Jāšus zirgos Rite un Joršs sasniedza līdzenumu pie Bāreņu nama. It visur bija redzamas melnas ugunskuru vietas, dažviet pelni vēl kūpēja, dūmiem sajaucoties ar miglas grīstēm. Zemē starp kritušajām lapām mētājās vistu, zosu un pīļu spalvas. Trīs iztukšotas alus mucas bija apveltas uz sāniem līdzās pūķim, un tajās bija saritinājušies gulētāji: bija redzami čokurā sarāvušies, izkāmējuši stāvi un melnas, sastrādātas rokas, kas rēgojās no apspurušām piedurknēm. Citi gulēja Dragarnas un Strumača mājiņā, un daudzi bija iekārtojušies klētī. Bet paša Bāreņu nama vairs nebija. Tā vietā bija redzama milzīga akmeņu kaudze: nīstamā kleķa būda bija sagrauta, apmētājot to ar akmeņiem. Kresks un Morons palīdzēja Ritei nokāpt no zirga. Viņa apstājās un ilgi raudzījās uz Bāreņu nama drupām. Tad pieliecās, satvēra akmeni un trieca to pret ziemeļpuses sienas atliekām, — pret tās sienas atliekām, pie kuras pati vēl nesen bija gulējusi. Rite vēl labu brīdi stāvēja un neko neredzošām acīm raudzījās tukšumā. Beidzot viņu pamanīja Kala. Mazā meitene steidzās šurp, līksmi klaigādama: viņai, varonīgi cīnoties pret visu badīgajiem tīkojumiem, bija izdevies nosargāt Ritei veselu vistas stilbu. Galu galā vistas pārāk daudz nedomā, turklāt tās ir daudz garšīgākas par žurkām.
Pūķis bija atmodies gaužām draņķīgā noskaņojumā un ar neizturamām galvassāpēm.
Joršs pārskaities prasīja pūķim, kā gan tam ienācis prātā sūtīt divus nevainīgus zēnus uz lielceļa, padarot tos par laupītājiem un zirgu zagļiem. Pūķis atcirta, ka varētu pastrīdēties, vai vārds "nevainīgs" šai gadījumā būtu īsti vietā, turklāt tiem diviem puišiem piemītot iedzimts laupītāja talants, tāpēc būtu tīrā nelietība atstāt šādas spējas novārtā. Katrā ziņā, ja Joršam ir labākas idejas, kā visu varzu aizgādāt līdz kalnu aizai pie Arstridas, Erbrovs esot gatavs uzklausīt priekšlikumus. Jo varza patiešām bija liela.
Pirmkārt, te bija Bāreņu nama bērni, sākot no maziem zīdaiņiem līdz pusaugu zeņķiem un meitenēm. Pusaudži, protams, varēja paiet paši, taču zīdaiņus un citus sīkaļas nāksies nest rokās.
Otrkārt, visi nez no kurienes uzradušies klaidoņi. Nē, tomēr nevarēja teikt, ka tie uzradušies nez no kurienes: tie bija sanākuši no tuvākas un tālākas apkārtnes, tikko pār līdzenumu bija aizplū- dusi cepešu smarža, viņi bija ieradušies, paziņojuši, ka tas vai cits no bāreņiem esot šiem attāls radinieks, un pievienojušies šejieniešu pulkam. Klaidoņi bija dažādi, un dažādi bija to spēki un izturība. No atnācējiem divi bija vecvecāki, seši — vecvecvecāki, septiņi — vienkārši vecāki, proti, tēvi un mātes, bet bērnu bija divdesmit trīs — arīdzan sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar pusaudžiem. Un tas nozīmēja, ka lielais vairums šo ļaužu nebūs spējīgi noiet vairāk par dažām jūdzēm. Vēl te bija uzradušies vecīši no lauku saimniecības, kas atradās uz ziemeļiem no Bāreņu nama, — laikam gan tā nebija parasta lauku saimniecība un pareizāk to būtu saukt par Nespējnieku namu, kurā vecos ļaudis mēdza ieslodzīt tāpat, kā bāreņus slodzīja Bāreņu namā. Šajā patversmē katrs ēdienu saņēma atbilstoši padarītajam darbam, bet, tā kā vecīši bija patiešām veci un pārāk daudz strādājuši visus agrākos gadus, tad nekādi lielie strādātāji vairs nebija, un tas nozīmēja, ka ar padarīto viņi nespēja nopelnīt pat tik daudz pārtikas, lai ar to varētu pabarot vardulēnu, bet vardes, kā zināms, ēd daudz mazāk par cilvēkiem. Bija atgriezies arī viens no kareivjiem, kas iepriekš bija sargājis Bāreņu namu. Viņš lūdza atļauju palikt kopā ar pārējiem. Izbijušais sargs bija jauns, piņņains sarkanmatis, kas bija uzaudzis tepat Bāreņu namā un pēcāk izpelnījies godu kļūt par tā sargātāju. Cepeša smarža, protams, bija vilinoša, taču viņš patiešām nezināja, kur likties, — draugu un radu viņam nebija, bet doties pasaulē un meklēt piedzīvojumus vienatnē viņam nebija dūšas, un kur gan lai viņam tā dūša rastos, ņemot vērā, kur un kā viņš bija