Vajadzēja iet tālāk.
Rite atskatījās. Nu jau visi skrandaiņi bija patvērušies aizas drošībā. Gājienu noslēdza viņu pašu varonīgie cīnītāji un Joršs, bet aizas ieejai priekšā bija nostājies pūķis. Cik ilgi viņš spēs to nosargāt? Tikko Erbrovs pakāpsies nost, jātnieki uzbruks, un tās būs beigas. Daligaras kavalērija pēc tālā ceļa bija labi atpūtusies. Bet viņi gāja jau kopš agra rīta. Daži jau tagad sakņupa dubļos, nespēdami iet tālāk. Neviens stāsts, neviena pasaka vairs nespētu apmānīt nogurumu un dot jaunus spēkus tālākajam gājienam. Mazākie bērni, nosaluši un izbadējušies, činkstēja. Arī Melne no pārguruma tik tikko turējās kājās. Zibens bija apstājies.
Un tad pūķis pacēlās gaisā.
Viņa spārni iepletās. Brīnišķīgie smaragdzaļo vijumu raksti iezvīļojās mēness staros.
Viņš bija dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Dižens.
Gaisā uzlidoja arī bultu spiets, un pat neskaidrajā gaišās nakts pustumsā Rite spēja saskatīt, ka pūķa plāno zvīņu segtajās krūtīs cita pēc cita atveras brūces un no tām sāk ritēt asinis. Gluži kā sapnī Rite dzirdēja garu un stindzinošu kliedzienu "Nēēēēēēēēē!" Izmisīgais un veltīgais Jorša lūgums noklusa tumsā. Tad nakti pāršķēla pēdējie liesmu viļņi. Tie saplosīja tumsu un vēlās pār nokalni. Uzliesmoja pat salijušie ozoli. To pārogļotie sakņu pirksti atlaidās no granīta bluķiem. Liesmu laizītie stumbri un apsvilušie akmeņi sāka slīdēt lejup, raudami līdzi zemes un dubļu kārtu. Pūķis ar visu sava auguma spēku un svaru triecās pret lielākajiem klintsbluķiem, kas balstīja kalna sānus. Lai izkustinātu šo pārmērīgo smagumu, viņam bija jānoturas lidojumā un atkal jāpavērš pret uzbrucējiem vēders un krūtis, kurās dzēlās aizvien jaunas un jaunas bultas.
Tad lejup pa nogāzi sāka velties zemes, dubļu, akmeņu un uguns lavīna. Ar baismu troksni tā iegāzās aizas mutē. Klintsbluķi un dubļi, dubļi un klintsbluķi, salauzīti un liesmojoši koku stumbri, atkal dubļi un akmeņi, tas viss kārtu kārtām vēlās priekšā aizas ieejai.
Visi kalna sāni nobruka, uz mūžīgiem laikiem nošķirdami Arstridas kalnu pāreju no Daligaras.
Pūķa spārni noplandlja pēdējo reizi. Tad Erbrovs krita un nozuda viņpus paša uzbūvētās un nepārvaramās akmens, zemes, dubļu un koku sienas, kas tagad droši sargāja bēgļus.
Rite aizvēra acis. Viss kļuva zils, pret sīkos vilnīšos ņirbošās jūras krastu iezīmējās cilvēku stāvi. Tur bija viņi visi.
Kā viņa to nebija pamanījusi agrāk? Nekur neredzēja smaragdzaļos spārnus!
Viņas vīzijās par jūras piekrasti pūķa nekad nebija.
Viņi visi izglābsies. Izglābsies tāpēc, ka pūķis bija miris, lai viņi izglābtos.
Rite pazina pūķi tikai pusi dienas. Viņi bija pārmijuši vien dažas ne pārāk laipnas frāzes. Taču bez pūķa viņu sapnis par brīvību nebūtu nekas vairāk par neprāta murgiem.
Divus gadus zaļie, plandošie spārni Riti bija mierinājuši izmisumā.
Rite sāka raudāt un raudāja ilgi, viņas elsas pievienojās Jorša sāpju šņukstiem.
Divdesmit otra nodaļa
Mēness staroja pār pasauli. Vēss vējiņš tīkami dzisināja pieri un sānus.
Galvassāpes bija pārgājušas, — Erbrovs atkal spēja lidot.
Beidzot viņš varēja doties prom. Pacelties stāvus gaisā un pagriezt bīstamajiem strēlniekiem muguru.
