Mednieks labu brīdi raudzījās klusēdams.
— Viņi neizskatās īpaši draudzīgi, — viņš novilka.
— Izskatās gan! — iebilda mazais elfs. — Ļaudis iededz gaismas, kad gaida ciemos draugus. Tur, kur ir tik daudz sveču, noteikti atrodamas arī dzeltengraudu vālītes. Tur noteikti būs skaisti. Uz galdiem būs saliktas vālītes un saldie kastaņi! Un vēl sveces! Varbūt viņiem ir pat šķīvji. Un kāda īsta gulta. Lieli pavardi. Iesim?
— Nē, tagad gulēsim, bet rīt no rīta laidīsimies projām, apme- tot pilsētai pamatīgu līkumu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņu draudzīgais paceļamais tilts, kas izgaismots kā svinību vieta, ir aizdarīts ciešāk par gliemežvāku. Un tāpēc, ka šī izskatās esam viena no tām vietām, kur grūti iekļūt, bet vēl grūtāk izkļūt ārā.
— Kas ir gliemežvāks?
— Tā ir tāda lieta, kas atrodama jūrā, lielajā ūdenī, kas plešas otrpus tumšajiem kalniem.
— Vai to var ēst?
— Protams, ne! Gliemežvākos dzīvo gliemenes, un tās ir dzīvas. Tās dzimst, mirst, domā un droši vien sacer arī dzejoļus. Bet, pat ja paceļamais tilts un tie pīķi neizskatītos tik draudīgi, nekas nemainītos, jo tu tik un tā esi elfs. Bet elfi drīkst uzturēties tikai Elfiem Paredzētā Vietā, un šī noteikti tāda nav. Ja mēs tur ieradīsimies kopā ar tevi, tad jau pirms rītausmas karāsimies pie viena no tiem torņiem. Bet par to, kāds liktenis tur sagaidītu tevi, es pat nevēlos domāt. Tavi sugasbrāļi, ko pieķer ārpus Elfiem Paredzētas Vietas, ņem nelabu galu. Patiešām nelabu.
Viņi nolika zemē saiņus un savāca malku un čiekurus ugunskuram. Mednieks nocirta divus lielus lapotus zarus un atslēja tos tā, lai izveidotos kas līdzīgs teltij, midzenim, kas naktī sniegtu jel kādu aizsegu. Sieviete saplūca sūnas, papardes un sausu zāli un izklāja migu, lai gulēšana būtu mīkstāka.
— Starp citu, — sieviete ierunājās, — visus elfus jau neatminamos laikos nometināja Elfiem Paredzētās Vietās. Un, manuprāt, jūsējiem, kas uzdrošinās iziet ārpusē, ir paredzēti visai briesmīgi sodi. Tad kāpēc tu klīsti pa pasauli?
— Tā Elfiem Paredzētā Vieta, kur es dzīvoju, noslīka, — atbildēja mazulis. Atmiņas sažņaudza sirdi. Viņa seja atkal sadrūma, acis skumjās itin kā izdzisa, to zilais mirdzums pārvērtās neskaidrā pelēkumā, līdzīgi kā debesu krāsa izšķīst peļķē.
— Applūda, vai? Visur bija ūdens?
— Jā, viss bija zem ūdens. Un tad vecāmāte teica, lai es eju prom.
— Uz kurieni?
— Nezinu. Vienkārši lai eju prom.
— Vai tad tava vecāmāte neprata burties? Piemēram, uzkarsēt ūdeni tā, lai tas pazustu tāpat, kā vasaras karstumā pazūd peļķes? Vai izdarīt ko tamlīdzīgu?
— Tas iespējams tikai ar mazu ūdeni. Ar nelielu bļodiņu ūdens. Bet ne jau tad, kad ūdens ir tik daudz, ka tas noslīcina pasauli. Un arī mamma bija aizgājusi uz to vietu, no kuras vairs neatgriežas. Man viņa bija mana mamma, bet vecaimātei viņa bija meita. Tāpēc vecāmāte vairs nespēja burties. Ja kādā ir pārāk daudz bēdu, tad visa maģija noslīkst bēdīgumā tāpat, kā cilvēks noslīkst ūdenī. Vecāmāte mācēja daudz ko. Viņa zināja, ka tas, par ko stipri domā, piepildās un kļūst īsts. Taču, ja tevī ir tikai skumjas, tad arī no tevis izplūst vienas vienīgas skumjas. Tad tu esi tik bēdīgs, ka nevari pat aizdedzināt uguni. Mums uguns bija, jo tā pavardā dega vienmēr. Taču, ja tā būtu izdzisusi, mēs būtu palikuši bešā, jo vecaimātei vairs nebija spēka, bet es biju pārāk mazs. Tad nāca lielais ūdens un nodzisa arī pavarda uguns, pēc tam nāca vēl lielāks ūdens un tad vēl lielāks, un vecāmāte man teica: "Ej projām."
