Viņi gāja tālāk un palaikam nozvejoja kādu zivi, dažiem izdevās atrast šādas tādas ēdamas ogas. Neilgi pirms saulrieta visi iekārtojās naktsguļai. Mežcirtējs sacirta priežu un egļu zarus nojumei, kas gulētājus sargātu no lietus. Visās četrās nojumes malās dega ugunskuri, un virs liesmām cepās foreles. Tā aizritēja diena pēc dienas. Likās, viņu dzīve apstājusies, iestrēgusi, vai varbūt laiks riņķo uz vietas.
Joršs atcerējās, kā šo ceļu pirmo reiz bija veicis pirms daudziem gadiem. Toreiz viņš uz muguras bija gulējis laivā un raudzījies debesīs, un kopā ar viņu bija divi brīnišķīgi cilvēki, kas pat centās, viņam redzot, neēst kūpinātas foreles. Bet toreiz foreles nebija vienīgā barība, viņiem bija veseli maisi pupu un kukurūzas vālīšu. Ceļš pa krastu bija grūtāks, smagāks, akmeņaināks, lēnāks un ilgāks nekā brauciens ar laivu. Un kur nu vēl mokošais izsalkums! Bet arī izsalkums bija nieks, salīdzinot ar milzīgo tukšumu sirdī, kur katrs elpas vilciens lika atbalsoties vārdiem: "Nekad vairs. Nekad." Tomēr tagad viņam bija tikusi arī neticama, necerēta laime, — Rite bija tepat, tā gāja viņam līdzās.
Vajadzēja steigties. Rudens jau tuvojās beigām. Kuru katru dienu varēja sākt snigt. Bet tad ceļš kļūs daudz, daudz grūtāks.
Brīžam viņi gāja pa smilšainu upes krastu, un tas nebija grūti, bet brīžam vajadzēja rāpties pa stāvām klintīm, glumiem, sūnām apaugušiem akmeņiem, un, ja krasti kļuva gājējiem pavisam nepiemēroti, viņi bija spiesti mest lielus līkumus cauri mežam, sargoties pārāk attālināties no ūdens un apmaldīties.
Piepeši viņu skatieniem atklājās ūdenskritums. Lai gan nebūtu pareizi teikt, ka šis skats bija negaidīts, — ūdens šņākoņa bija saklausāma jau labu laiku. Tagad ieraudzītais skats bija reibinošs. Ūdens gāzās lejā no neiedomājama augstuma, bet sīkie pilieni vizuļoja visās varavīksnes krāsās. Bet priekšā bija jūra. Tīra un nepārtraukta apvāršņa līnija to savienoja ar debesīm. Vienīgais punktiņš, kas izjauca jūras plašuma ideālo gludumu, bija sīka saliņa, uz kuras auga savvaļas ķirsis. Upe arī te meta lielu līkumu, tā griezās pa labi un ietiecās klinšu spraugā, kur vienīgo šauro akmeņainā liedaga strēmeli varēja sasniegt tikai no mutuļojošajiem viļņiem. Tur, no akmeņainā liedaga, augšup kalnā tiecās šauras kāpnes. Reiz tās bija stiepušās līdz visaugstākajām klintīm, kurās joprojām bija redzams iecirstais uzraksts hlc sunt dracos. Daļa kāpņu tagad bija lavīnas nopostīta, bet uzraksts bija kļuvis melīgs. Kalna virsotnē, nepieejama un uz visiem laikiem norobežota no visas pasaules, bija bibliotēka, kurā glabājās dārgumi, kurus neviens vairs nekad nelasīs.
Vienīgi cenzdamies domas pievērst Ritei, Joršs spēja cīnīties ar mokošajām sāpēm un izmisumu.
hlc sunt dracos.
Vairs nekad, vairs nekad līdz laiku beigām.
Taču viņam bija Rite. Šai pasaulē vēl bija Rite. Un pārējie. Joršs tagad pazina viņus visus. Un tas bija savādi. Patiešām savādi, jo visus iepriekšējos dzīves gadus viņš bija aizvadījis gandrīz pilnīgā vientulībā.
Pasaulē bija Rite, tā bija kopā ar viņu. Viņam bija jādomā par Riti, visiem spēkiem jāturas pie šīm domām.
— Kā mēs tiksim te lejā? — jautāja Kresks, nobālējis, raugoties uz reibinošo dziļumu, kurā gāzās upes ūdeņi.
— Nezinu, — godīgi atbildēja Joršs.
— Mums tas nemūžam neizdosies! — drūmi teica Morons.
— Skaidrs, ka izdosies! — visus mierināja Rite. — Citādi nemaz nevar būt. Arstridas iemītniekiem tas izdevās, tad kāpēc lai neizdotos arī mums? Te noteikti ir iespējams atrast kādu ceļu.
