— Un ko tālāk? Es taču nevaru mūžīgi novērst viņu uzmanību. Agrāk vai vēlāk arī viņi iekļūs aizā. Un tur priekšā ir ūdenskritums. Jūs paši zināt, ka šīs aizas galā ir ūdenskritums, ko pārvarēt nav iespējams. Vai tad esat to aizmirsuši? Ne velti to sauc par Dogonas Biedu. Bet kāpnes uz bibliotēku ir nopostījusi lavīna, mēs to redzējām, kad lidojām tur pāri.
— Ūdenskritums noteikti ir pārvarams. Arstridas iemītnieki taču tika viņā pusē kalniem. Tātad tiksim arī mēs.
— Labi, — teica pūķis. — Bet, ja aizai cauri tiks viss šis pūlis, tikpat labi to pārvarēs arī karaspēks. Un tad jūs visus apkaus nevis šeit, bet jūras krastā.
Iestājās ilgs klusums. Rite sajuta nelāgu žņaudzēju pakrūtē, — šoreiz tas nebija izsalkums, Šoreiz tās bija bailes. Viņa bija iemācījusies paļauties uz savām vīzijām, taču zināja, ka tās var būt nepilnīgas. Varbūt viņi visi patiešām sasniegs zilos jūras ūdeņus tieši tā, kā viņa redz savā nomoda sapnī, bet pēc tam ieradīsies Tiesneša kareivji un zilie ūdeņi pārvērtīsies sārtos vai tumši sarkanos. Rite sapurinājās. Nē, jūra bija zila un tāda palika. Tā dzidra un rāma dzirkstīja saulē.
— Mēs aizai cauri tiksim, bet viņi ne! — viņa pārliecināti iesaucās. — Tāpēc, ka mēs esam gudri, bet viņi ir dumji. Tāpēc, ka mēs bēgam, lai glābtu savu dzīvību, bēgam, lai izdzīvotu, bet viņi tikai izpilda pavēles. Gan jau mums iešausies prātā kas tāds, ko viņi nezina. Mums izdosies. Es to zinu. Viņiem ir smagas bruņas un apmetņi, kas salijuši traucē kustības, bet mums tādu smagu drānu nav. Mums jādodas uz priekšu! Aiziet! Viņu zirgiem kājas dubļos slīd vairāk nekā mums! Aiziet! Tūlīt pat!
— Tiešām? — neticīgi pārjautāja Kala, kas caurcaurēm izmirkuši sēdēja dubļos, jo viņai tikko bija paslīdējusi kāja. — Vai tiešām viņiem lietus traucē vēl vairāk nekā mums? Tiešām? Tad jau mēs vēl neesam pagalam? Mēs vēl varam izglābties?…
Rite viņai neatbildēja.
— Aiziet! — viņa pēdējoreiz uzkliedza pūķim un elfam. Tad pagriezās un uzlūkoja savu nožēlojamo karapulku, kas pamazām izklīda lietū. Viņa gribēja kāpt mugurā Melnei, lai visus vieglāk sapulcētu kopā, taču trīs bērneļi, kas sēdēja seglos, sargāja savu vietu tik nikni, ka nocelt viņus lejā nebija iespējams. Rite zināja, ka visiem jāturas cieši kopā, — vienīgi tā viņi var cerēt uz izdošanos, turpretī izklīdušiem pa klajumu viņiem draud droša nāve.
Rite, slīdēdama un klupdama dubļos, skraidīja no viena pie otra.
— Reiz sensenos laikos, — cik skaļi vien spēdams, iesaucās Joršs. Viņa aizsmakusi, tomēr spēcīgā balss pārskanēja šņukstus un vaimanas. — Reiz sensenos laikos kopā bija sanācis varoņu pulks, un visi šie varoņi… agrāk… bija bijuši vergi. Reiz bija vergu tauta, kura sapulcējās kopā un nolēma… nolēma iet prom… un kļūt par brīvu tautu. Un tāpēc… lai kļūtu par brīvu tautu… viņi devās uz jūru…
Joršs uzsāka garu un brīnišķīgu pasaku. Viņš izgudroja varoņu vārdus un karaspēkus, citu pēc cita aprakstīja ikvienu no bijušo vergu cilts ļaudīm, un ikviens no klausītājiem šai stāstā pazina sevi, — kaut arī ar citādu vārdu un citādu likteni. Bailes pamazām sarāvās mazumā. Nogurums atslābināja žņaugus, ko bija apvij is ap kājām un prātiem.
Lietus piestāja. Sacēlās viegls vējš un izkliedēja mākoņus. Mēness gaisma apspīdēja līdzenumu un Arstridas aizu, aiz kuras bija brīvība un jūra. Lupatlašu cilts sastājās ciešāk un devās uz priekšu.
— Reiz dzīvoja vergu tauta, kas kļuva par brīvu tautu, šķērsojot jūru un tuksnesi… un šauru kalnu aizu… Sekojiet Ritei! Turieties cieši kopā un ejiet uz aizu. Rite zina ceļu, viņa te kādreiz dzīvoja. Ejiet, bet mēs ar pūķi jūs sargāsim. Turieties kopā un sekojiet Ritei!
Ritei steigšus vajadzēja izdomāt, kā kļūt vieglāk saskatāmai blāvajā mēness gaismā, citādi pustumsā daudzi pārskatījās un jauca viņu ar Kalu. Lielajā brunču kabatā aizvien vēl glabājās karaļa kronis. Rite to uzlika galvā. Mēness apspīdēts, kronis spoži iemirdzējās.
