Tilts gāzās lejup un ar milzīgu troksni nodimdēja pret aizsarggrāvja krastiem. Vecie baļķi nokrakšķēja, gaisā pacēlās putekļu mākoņi.
Ķēve šāvās pāri tiltam kā vējš. Vārtu sargi bailēs pakāpās sāņus, bet tālāk stāvošajiem strēlniekiem notēmēt traucēja blīvie putekļu vāli.
Viņi bija brīvi! Viņiem bija izdevies! Viņi tiešām bija brīvi! Brīvi!
Joršam bija ievainota kāja, sens elfu zobens rokā, zirgs, nē, pareizāk, divi zirgi un loks ar vienu vienīgu bultu. Un kopā ar viņu bija Rite. Viņš bija spējis meiteni izglābt. Rite bija sveika un vesela! Rite bija kopā ar viņu! Palēnām atgriezās sāpes, ko bija izraisījusi karavīra nāve, —Joršs zināja, ka šīs sāpes viņu vairs nekad nepametīs. Taču viņš zināja arī to, ka cīnīsies atkal, ja vien vajadzēs aizstāvēt Riti, citus krietnus ļaudis, sevi pašu un savus bērnus, ja viņam tādi reiz būs.
Viņi pārjāja pār pļavu un šķērsoja kastaņu birzi. Zirgs aizvien vēl bija tepat. Joršs nebija to piesējis, — galu galā viņš jau pašā sākumā zirgam bija solījis nelietot iemauktus, seglus, pinekļus un tamlīdzīgas lietas. Un arī zirgs bija turējis solījumu un nekur tālu nebija aizklīdis. Saule jau rietēja. Gaiss kļuva vēsāks. Joršs sajuta kaut ko dīvainu kuņģī, — neko tādu viņš nebija jutis jau labi sen, precīzāk, jau trīspadsmit gadu. Viņa vēders bija sažņaudzies izsalkuma krampjos. Jā, viņa liktenim mērenība bija sveša. Joršs, pieturēdamies pie ķēves, piesardzīgi nokāpa zemē. Brūce vēl asiņoja un stipri sāpēja, tomēr kauls nebija skarts un viņš spēja nostāvēt. Labi, ka savādais tērps bija šūts no vairākām auduma kārtām, — Joršs nodīrāja vienu un pārsēja ievainojumu. Tad salasīja pāris sauju kastaņu, ēda pats un cienāja Riti, kura bija palikusi sēžam ķēvei mugurā, lai pēc brīža atkal nevajadzētu nopūlēties ar rāpšanos augšā.
Joršs gribēja meitenei ko teikt. Viņš gribēja teikt, ka viņiem ir izdevies. Ka viņi ir bijuši stipri un vareni. Ka viņiem viss bijis un būs pa spēkam. Ka viņi ir dzīvi. Dzīvi un kopā. Un brīvi. Un vēl viņš gribēja pateikt, cik ļoti priecājas, ka Rite ir dzīva, ka viņa ir brīva, ka viņa ir kopā ar Joršu.
Taču neizprotamu iemeslu dēļ domas šaudījās pa prātu tik strauji un satraukti, ka Joršs nespēja notvert un izrunāt nevienu no tām. Domas skrēja, grūstījās, ķīvējās kā skaļas žagatas, un beigu beigās Joršs neviļus izrunāja vismazsvarīgāko no visām, — to, kuru nemaz nebija gribējis izteikt skaļi.
— Kroni gan būtu vajadzējis atstāt karalim.
— Bet viņš taču bija miris, — Rite pārliecināti iebilda. — Patiešām loti miris.
Joršs jutās arvien muļķīgāk. Kā gan tas iespējams: viņš Ritei gribēja pavēstīt tik daudz ko svarīgu, bet nezin kāpēc bija uzsācis nejēdzīgu sarunu par nesvarīgiem niekiem.
— Saproti, tā bija rakstīts grāmatā, — viņš skaidroja. — Tur bija teikts: …zobenu lai satvert tas, kam karotāja liktenis lemts, bet mirdzošais kronis lai valdniekam tiek… Viņš bija valdnieks, tāpēc es domāju, ka kroni vajadzēja atstāt viņam.
— Nu, tā jau nav liela bēda, — noteica Rite. — To visu var labot! Skaties!
Viņa ieslidināja roku savu netīro brunču milzīgajā kabatā, un jau pēc mirkļa Jorša acis apžilbināja saules stari, kas atspīdēja zilajiem efejzariem rotātajā zelta kronī.
Joršs skatījās pavērtu muti.
— Kroni paņēmi tu?
— Nē, to paņēma Pallādijs, tas resnākais no abiem sargiem. Kad rāpāmies ārā no pazemes, viņš kāpa pirms manis, un man nebija grūti izvilkt kroni viņam no somas. Galu galā viņam palika gredzeni, un ar tiem pilnīgi pietiks, lai uzturētu bērnus. Es zagt māku! Es varu nozagt visu, ko tik vajag! — viņa piebilda, lepni pasmaidīdama. — Bet, ja tu saki, ka tas kronis ir tik svarīgs, nākamreiz, kad būsim Daligarā, mēs varam to aiznest atpakaļ un atdot karalim. Saki, vai tas karalis atdzīvosies tāpat kā žurka vai paliks beigts uz visiem laikiem?
