Tumsā, sudrabaino mēness staru apspīdēti, vizmoja Jorša zobens un Rites kronis. Erbrovs domāja par teiksmām un leģendām, ko par viņu reiz sacerēs. Nebeidzami ilgus gadsimtus dziesminieki vēstīs par pēdējo pūķi, — par pūķi, kurš dižajam elfu karavadonim un mazajai skrandaiņu karalienei palīdzējis piepildīt likteni un kļūt par jaunas un brīvas zemes dibinātājiem.
Diženais pūķis pacēlās spārnos, un viņa lidojums nesa glābiņu: dubļu un akmeņu lavīna vēlās no kalna nogāzes, noslēgdama ieeju aizā, kur bija patvērušies bēgļi. Taču turēdamies gaisā un pūlēdamies izkustināt smagos akmeņus, pūķis pavērsa pret strēlniekiem vēderu, visvārīgāko ķermeņa daļu, pret kuru lodes neatlēca kā zirņi pret vara katla sāniem, bet gan ietriecās dziļi, dziļi miesā, un koši sārtu asiņu tērces notraipīja zaļās zvīņas. Pūķis plandīja savus spārnus mēnessgaismas caurstrāvotajā naktī, viņš vēl spēja lidot, bet tad atskrēja jaunu bultu spiets, brūču bija pārāk daudz, un reizē ar asinīm aizplūda spēks.
Erbrovs, pēdējais pūķis, krita zemē un pēdējos sava mūža mirkļus pavadīja, gulēdams dubļainā zālē.
Līdz pašam pēdējam mirklim viņš sapņoja, ka tomēr nemirs, ka izdzīvos, ka varēs dzīvot vēl mazliet, kaut mazlietiņ, kaut bultu caururbtām krūtīm guļot dubļos, ko viņa asinis krāsoja arvien sarkanākus.
Bet tad viņa prātu piepildīja cits sapnis, — pats pirmais viņa mūža sapnis. Viņš redzēja pats sevi, tikko no olas izšķīlušos, redzēja sevi kā mazuli, kā bērnu, kā nesen piedzimušu, viņš gulēja, ielicis galvu klēpī savam brālim elfam, un visapkārt ziedēja bezgalīga margrietiņu pļava. Erbrovs pēdējo reizi atvēra acis. Brīnums bija noticis vēlreiz. Visapkārt bija uzplaucis tūkstošiem sīku ziediņu. Baltie ziedi vizēja mēness gaismā ap pūķi, ziedi vizēja zem kareivju kājām, kad tie piesardzīgi tuvojās. Pūķis raudzījās maigajās ziedlapiņās un juta, kā viņu piepilda laime, tad viņš atkal aizvēra acis, un šoreiz uz mūžīgiem laikiem.
Divdesmit treša nodala
Rīts uzausa salts, miglains un zilgani bāls. Joršs drebēja. Viņam vairs nebija spēka turēties pretī pārgurumam, aukstumam un ievainojuma sāpēm. Bet tas nebija visbriesmīgākais.
Viņš bija zaudējis Erbrovu, un šīs sāpes nospieda kā klintsbluķis.
Erbrovs bija viņa brālis, viņa ģimene.
Šķita, ka nāvei ir lemti visi, ko Joršs jelkad mīlējis vai kas mīlējuši viņu. Tie visi jau bija miruši.
Visi, izņemot Riti.
Rite bija dzīva. Vajadzēja ik mirkli domās turēties pie Rites, vajadzēja domāt par viņas elpu, par viņas smaidu, tad mokošā sāpju cilpa atlaidās vaļīgāk un ļāva ievilkt plaušās gaisu.
Pēc kalnu nogruvuma, kas bija aizsprostojis ieeju aizā, visi bēgļi sakrita zemē kur kurais, lai nosnaustos un pārlaistu atlikušo nakts daļu. Daudzi, meklēdami siltumu, spiedās cits pie cita un drūzmējās pie pāris ugunskuriem, ko bija izdevies sakurt.
Joršam šī nakts bija vien nebeidzama izmisuma straume. Ik mirkli viņš cerēja atkal ieraudzīt zaļos spārnus, apžilbt, redzot spilgtās liesmas. Tā taču nevarēja būt patiesība, — Erbrovs tikai jokoja, izlikās, gribēja piemānīt savus pretiniekus. Bet varbūt daligarieši viņu ievainotu bija saņēmuši gūstā. Varbūt tie bija saslēguši pūķi ķēdēs un tagad vedīs uz Daligaru, kur ieslodzīs pazemes cietumā. Tad viņš, Joršs, ņems savu zobenu un dosies Erbrovu atbrīvot, viņš stāsies pretī visai Daligaras armijai, un, kad pūķis atkal būs brīvs, viņi abi aizbēgs, uzlidojot augstu mākoņos.
Un tomēr, arī mānīdams sevi ar šīm cerībām, Joršs zināja patiesību. Daļa viņa prāta turpināja stāstīt mierinošas pasaciņas, bet otra apzinājās, kas noticis. Jorša prāts Erbrova klātbūtni un esamību spēja uztvert tikpat viegli kā viņa acis spēja to saredzēt vai deguns saost. Joršs zināja, ka Erbrovs ir miris. Tur, kur agrāk bija apjausma par pūķi, tagad bija atlicis vien ledains un melns neesamības caurums.