Tai pašā mirklī sakustējās arī kavalērija. Sākās uzbrukums. Joršs izvilka zobenu. Zibens bija pārguris: tas bija gan soļojis, gan aulekšojis visu dienu, pēc tam visu nakti un pēc tam vēl veselu dienu. Tomēr arī zirgs sapurinājās un sakopoja spēkus. Tas saslējās pakaļkājās. Rite redzēja, ka Jorša zobens mēness gaismā mirdz tikpat spoži kā viņas kronis.
Kādu mirkli šķita, ka mēness stari sastindzinājuši laiku, pārvērtuši pasauli dīvaini kristāldzidrā un nekustīgā ainā, kur saplūduši sapņi un īstenība, — bet jau nākamajā mirklī kristāls sabirza lauskās.
Erbrovs beidzot bija nolēmis iejaukties.
Atskanēja dārdošs rēciens.
Žilbinoša liesmu mēle pāršķēla tumsu, iztvaicējot šķidros dubļus un liekot uzvirpuļot tvaiku mutuļiem.
Kavalērija neizlēmīgi apstājās. Lupatlašu armāda atguva drosmi. Starp viņiem un Daligaras kareivju šķēpiem mirdzēja varena karavadoņa spožais zobens un pūķa kvēlošās uguns mēles. Bet sirdīs un prātos visiem bija iemājojis stāsts par vergu tautu, kas sķēr- soja puspasaules, lai kļūtu par brīvu cilvēku tautu, un šai ceļā tā bija kļuvusi par varoņu cilti. Acu priekšā, tur, kurp veda viņu ceļš, tikpat spoži kā karavadoņa zobens mirdzēja mazās karalienes kronis.
Kresks un Morons, bruņojušies smagajām rungām, nostājās Joršam katrs pie sava sāna. Arī vīri, kas bija izbēguši no spaidu darbiem dzelzsrūdas raktuvēs, stājās līdzās Joršam. Abi grāvrači, kas vēl nesen bija kalpojuši par "brīvprātīgajiem Daligaras grāfistes rūdas racējiem" un no uzspiestās brīvprātības bija aizbēguši ar visiem kapļiem, tagad satvēra tos stingrāk, gatavodamies cīņai. Arī mežcirtējs jeb "brīvprātīgais kokmateriālu sagādātājs", kurš tāpat kā abi pārējie bija pastrādājis divus smagus noziegumus "neatļauti pametis darba vietu" un "piesavinājies darba instrumentus", tagad bija gatavs šo aso darba instrumentu laist lietā pret daligariešu armiju. Visi vīri, sievietes, kam nebija mazu bērnu, un lielākie pusaudži sapulcējās ap Joršu, kurš ne mirkli nebija pārtraucis pasaku. Tagad viņš stāstīja par divu lielceļa laupītāju, Pintrora un Farnuča, varonīgajām gaitām, kas tos padarīja par godājamiem virsniekiem; Joršs stāstīja arī par Prartu, kas bija ieradies no meža biežņas ar savu maģisko cirvi aiz jostas, un par Brašajiem Racējiem, kas bija atmodušies no burvju miega…
Gluži kā putnu pulks pret viņiem traucās pirmā bultu krusa, taču pūķis bija nostājies viņiem priekšā un visi nāvējošie asumi atsprāga sāņus, atsitušies pret cietajām un izturīgajām muguras zvīņām.
— Mums izdosies! — Rite laimīga iesaucās.
"Cik ilgi mēs noturēsimies?" klusībā minēja Joršs.
Debesis noskaidrojās pavisam. Mākoņi izklīda. Kļuva aukstāks. Mēness lēja gaismu pār spocīgajām Arstridas atliekām un sudrabaini vizošo upes līkumu. Turpat aiz ciema bija ieeja šaurajā aizā: vienu tās sienu veidoja stāvas klintis, bet otra bija slīpa un nolaidena, to sedza smaga un lietus piesūkusies zemes kārta un tā bija apaugusi milzīgiem, daudzus gadsimtus pieredzējušiem ozoliem, kas savas saknes bija apvijuši ap nogāzes granīta bluķiem.
Bēgļi cits pēc cita iegāja aizā, — tos sargāja mazais skrandaiņu karapulks, Jorša zibošais zobens un jo sevišķi draudīgais pūķa stāvs. Iedama cauri ciemam, Rite uzlūkoja krāsmatas, kas bija atlikušas no viņas mājas. Acīs saskrēja asaras, viņa pārslidināja plaukstu apdegušas sienas atliekām, — nekas daudz vairāk te nebija saglabājies. Rite atcerējās, kā pirms diviem gadiem daligarieši viņu ar varu bija vilkuši prom no šejienes, lai vestu uz bāreņu patversmi, un viņa bija iezīmējusi atpakaļceļu ar maziem, baltiem, apaļiem olīšiem. Kopš tās dienas viņa ne reizi vairs nebija raudājusi. Viņu suns Draugs bija pūlējies meiteni aizstāvēt no Daligaras iebrucējiem, taču tam iespēra zirgs, smagi savainojot Drauga ķepu. Visos sapņos, kad Rite redzēja Arstridu, viņai pretī klibodams izskrēja Draugs. Tagad viņa raudzījās apkārt, cerēdama, ka Draugs palicis tepat un gaidījis viņu, taču droši vien šīs cerības bija nepiepildāmas, jo neviens suns nevar gaidīt daudzus gadus. Klibojošais suņa stāvs neparādījās. Ritei acīs bija sakāpušas asaras, taču neviena no tām nenoritēja pār vaigiem: viņa kā parasti tās iedzina atpakaļ — dziļi, dziļi.