— Nu ja! Izklausās, it kā sīkas lāsītes ritētu pa salijušām lapām. Ļoti skaists vārds.
Rite apjukusi un šaubu pārņemta klusēja, tad viņas sejā parādījās bikla smaida atblāzma, un vēl pēc brīža smaids atplauka plats jo plats.
— Bet kā tad pareģojums? — viņa jautāja. — Tavs liktenis? Meitene, kuras vārdā ir rīta gaisma?
Joršs paraustīja plecus un uzlūkoja Riti, tad koši nosarka un nenoteikti pamāja ar roku.
— Mūsu liktenis ir tāds, kādu mēs paši to vēlamies, nevis tāds, kādu citi to iekaluši akmenī. Tā taču ir mūsu pašu dzīve, nevis kāda cita noredzēts sapnis.
Rite pamāja. Viņa noliecās pie ūdens un ielaida tajā laiviņu, kurā bija iesēdinājusi lelli. Labu brīdi viņa skatījās, kā laiviņa šūpo- jas viļņos. Sīs spēļmantas viņai bija gatavojuši mamma un tētis, — tās bija vienīgais, kas viņai bija atlicis no vecākiem, ak jā, vēl bija linga, viņa pati un viņas vārds.
— Ar šo laivu un lelli spēlēsies mani bērni, — Rite pārliecināti teica. Viņa to zināja, viņa to jau bija redzējusi savos nomoda sapņos.
Un viņa vēlreiz klusībā sev jautāja, vai vajadzētu pastāstīt Joršam par savu vārdu, par pareģojumu.
Bet nebija taču nekādas steigas. Gan viņa izlems.
Priekšā bija visa dzīve.
Saturs
Pirmā gramata PĒDĒJAIS ELFS
Otrā grāmata PĒDĒJAIS PŪĶIS