Vienīgi Tiesnesis saglabāja nopietnību. — Atbildi man! — viņš atkal uzrunāja elfu. — Vai tu pazīsti šo vīrieti un šo sievieti ?
— Jā, — pārliecināti atbildēja mazulis.
— Šie cilvēki ir apgānījušies ar smagu noziegumu, vadādami sev līdzi elfu, bet vēl smagāku vainu tie sev uzvēluši, ar viltu ievez- dami elfu mūsu mīļotajā pilsētā. Vai tu vari pateikt, ko vēl viņi pastrādājuši?
— Jā. Vīrietis ēd līķus. Droši vien ar rozmarīnu. Un naudu viņš pelna, pārdodams līķu mizas. Bet sieviete ir pārdevusi savu mammu un vecākos brāļus, nē, jaunākos… mmm… es īsti neatceros, laikam tiešām jaunākos.
Laukumā atkal uz brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad troksnis un jezga atsākās ar jaunu sparu.
— Es taču teicu, ka nepatikšanās iekūlos, tās īpaši nemeklēdama, — sieviete sacīja medniekam. — Kāpēc tu negāji savu ceļu?
— Droši vien iepriekšējā dzīvē esmu pārdevis savu tēvu, — viņš atbildēja.
Kad viņus veda projām no laukuma, mazais elfs vēlreiz ieraudzīja vistu. Tā tupēja uz kāda loga akmens palodzes, kur salmu perēklī gulēja divas olas. Elfs un vista saskatījās un sasveicinājās, jo galu galā kādu brīdi viņi bija bijuši viens vesels un tas viņus saistīja uz mūžīgiem laikiem.
Mazais elfs klusībā prātoja, vai Vista būtu labs vārds sunim. Pēc formas šie dzīvnieki bija ļoti atšķirīgi, taču vistas astes spalvas pēc krāsas līdzinājās suņa pakaļkājām un astes galam. Tīd elfs iedomājās, ka suns nedēj olas, bet vista nemēdz pieiet noskumušajam un nolaizīt tam seju. Tātad arī šis vārds nederēja.
Sestā nodaļa
Viņus aizveda uz vietu, ko sauca par cietumu.
Tā patiešām bija brīnišķīga vieta.
Visas sienas bija mūrētas no pamatīgiem akmeņiem, griesti bija augsti un velvēti, un tos balstīja spēcīgas kolonnas. Šī noteikti bija rūnu laikmeta trešās dinastijas būve, tas bija noprotams pēc arhitektūras stila: arkas nebija nedz zemas un apaļīgas, kādas raksturīgas pirmajai rūnu dinastijai, nedz izstiepti ovālas kā otrās dinastijas sākumposmā, — šeit redzamās itin kā veidoja divi pusloki, kas savienojās šaurā leņķī.
Gulēšanai uz grīdas bija pasviesti īsti salmi. Un arī tas bija brīnišķīgi. Un katram no viņiem iedeva pa bļodai kukurūzas graudu un zirņu. Ēdamais bija neizsakāmi gards, turklāt tā bija gana daudz. Elfs dažus dzeltenos graudiņus un dažus zirņus atdāvināja piemīlīgajām, resnajām žurkām, kas, melnos kažokus mirdzinādams, veseliem bariem bija izlīdušas no kaktiem, tikko telpu piepildīja ēdiena smarža.
Šī vieta patiesi bija īsta paradīze.
Un arī lietus te nelija, vienīgi pār sievietes seju visu laiku plūda slapjums, taču ar debesu nokrišņiem tam nebija nekā kopīga.
— Kāpēc tu lāso? — mazais elfs jautāja sievietei.
— Tās sauc par asarām, — atbildēja vīrietis. — Kad raudam mēs, cilvēki, mums tek asaras.
— Tiešām? Un tas, kas pil no deguna un ko viņa ik pa brīdim noslauka piedurknē?
— Ari tas piederas pie raudāšanas.
— Mēs, kad esam bēdīgi, vaimanājam un kunkstam, tad citi dzird, cik ļoti esam noskumuši, un dara kaut ko, lai mūsu bēdas mazinātu, — teica mazulis, pat necenzdamies apslēpt pārākuma izteiksmi. — Taču sēdēt zemē, pilināt slapjumu no acīm un deguna ir jocīgi. Acis aizpampst, deguns ir ciet, un jāelpo caur muti, it kā cilvēks sev tīšuprāt būtu sagādājis iesnas.
— Tā gan, — īsi attrauca vīrietis.
— Kāpēc tu raudi? — elfs jautāja sievietei.
Arī šoreiz atbildēja vīrietis.
— Tāpēc, ka rit no rīta mūs pakārs.
— Ak tā? Un ko tas nozīmē?
