Kad pēdējais ceļa līkums bija palicis aiz muguras un skatieniem atklājās izpostītā Arstrida ciema paliekas, visi beidzot saprata, kāpēc Daligaras kavalērija viņus joprojām nebija panākusi: jātnieki jau bija viņiem priekšā, tie bija apmetuši līkumu, pirmie sasnieguši Arstridu un tagad aizšķērsoja ieeju kalnu aizā.
Divdesmit pirmā nodaļa
Joršu pārņēma šausmas: viņš, stāstīdams savu nebeidzamo stāstu, visus soli pa solim bija vedis pretī iznīcībai un nāvei.
Viņš satriekts nolūkojās, kā pēdējie saules stari atspīd kareivju
bruņās. >
Joršs savu grūtdieņu pulku bija atvedis uz slaktiņu. Starp daudzām izmisīgajām un prātu stindzinošajām domām visspēcīgākā bija vēlēšanās atteikties no izvēles, atteikties no nepieciešamības izlemt arī citu vietā. Kaut jel kāds atnāktu un sacītu: "Neraizējies, puis, es visu nokārtošu, gan viss būs labi."
Joršs klusēja. Ari pārējie bija apstājušies. Pūķis panāca virtenes priekšgalu un nogādāja savus klusos vaidus par paura un kāju sāpēm līdz pat Zibenim un Melnei. Saule itin kā mirkli sastinga pie Tumšo kalnu virsotnēm, garas ēnas izstiepās pār zemi, bet tad visu aprija mākoņi.
— Kādi tagad ir tavi plāni? — Erbrovs drūmi apvaicājās.
— Varbūt tev pašam ir kāda ideja? — cerīgi jautāja Joršs.
— Es iešu pa labi, tu pa kreisi, tā mēs viņus aplenksim un nospiedīsim, — mēģināja jokot pūķis.
— Karā pret troļļiem kāds pūķis aizdedzināja pļavas zāli, un kauja nemaz nenotika. Ja nemaldos, tas notika otrās rūnu dinastijas ceturtajā gadsimtā.
— Tu maldies. Tas notika trešās rūnu dinastijas piektajā gadsimtā, — izlaboja pūķis. — Turklāt tas notika vasarā. Sausā un karstā vasarā, kad pietika ar šķaudienu, lai aizdedzinātu izkaltušo stepes zāli. Taču tagad ir rudens beigas. Redzi to brūngano putru zemē starp zāles stiebriem? To sauc par dubļiem. Par d-u-b-ļ-l-e-m. Dubļiem piemīt daudzas un dažādas īpašības, bet viena no svarīgākajām ir ugunsizturība, un tas nozīmē, ka dubļi nedeg. Saproti, tos nemaz nevar aizdedzināt! Ja nesāksies lietus, es, protams, varu nosvilināt to reto zāli, taču nedomāju, ka tas radīs vajadzīgo iespaidu.
Joršs un Erbrovs klusēdami raudzījās viens uz otru. Satumsa nakts, un sāka sijāt smalks lietutiņš.
Rite aizvēra acis: visu piepildīja zilā krāsa. Jūras krastā viņa saskatīja veselu pulku sīku figūriņu: tur bija Joršs, Kala, Kresks, Morons, tas garais, greizais vīrs un tā sīkā, klibā sievele… Tur bija visi. Tātad viņiem izdosies izglābties. Visiem izdosies!
Joršam un Erbrovam bija pa spēkam aizvadīt viņus līdz glābiņam, viņi tikai nezināja, kā tas izdarāms. Vajadzēja rīkoties ar steigu. Izmisums lodāja starp ļaudīm kā čūska starp baiļu sastindzinātām pelēm, un gluži kā čūska tas varēja aprīt visus un ikvienu. Skanēja raudas, kliedzieni, lāsti, — kuru katru brīdi varēja sākties bēgšana, ļaudis paklīdīs līdzenumā kur kurais, kļūstot par vieglu upuri Daligaras jātniekiem. Tie nogrābs bēgļus tāpat, kā plēsīgi putni sagrābj nagos vardes.
Rite rāmi ierunājās: — Tu proti lidot, — viņa teica pūķim. — Lidot un spļaut ugunis. Bet tev ir neuzvarams zobens. Jūs noteikti tiksiet galā,
— Viņa zobens nav neuzvarams. Un, lai gan es negribu, ka mani uzskata par pedantu, kas pārlieku daudz vērības pievērš nebūtiskiem sīkumiem, man tomēr jāatzīst, ka neviens no mums diviem nav neievainojams. Viņš patiesībā jau ir ievainots, bet manas priekšapakšējās zvīņas, nu, tās uz vēdera un krūtīm, ir… kā lai saka… mazliet par plānu, lai atvairītu bultas. Uguns arī nerodas no zila gaisa. Es spļauju liesmas, ko saražo liesmrades dziedzeri, bet to spējas arī nav neizsmeļamas. Turklāt, tā kā man bija piemetušās… ēē…
— Dzēruma žagas? — vajadzīgos vārdus izpalīdzīgi piedāvāja Rite.
— Teiksim, ka es vienkārši neesmu labākajā formā, — atbildēja pūķis. — Un tas nozīmē, ka es varu pārvērst oglēs vienu vai divus jātniekus, bet ar piebildi, ka šiem jāstāv uz vietas un jāļauj man brīvi rīkoties. Taču, kad divi no viņiem būs pārogļoti, pārējie neapšaubāmi liks saprast, ka viņiem šādas izpriecas neiet pie dūšas.
— Varbūt tu varētu viņus aizbiedēt? — ierosināja Rite. — Viņi taču nezina, ka tu esi… ka tu esi… iztukšots?
— Novārdzināts.
— Nezina, ka tu esi novārdzināts. Tāpēc, kamēr tu nevienu vēl nebūsi izcepis, visi domās, ka cepšanai tu esi izvēlējies tieši viņu, un turēsies pa gabalu. Paklausieties, tas taču tiešām ir labs plāns. Lai pūķis novērš viņu uzmanību un aizbaida vairāk uz to pusi, bet mēs pa to laiku iebēgsim aizā. Kāds noteikti uzbruks, taču ne visi reizē, un ar atsevišķiem uzbrucējiem Joršs viegli tiks galā. Es redzēju, kā viņš cīnījās Daligarā.