uzaudzis. Bijušais sargs vismaz bija atzīstams par spēcīgu vīru. Tas pats bija sakāms par daligariešiem, kas uz šo apvidu bija nosūtīti spaidu darbos: divi bija kapļiem bruņojušies grāvrači, bet trešais — mežcirtējs, kas bija paķēris līdzi gan zāģi, gan cirvi. Visi trīs bija izbēguši no dzelzsrūdas raktuvēm, kas atradās aiz tā ziemeļpusē redzamā pakalna. Jā, arī viņus esot atvilinājusi ceptās gaļas smarža: vējš pūtis taisni no šīs puses, un reizēm cilvēks ļoti jutīgi uztver daudzus gadus nesaostus aromātus. Šīs trijotnes stāvoklis bija visbīstamākais, jo visi trīs bija atnesuši sev līdzi darbarīkus. Viņi gan apgalvoja, ka tie viņiem piederējuši kopš neatminamiem laikiem, jā, jau kopš tiem laikiem, kad Tiesnesis vēl nebija sācis valdīt un nebija pasludinājis, ka pilnīgi viss, kas atrodas starp Dogonas ieleju un Tumšajiem kalniem, piederot Daligaras pilsētai. Mežcirtējs savu cirvi pat esot mantojis no tēva. Tomēr gan cirvis, gan zāģis, gan abi kapļi jau sen skaitījās Daligaras grāfistes īpašums, un tas nozīmēja, ka trijotni apsūdzēs ne tikai ļaunprātīgā zosu aprīšanā, bet arī darbarīku zādzībā, un tātad katram no viņiem varēs piespriest nevis vienu, bet divas pakāršanas. Un visbeidzot, it kā ar šiem skrandaiņiem vien būtu par maz, šurp bija atnākuši arī visi vājinieki no tuvējās slimnīcas, kas atradās viņpus grāvja un krūmāja. Nē, nē, par laimi, nekādu lipīgu slimību: atnācēji bija tikai klibi, greizi un vārgi, tie ar mokām turējās kājās un spītīgi apgalvoja, ka labāk miršot tepat, bet atpakaļ neiešot.
Nē, visi patiešām paiet nevarēs. Ja jau visi varētu paiet, nebūtu nekādas vajadzības sūtīt topošos lielceļa laupītājus pēc zirgiem. Visvecākie, visslimākie un paši mazākie nekādi nespēs kājām aiziet līdz Tumšajiem kalniem, vismaz vienā piegājienā noteikti ne. Bet, tā kā šurpu nāk visa Daligaras armija, nebūtu vēlams lieki kavēties, lai atvilktu elpu, lasītu puķes un ieturētu launagu zaļajos pakalnos.
Nē, viņš nevar palidot, nevar, un viss! Lidot viņš atkal spēs tikai tad, kad būs izgājis reibums un pierimušas galvassāpes. Patiesībā, ja viņš spētu palidot, viņš jau sen būtu atgriezies Tumšajos kalnos! Jo viņš ir pūķis, pēdējais savā ciltī, pēdējais savā sugā! Un pūķi vispār nemēdz pīties ar pārējiem, pūķi par sev cienīgiem sarun- biedriem un vispār pazīšanās cienīgām būtnēm uzskata tikai citus pūķus. Un Erbrovam nupat jau patiešām ir apnikuši činkstoši bērni, gaudeni veči, smirdīgi skrandaiņi un neciešami elfi, kuri to vien dara kā pārgudri moralizē. Bet par galvassāpēm vispār labāk nerunāsim! Un vai Joršs varētu būt tik laipns un runāt klusāk, citādi Erbrovam liekoties, ka galvā kāds ielīdis un ar asu pīķi no iekšpuses baksta galvaskausu. Visbriesmīgākās esot tās trulās sāpes, kas atbalsojas starp ceturto un piekto paura kaulu, un, ja jau saruna pievērsusies sāpēm un fiziskām ciešanām, Erbrovs atļaušoties pieminēt arī to, ka viņam joprojām nav pārgājušas sāpes pakaļkājās un pārpūlētajā mugurkaulā. Joršam gan šķita, ka pūķiem vispār ir tikai trīs paura kauli, taču ilgajos kopā ar Erbrovu Veco pavadītajos gados viņš bija ielāgojis, kuri ir brīži, kad strīdos par anatomijas smalkumiem labāk neielaisties.
Migla noplaka, un skatieniem atklājās pakalna virsotne, kur vienmērīgo vīnogulāju rindu rakstu izjauca vismaz ducis izdedzinātu joslu. Joršs apstulbis lūkojās uz šiem uguns postījumiem. Kresks, ievērojis Jorša neizpratni, paskaidroja, ka pūķim vakar vakarā no alus esot piemetušās žagas.
Divdesmita nodala
Kopš Rite bija zaudējusi mammu un tēti, viņa nebija turējusi rokās arī īstu ceptas vistas stilbu. Gaļas garša bija brīnišķīga un maiga, bet tīkamā smarža raisīja atmiņas: mamma gatavo ēdienu, tētis atgriežas no medībām. Pūķis, vistu cepot, nebija aizmirsis pievienot pat rozmarīnu! Rite nezināja, kā būtu labāk: ēst ātri, lai izsalkums drīzāk atkāptos, vai ēst lēnām pa sīkai šķiedriņai, pa mazai kripatiņai, lai garduma pietiktu ilgākam laikam.