— Nevajag, — ierunājās sieviete. — Lūdzu, nevajag, citādi viņš atkal sāks raudāt, bet es negribu dzirdēt viņa vaimanas.
— Nu, vispār mēs varam pateikties tikai viņam…
— Nevajag, — atkārtoja sieviete. — Es viņa raudāšanu nespēju izturēt.
— Labi, ja tu tā gribi… Klausies, mazais. Rīt mūs pakārs, un tas būs brīnišķīgi. Mūs pakabinās augstu, augstu, un mēs no augšas varēsim redzēt visu ļaužu pūli un māju jumtus. It kā mēs būtu pārvērtušies par putniem un lidotu.
— Aaaaaaah. Tiešām? Tad kāpēc viņa pilina slapjumu no acīm?
— Viņa raud tāpēc, ka viņu nomoka galvas reiboņi. Viņa nepanes augstumu. Tur viņai kļūst slikti un uzmācas nelaba dūša. Viņai rītdiena būs briesmīgs pārbaudījums. īsts murgs.
— Aaaaaaah. Tiešām? — Mazais elfs uz brīdi zaudēja valodu. Kādas neiedomājamas lietas gadās uzzināt. — Tīd mums tas neder. Nē, nē, nē, nē, nē un nē. Ja viņai jāmokās, tad nebūs nekādas pakāršanas, — mazulis apņēmīgi paziņoja. Lidināšanās virs jumtiem noteikti būtu brīnumjauka, taču to nevar darīt, ja kādam tas sagādā ciešanas.
— Nekādas pakāršanas?
-— Nekādas.
— Kā tad mēs no tā izvairīsimies? Šejienieši ir stingri nolēmuši mūs pakārt.
— Mēs varētu iet projām.
— Lieliska doma! — Likās, mednieku šis ierosinājums ir iespaidojis. — Patiesi lieliska doma! Tev galviņa strādā. Bet varbūt tu vari arī izdomāt, kā dabūt vaļā slēdzenes?
— Mēs tās atslēgsim! — aizrautīgi skaidroja mazulis.
— Protams, atslēgsim! Vienkārši satriecoši. Un kur mēs ņemsim atslēgas?
— Atslēgas ir tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klald, un durvis atveras?
— Tieši tā. Tie puļķīši ar robainiem galiem, ko iebāž slēdzenē un pagriež, tad atskan klakš, un durvis atveras.
— Tie karājas astoņu soļu attālumā no šejienes, aiz tā stūra, ko var redzēt, ja pieliecies pie pašām restēm.
Mednieks, kurš visu sarunas laiku bija gulšņājis salmos, tagad strauji uzrāvās sēdus.
Arī sieviete, kas bija tupējusi kaktā, sarāvusies kamolā un rokām apskāvusi ceļgalus, noslaucīja seju un piecēlās.
— Kā tu to zini?
— Tas viņām ir galvā, — atbildēja mazulis, norādot uz žurkām. — Viņas katru dienu neskaitāmas reizes staigā tām atslēgām garām. Viņas nezina, kas ir atslēgas, taču to tēls ir viņu prātā.
— Vai tu tās atslēgas vari dabūt? Nu, es nezinu… Panākt, lai tās atlido šurp?
— Nē taču! Protams, nevaru. Nekas tāds nav iespējams! Smaguma spēks ir nepārvarams.
— Kāds spēks?
— Dabas likums, kura dēļ it viss krīt lejup, — paskaidroja mazais elfs. — Skaties! — Viņš ļāva noripot no plaukstas pēdējiem diviem zirņiem, un žurkas tūdaļ metās tos sakampt.
Vīrietis un sieviete atkal apsēdās.
— Tas ir tas pats dabas likums, kura dēļ mūsu ķermenis rīt nostiepsies lejup, bet kakls paliks augšā, aizžņaugts ar virvi, — nočukstēja sieviete un atkal ieraudājās.
— Es pēc atslēgām varu aizsūtīt šos piemīlīgos dzīvnieciņus. Tur, kur karājas atslēgas, pie sienas stāv sols, un mazajiem dzīvnieciņiem nebūs grūti tās aizsniegt.
Vīrietis un sieviete no jauna pielēca kājās.
— Tiešām?
— Protams, — rāmi apliecināja mazais. — Tas taču nav sarežģīti. Un dzīvnieciņi tagad ir mūsu draugi, — viņš piebilda, priecīgi norādot uz žurkām. — Ja es spēcīgi domāju par mazu, piemīlīgu dzīvnieciņu, kas paņem atslēgas un atnes tās šurp, tad šī doma kļūst par tēlu, kas no manas galvas iekšienes nonāk mazā, piemīlīgā dzīvnieciņa galvā, un dzīvnieciņš to arī izdara.