— Paliks beigts.
Nosaukt šo sarunu par nejēdzīgu būtu pārāk maigi sacīts. Viņš taču pirmo reizi pa īstam sarunājas ar Riti! Kāpēc viņš saka to, ko nemaz nevēlas, bet nespēj pateikt to, ko vēlas? Joršs jutās kā pēdējais nelga, taču centās sevi mierināt: gan jau vēl būs laiks arī saprātīgākām sarunām. Vēlāk. Tagad bija jāsteidzas. Daligarā jau noteikti gatavojās dzīties viņiem pakaļ. Tāpēc jādodas prom, cik ātri vien iespējams.
Ķēvi sauca par Melni, — šo vārdu Joršs salasīja tās atmiņā, bet viņa paša zirgam vārda vēl nebija. Tas pārāk bieži bija mainījis saimniekus, katrs viņu bija dēvējis citādi, un neviens no vārdiem nebija aizķēries zirga prātā.
Vajadzēja izdomāt jaunu vārdu. Jaunu un trāpīgu vārdu, kas izteiktu pašu zirga būtību, līdzīgi kā sunim vispiemērotākais vārds bija Draugs. Joršs mēģināja iztēloties kaut ko, kas vienlaikus būtu ātrs un skaists. Gaismas uzplaiksnījums!
— Es tevi saukšu par Zibeni, — Joršs skaļi pavēstīja.
Rite, to dzirdēdama, nodomāja, ka Zibens ir vienkārši smieklīgs vārds zirgam. Neko nejēdzīgāku nemaz nevarētu izdomāt. Zirgus sauc par Bēri, Melni vai Dūkani, vai vienkārši par zirgu. Tomēr viņa savaldījās un neko neteica.
Toties zirgs ar jauno vārdu bija apmierināts, Joršs to juta skaidrāk par skaidru.
Nu viņi devās atpakaļ uz Bāreņu namu, —Joršs, sēdēdams Zibens mugurā, bet Rite uz Melnes. Abi pa ceļam grauza neceptus kastaņus, cenzdamies nenobirdināt ne drupačiņu.
Sākumā Joršs juta nežēlīgu nogurumu, kāds viņam uzmācās ikreiz, kad bija iztērēti visi spēki, — nogurumu, kas sagādāja īstas sāpes. Taču pamazām kļuva vieglāk. Arī debesis noskaidrojās un atspīdēja dažas zvaigznes.
Palaikam viņi ar Riti pārmija skatienus.
Joršu mocīja smagas domas par nogalināto cilvēku, smeldza ievainotā kāja, turklāt viņš apzinājās, ka viņiem pakaļ dzenas viss Daligaras karaspēks, — bet tik un tā šis pagaidām bija vislaimīgākais brīdis viņa mūžā, pat laimīgāks un reibinošāks par lidojumu pūķa mugurā.
Bāreņu namam viņi tuvojās, kad ausa pirmā rīta gaisma: debesis atkal bija nomākušās, taču nelija. Salta, smalka migla lodāja virs zemes. Viņi abi bija pārguruši, laimīgi, izbadējušies un brīvi. Kad viņi jāja garām kādam vīna dārzam, ceļu piepeši aizšķērsoja divi laupītāji. To sejas bija aizsegtas, taču rokās abiem bija Dragarnas un Strumača rungas, bet mugurā ne ar ko nesajaucamās Bāreņu nama iemītnieku skrandas. Laupītāji izbrēca visšausmīgākos draudus un pieprasīja atdot zirgus. Taču pēc īsa apstulbuma topošie ļaundari pazina jātniekus un jātnieki pazina uzbrucējus. Tie bija Kresks un Morons — līksmi, mazliet alus apreibināti un laimīgi. Viņi stāstīja, ka pats pūķis, īsu mirkli pirms alus šo aizmidzinājis smagā miegā, esot viņiem pavēlējis doties uz ceļa un sagādāt pēc iespējas vairāk zirgu, lai būtu ar ko visus aizgādāt līdz jūrai. Diemžēl Rite un Joršs esot pirmie, kas jājuši te garām.
Kādus visus vajadzēs aizgādāt līdz jūrai? Nu, visus, kas viņiem pievienojušies!
Kad lietus bija pierimis un viņu cepešu smarža sāka plūst pār apkārtējiem pakalniem un trūcīgajiem ciemiem, kur pat truši bija paēduši labāk par cilvēkiem, visi bada cietēji pievienojās viņiem. Sanāca tie, kuriem nekā vairs nebija. Un tie, kuriem neviena vairs nebija. Pie Bāreņu nama sapulcējās visi nožēlojamie un nelaimīgie, kam vairs nebija tīrumu un pļavu un kas sapņoja, ka varbūt atkal varētu iegūt kādu pleķīti apstrādājamas zemes. Un šādu ļaužu bija daudz, ļoti daudz.