Bija pārlieku sāpīgi apzināties, ka tagad viņš dzīvo pasaulē, kurā pūķu vairs nav, pasaulē, kurā vairs nav Erbrova, pasaulē, kurā neviens pūķis vairs nekad neizdēs nevienu olu.
Pārdomādams pēdējo dienu notikumus, Joršs piepeši apjēdza kādu patiesību, kas bija stindzinoša kā ledaina ūdens šalts: viņš bija pieradis uzskatīt Erbrovu par savu vecāko brāli, jo pūķis, likdams lietā savas daudzslāņainās, mantojumā saņemtās atmiņas, pirmajā personā runāja par notikumiem, kas bija risinājušies pirms daudziem gadiem un gadsimtiem, un šo gudro un viszinīgo runu dēļ Joršs bija pavisam aizmirsis, ka Erbrovs pats šai pasaulē nav paguvis nodzīvot pat divus mēnešus. Viņa dzīve bija strauja kā meteorīta uzliesmojums. Joršs atcerējās, ka "erbrov" senelfu valodā nozīmē "komēta".
Rite raudāja ilgi. Arī viņai, tāpat kā savulaik viņas mātei, izmisuma un bēdu brīžos no acīm lāsoja šķidrums. Rites deguns bija pietūcis, sarkans un puņķains, acis piesārtušas, bet plakstiņi kļuvuši tik biezi, it kā viņa nebūtu gulējusi veselu mūžību. Joršam šādas skumju izpausmes joprojām šķita gaužām dīvainas, — cilvēku raudāšana bija tik neērta un nehigiēniska, taču vienlaikus viņam bija žēl, ka viņš nevar izraudāties kopā ar Riti.
Viss notikušais bija briesmīgs, bet, it kā ar piedzīvotajām šausmām un bēdām vēl nepietiktu, izrādījās, ka Joršam tagad jāuzņemas jauni pienākumi un jānogalina dzīvas būtnes.
Tikko rītausma bija izgaismojusi pasauli, visi apjēdza, ka grūtības vēl nav galā. Ēdamā nebija, toties izsalkums bija neaptverams. Viss, kas bija paķerts līdzi no dzīrēm Bāreņu namā, jau sen bija apēsts. Bet šaurajā aizā nekā ēdama nebija. Tikai foreles. Dogona šeit bija zivju pilna. To sudrabainās zvīņas kārdinoši vizēja upes viļņos. Joršam bija šaujamloks un viena bulta. Taču neviens neuzdrošinājās lūgt, lai viņš tos vērš pret zivīm. Pienāca brīdis, kad Joršs pats vairs ilgāk nespēja paciest visu šo nabaga ļaužu mokošo izsalkumu. Dzīve un nāve ir cieši savijušās, reiz bija teicis Erbrovs.
Dažu dzīve ir savīta ar citu nāvi. Neviens viņam šos vārdus nekad vairs neteiks. Nekad vairs. Viņš nekad vairs nedzirdēs, kā Erbrovs pa miegam krāc. Nekad vairs neredzēs, kā elpa cilā tā varenās krūtis. Nekad vairs. Nekad. Lai ko Joršs darītu, viņa prātā dunēja sāpju ritms: nekad vairs, nekad. Nekad vairs. Nekad.
Joršs satvēra bultu, nospriegoja loku un notēmēja. Nekad vairs. Nekad. Nekad viņš vairs nedzirdēs Erbrova balsi. Joršs tēmēja precīzi, jo tēmēja kā elfs — ar prāta acīm, tomēr ikreiz, kad viņš pavērsa bultas smaili pret upes viļņiem, viņu plosīja vēlēšanās netrāpīt, aizšaut garām, lai nebūtu jāsajūt mirstošās zivs ciešanas. Viņš izšāva. Nekad vairs viņš neredzēs, kā debesis aizpilda zaļie spārni. Joršs redzēja, kā bulta ieurbjas foreles miesā, un sajuta mirstošās zivs izmisumu. Līdz dienas beigām šīs sāpes viņam būs jāizbauda vēl vismaz piecdesmit reižu. Jo vajadzēja remdēt deviņdesmit deviņu cilvēku izsalkumu. Ar vienu foreli varēja pabarot vienu pieaugušo vai divus bērnus vai trīs pavisam mazus sīkaļas. Mežcirtējs metās ūdenī, lai izvilktu krastā zivi un bultu. Peldēt prata tikai mežcirtējs un abi grāvrači, tāpēc šai trijotnei uz maiņām bija jānirst ledainajos viļņos pēc loma un vienīgās bultas.
Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad. Nekad vairs. Nekad.
Mežcirtējs bija atguvis bultu un sniedza to viņam. Joršs atkal nospriegoja loku. Notēmēja un izšāva. Nomedīja vēl pāris foreļu, tad visi gāja tālāk. Viņi pārmaiņus gāja, zvejoja un atpūtās, cerēdami jau drīz sasniegt ūdenskritumu. Joršs atcerējās, kā krītošā ūdens sienai bija lidojis pāri, sēdēdams Erbrova mugurā. Tādu lidojumu vairs nebūs. Nekad vairs. Nekad. Atkal uzmācās raudiens.