— "Uz kurieni lai es eju?" es viņai jautāju. "Uz jebkuru vietu, kas nebūtu šejiene," viņa atbildēja. "Ūdens ir aizskalojis ari sargposteņus. Tevi neviens neaizturēs. Ej prom. Es esmu pārāk veca, bet tu vari izglābties. Ej prom un neskaties atpakaļ." Un es gāju. Soli pēc soļa. Pa dubļiem un ūdeni. Taču es atskatījos. Elfiem Paredzētajās Vietās būdām nav ne durvju, ne logu, ir tikai neaizsegti caurumi. Tā nu es redzēju, ka vecāmāte sēdēja uz krēsla un ūdens kāpa augstāk, viņa sēdēja, un ūdens kāpa, bet pēc tam es redzēju vairs tikai ūdeni.
Mazais elfs atkal ieraudājās. Klusie smilksti bija gandrīz nesadzirdami.
Ar oglēm, kas gailēja dzelzs lodē, vīrietis un sieviete iekūra ugunskuru. Tīd, izčamdījuši zāli, viņi atrada krietnu sauju saldo kastaņu. Kad kastaņi bija izcepušies, viņi gandrīz visus atdeva elfam, jo paši dīvainā kārtā pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkuši.
Mazais elfs ēda lēnām, likdams mutē drupatiņu pēc drupatiņas, un skumjas pamazām pagaisa kastaņu baltajā mīkstumā.
Pirms miega viņš vēl mirkli domāja par vārdu sunim, kas bija tikpat brūns kā kastaņi, taču prata skriet un riet, atšķirībā no kastaņiem, kas gulēja klusi un mierīgi un nekad neiedomājās pienākt tev klāt un nolaizīt seju, un arī asti luncināt kastaņi neprata. Tātad arī Kastanis nebija piemērots vārds. Vajadzēja izdomāt ko labāku. Taču labāka doma vēl nebija ataususi, kad elfs aizmiga līdzās ugunskuram, apgūlies starp abiem cilvēkiem un ietinies sievietes dotajā vilnas lakatā.
Piektā nodaļa
Viņus pamodināja āvām bruņojušies kareivji.
Tā bija patruļa.
Ne tikai pašā Daligarā, bet arī tās apkaimē bija aizliegts uzturēties ikvienam, kas nebija pastāvīgais iedzīvotājs, pastāvīgā iedzīvotāja radinieks, pastāvīgā iedzīvotāja viesis vai vismaz pastāvīgajiem iedzīvotājiem tīkama persona, bet viņu trijotne noteikti nebija piederīga nevienai no minētajām kategorijām.
Patruļa apvaicājās par ieklīdeņu īpašumiem, kustamu un nekustamu mantu un gribēja zināt, kā tie nodrošina sev iztiku, un saņemtā atbilde, proti, — "nekas mums nepieder, izņemot drēbes, kas mugurā, un trīs dālderus," — nebūt nepadarīja kareivjus laipnākus.
Pēc tam ieklīdeņi sīki un smalki tika pratināti par veselības stāvokli. Vai viņiem ir utis, blusas, ērces? Vai bijuši kontakti ar spitālīgajiem, mēra un holēras slimniekiem, kašķainajiem un kraupainajiem, ar vājiniekiem, ko nomoka vemšana, caureja, drudzis, jebkāda veida un krāsas izsitumi vai augoņi, čūlas, pūžņojošas acis vai vēdera tārpi? Labi, ka tā, jo, lai izvairītos no infekcijas pārnēsāšanas, ieklīdeņi tiktu nogalināti uz līdzenas vietas, ja šāda saskarsme būtu notikusi. Un viņu bērns arī ir vesels? Ja jau viņš ir vesels, tad kāpēc māte viņu satītu lakatā auklē pa rokām? Tikai tāpēc, ka viņš ir mazs, noguris un raudulīgs? Nē, mazi, noguruši un raudulīgi bērni nav aizliegti.
Nu pienāca kārta ieročiem. Vai viņiem ir duramie ieroči, cērtamie ieroči, šaujamie ieroči, metamie ieroči, sitamie ieroči, rīki, kas piemēroti aizdedzināšanai, ievainošanai vai nogalināšanai, rīki, kas izmantojami medībās, ieroči, kas paredzēti lietošanai kājnieku sadursmēs, jātnieku sadursmēs, kaujās, kas notiek jāšus uz zirgēzeļiem, kā arī cīnoties stāvus, tupus, rāpus, divkaujās, tuvcīņās, lielos pulkos, ierakumos, aplenkumos, aplenkumu atvairīšanā, trenējoties mērķī šaušanā vai spēkojoties izklaides nolūkos? Ak ir? Loks, duncis, cirvis, neliels kaplis un nazis maizes griešanai. Viss tiek konfiscēts. Arī abas dzelzs lodes ogļu pārnēsāšanai tiek konfiscētas, jo atzīstamas par aizdedzināšanai piemērotiem rīkiem.