Joršs atkal atguva drosmi. Erbrovs taču neziedoja savu dzīvību veltīgi. Viņiem izdosies. Vajadzēja tikai padomāt. Gan jau viņi izdomās. Joršs paraudzījās visapkārt. Jūra bija gaiši zila. Koku zaros mirdzinājās pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas, bet kalnu virsotnes jau sedza sniegs. Noteikti jābūt kādam paņēmienam, kā tikt lejā līdz jūras krastam.
Taču pagaidām šis paņēmiens nedevās rokā.
— Paga, paga, tas tak ir vienkārši. Vajag rakt! — norūca kāda skaļa balss, pareizāk, divas balsis.
Runāja abi izbijušie "Daligaras grāfistes brīvprātīgie rūdas racēji", kurus jau labu laiku visi sauca tikai un vienīgi par Brašajiem Racējiem tāpat kā divus tēlus tai dīvainajā pasakā par varoņiem, ko bija stāstījis Joršs. Pasakas tēli bija pārsteidzoši līdzīgi abiem grāvračiem, viņiem pret jauno iesauku iebildumumu nebija, taisni otrādi. Visu mūžu viņi sevi bija uzskatījuši tikai par beztiesīgiem darba lopiņiem, bet tagad piepeši bija ieguvuši cieņu un svarīgumu. Un tagad abi pirmoreiz mūžā uzdrošinājās runāt skaļā balsī, vēršoties pie tik liela klausītāju pulka. Abi Brašie Racēji bija izmetuši līkumu un aplūkojuši kraujas malu mazliet uz dienvidiem no ūdenskrituma: tur nebija tīras klintis, tur bija arī akmens šķeldas un zeme. Pamazām un pacietīgi rokot, skaldot ar kapļiem un urķējot ar asiem zariem, tur varētu izrakt ieslīpu ceļu lejup. Divatā viņi to, protams, nepaveiks. Būs vajadzīgi palīgi, kas aiznes prom zemes, padod aizvien jaunus asus zarus un stājas viņu vietā, kad viņi paši būs noguruši.
Katrā ziņā, ja visi palīdzēs, līdz jūras krastam viņi tiks.
Divdesmit ceturta nodaļa
Ar pusi dienas šim darbam nepietika. Ceļa izkalšanai bija vajadzīgas trīs smaga darba dienas. Kad šīs trīs dienas bija galā, visi bija notašķījušies dubļiem no galvas līdz kājām. Cirtņu un laužņu viņiem nebija, tāpēc zemi rakt un klintis drupināt vajadzēja ar asiem akmeņiem.
Rokās bija iegūlis tik smags nogurums, ka šķita, no tā atgūties nebūs iespējams nekad.
Virzīšanās lejup bija lēna, grūta un vienlaikus brīnumaini skaista. Jūra pletās tepat viņu acu priekšā, bet ūdenskritums šņāca un krāca pie sāniem, šķiežot mirdzošu šļakatu miriādes. Gaiss sāļi smaržoja, un šim jūras aromātam piejaucās arī miršu un savvaļas fenheļa smaržas, — šie augi spītīgi auga vēja pļaukāto, neviesmīlīgo klinšu spraugās. Akmens plaisās ziedēja arī sīkas orhidejas. Kad taka bija izveidota jau gandrīz līdz pašai nokalnei, viņi ieraudzīja, ka ūdenskritums lejā izveidojis nelielu saldūdens ezeru, ko ieskāva staltas pīnijas. Pīniju audzi no jūras šķīra baltu smilšu liedags. Baltu smilšu josla puslokā ieskāva nelielu jūras līci, kura vienos sānos pletās gludens līdzenums, bet otrus sargāja asi akmeņains un ar zaļu meža biezokni noaudzis zemesrags. Naktīs varēja redzēt, kā uz šīs zemesraga mirdz sīkas uguntiņas: tur savas jaunās mājas bija uzcēluši Arstridas ļaudis!
Joršam vairs nebija spēka ne sacerēt, ne stāstīt pasakas, bet par laimi klaidoņi palaikam izvilka no tarbām savas stabules un līksmi treļļi atkal deva spēku racējiem un akmeņu skaldītājiem. Vīri un sievas, puiši un meitenes sakoda zobus un turpināja cirst ceļu lejup. Sprīdi pa sprīdim, pēdu pa pēdai viņi virzījās tuvāk savam sapnim.
Meklējot un izcērtot lejupceļu, viņi pamanīja apdegušus virvju galus, kas vietumis nokarājās no klintīm un zemākajiem koku zariem.
Acīmredzot Arstridas ļaudis šo stāvumu bija pievārējuši ar virvju kāpnēm, bet, nokļuvuši drošībā, bija tās sadedzinājuši, lai ceļu nevarētu izmantot vajātāji.
Joršs apzinājās, ka arī viņu pašu grūti veidoto taku pavisam drīz izdzēsīs lietus un vētras, — vispirms šis ceļš kļūs nezinātājam nesaskatāms, bet pēc tam nogruvumi un šļūdoņi to aizbērs.