Galu galā nebija nekādas jēgas te palikt: agrāk vai vēlāk karavīri tik un tā šo plukatu baru apkaus. Tad jau labāk lai tas notiek agrāk nekā vēlāk, jo nāves gaidīšana bieži ir mokošāka par pašu nāvi un atlikta nāves sprieduma izpilde ir visbriesmīgākā nežēlība.
Viņš taču bija pūķis. Pūķis! Viņš atgriezīsies bibliotēkā un dzīvos tur daudzus gadu simteņus, palaikam izmezdams līkumu līdz jūrai, lai pamedītu delfīnus un kaijas. Tieši tāpēc, ka viņš ir pūķis. Kad arī viņam, kā jau visiem pūķiem, pienāks laiks perēt, viņš ieslēgsies savā brīnišķīgajā bibliotēkā, kur būs pa pilnam zelta pupu, sārtu greipfrūtu un lielisku pasaku grāmatu, kas viņu priecēs līdz pat brīdim, kad pasaulē nāks viņa pēctecis, kurš atkal, būdams pūķis, gadsimtiem ilgi medīs delfīnus un kaijas, un tā tas turpināsies mūžīgi.
Jo viņš, Erbrovs, ir pūķis, bet šie bēgji nav nekas vairāk par nožēlojamiem un noskrandušiem cilvēkiem. Kad viņš pacelsies spārnos un pagriezīs strēlniekiem muguru, lai atgrieztos bibliotēkā, viņš būs spiests lidot pāri Joršam, Ritei un pārējiem, — būs spiests uzmest tiem pēdējo skatienu. Neko darīt! Ar to jāsamierinās.
Kopš laiku gala vientulība ir bijusi visu pūķu liktenis, bet nodevību pūķu cilts allaž uzskatījusi par mazāko ļaunumu, par pacie- šamu un apstākļu uzspiestu rīcību. Tam, kurš ir piedzimis kā pūķis, nav pienākuma būt uzticīgam.
Tad Erbrovs atcerējās, ka neviens nerūpēsies par viņa mazuli.
Neviens tam neiemācīs lidot.
Viņa mazulis ienāks šai pasaulē vientuļš un izmisis. Varbūt tas sadegs dzīvs kādā ugunsgrēkā, ko pats būs izraisījis, nošķaudoties vai ieraudoties aiz sāpēm, sapinies pats savā astē un paklupis.
Erbrovs atcerējās, kā Joršs viņam bija mācījis lidot.
Un saprata, ka nespēs. Nespēs aizlidot un pamest viņus vienus draudīga karaspēka priekšā. Erbrova prātā cauri daudzslāņainajām atmiņām ieskanējās viņa dzemdinātāja un daudzu citu senču nosodījums: kā gan viņš, pūķis, uzdrošinās riskēt ar savu vērtīgo dzīvību, lai sargātu kaut kādus nožēlojamus radījumus no cilvēku cilts?
Viņš bija pūķis. Pēdējais pūķis. Visas radības kronis un kungs. Pūķis nekad necīnās citu labā. Pūķis cīnās tikai par sevi un savu dzīvību, jo nav nekā cita, kas vērtībā varētu mēroties ar pūķa dzīvību. Vajadzēja lielot prom. Vajadzēja pamest šos plukatas un glābties.
Ja viņš tagad aizlidos, tad dzīvos vēl ilgi. Aizvadīs garum garu un īgnu mūžu absolūtā vientulībā un tikpat absolūtā un īgnā vientulībā perēs sava pēcteča olu. Tad izšķilsies mazais pūķis, kurš arī dzīvos ilgu, īgnu un vientuļu mūžu, protams, ja tam brīnumainā kārtā izdosies palikt dzīvam pēc vientuļās un briesmīgās bērnības. Tas izklausījās daudz nožēlojamāk pat par fēniksu eksistenci.
Pūķis nodomāja, ka tomēr nevar, nedrīkst dzīvot gadsimtu pēc gadsimta, lai auklētu un lolotu vien paša diženumu, vien paša vientulību.
Viņš nodomāja, ka daudz svarīgāka par notikumiem un rīcību ir to jēga. Jēga, ko savai rīcībai piešķiram mēs paši. Tik un tā mūs visus gaida nāve. Daudz svarīgāk ir nevis nāvi atlikt uz vēlāku laiku, bet gan apveltīt to ar jēgu.