, kas tomēr izšāvās gaisā, vēja notriektas, krita lejup, nesasniegušas mērķi. Zirgi niķojās un slējās pakaļkājās, nomēzdami zemē jātniekus. Joršam izdevās aizraidīt savas domas līdz tuvākajam no zirgiem, — tā bija liela, melna ķēve. Joršs viņai stāstīja par brīvību un zeltainajām pupām un radīja viņas prātā brīnišķīgu tēlu: ķēvītei uz visiem laikiem tiek noņemti iemaukti un segli. Ķēve apjuka, tad pamazām un neizlēmīgi sāka tuvoties. Tostarp abus bēgļus cieši ielenca trīs kareivji — vēl pavisam jauni puiši, bruņojušies labiem tērauda zobeniem. Taču Jorša zobens vizēja īpašā gaismā un, triekdamies pret ienaidnieku ieročiem, kā nieku pāršķēla to asmeņus. Joršs sajuta, cik ļoti sāp plecs vīrietim, kuru viņš tikko bija ievainojis, taču šīs sāpes tūliņ aizskaloja naids pret cilvēku, kurš taču bija gribējis nogalināt Riti. Tuvojās aizvien jauni un jauni kareivju pulki — vairogu, ķiveru un zobenu jūklis, kurā Joršs vairs nespēja izšķirt sejas un izteiksmes. Viņš kareivjus citu pēc cita notrieca zemē. Ikreiz, kad viņa zobens džinkstēdams saskārās ar pretinieka zobenu un to pāršķēla, Jorša spēki vairojās, bet dali- gariešu drosme un cīņas spars plaka. Kāds gados vecāks virsnieks gribēja uzbrukt Joršam no mugurpuses, taču viņu ķēra smags Rites raidīts akmens. Beidzot ķēvīte bija pieņēmusi lēmumu un auļoja šurp, padzldama no ceļa kareivjus. Joršam izdevās ķēvi laikus apstādināt un uzcelt tai mugurā Riti. Taču, palīdzēdams meitenei iekārtoties seglos, viņš bija nolaidis zobenu. Ar šo mirkli pietika, lai pārāk tuvu pienāktu kareivis ar kuplu, pelēcīgu bārdu — tas pats, kurš Joršu bija pavadījis uz pili, kad viņš iepriekšējo reizi bija ieradies pilsētā. Bārdaiņa zobena cirtiens pāršķēla Jorša kāju, un no garās brūce aumaļām sāka plūst asinis. Nu bārdainais atvēzējās vēlreiz, šoreiz tēmēdams cirtienu pret Rites galvu. Jorša zobens traucās pretī draudīgi paceltajam ierocim un krita lejup, un jau nākamajā mirklī Joršs sajuta katru mirstošā vīra domu, — sajuta tā bērnības atmiņas, bailes no tumsas un tukšuma, ilgas pēc sievietes, kuru bija apprecējis kāds cits. Kaut arī šausmas un sāpes sažņaudza galvu kā spīlēs, Joršs tomēr spēja uzrāpties ķēvei mugurā un apsēsties aiz Rites. Apņēmis rokas Ritei ap sāniem, viņš satvēra pavadu un mudināja ķēvi auļot uz vārtu pusi. Traucoties cauri pilsētas galvenajam laukumam, Joršs ieraudzīja, ka tajā jau uzslietas divas karātavas: lielākās viņam pašam un mazākās Ritei. Tiesnesis, dusmu pārņemts, bija atteicies no piesardzīgās un apšaubāmās pieklājības izpausmes un tomēr nolēmis arī mazajai meitenei nāves sodu izpildīt visu acu priekšā. Redzot Ritei paredzētās karātavas, Jorša niknums un cīņas spars uzbangoja ar jaunu spēku, viņš atkal bija gatavs cīnīties — ari kādu ievainot vai nogalināt, ja tas būtu vajadzīgs, lai nosargātu Rites dzīvību. Drīzāk bija jātiek ārā pa pilsētas vārtiem, — jāizved Rite brīvībā, iekams viņš pats noasiņojot nav zaudējis spēkus. Ķēvīte pa Daligaras ielām vai lidot lidoja. Gaisā paslietais, biedīgi mirdzošais un asinīm notraipītais zobens lika parauties malā visiem, kas bija domājuši aizšķērsot bēgļiem ceļu.
Nu jau viņi bija pie lielajiem pilsētas vārtiem. Paceļamais tilts strauji slējās stāvus. Tiltu parasti augšup un lejup cilāja, iestiprinātu izturīgās ķēdēs, taču brīžos, kad to vajadzēja pacelt sevišķi strauji, tika izmantotas resnas virves. Joršs padeva pavadu Ritei, bet pats norāva no pleca loku, nospriegoja to un izšāva pirmo no trim bultām. Gadiem ilgi viņš bija vingrinājies šaušanā: parasti šīs pašas trīs bultas tika izmantotas, lai pārcirstu pārāk augstu vīteņu zaros nobriedušo augļu kātiņus. Joršs zināja, ka labam strēlniekam mērķis jāsaredz ar prāta, nevis miesas acīm. Tikko bulta atrāvās no stiegras, Joršs tās galā iesvēla uguni. Tūdaļ liesmojošā smaile ietriecās vienā no resnajām auklām, daļēji to pārcirta un aizdedzināja. Vēl pēc mirkļa nākamā bulta ietriecās otrā auklā. Un, lai cik resnas būdamas, abas virves drīz padevās un pārtrūka.