Kirs BULIČEVS
PĒDĒJAIS KARŠ
Stāsts
.
Pirmā nodaļa. NOKAVĒJUŠIES PAR GADU
1.
K/K * - "SEGEŽA" PERSONĀLSASTĀVS, PIERAKSTA OSTA - ZEME-14, G/K 304089 **
Kuģa kapteinis - Genādijs Sergejevičs Zagrebins.
Vecākais stūrmanis (pēc starta) - Aleksejs Ivanovičs Bakovs.
Vecākais mehāniķis - Aleksandrs Aleksandrovičs Leščuks.
Otrais stūrmanis - Gļebs Andrejevičs Bauers.
Otrais mehāniķis - Ivans Filipovičs Antipins.
Trešais stūrmanis - Zenonas Kudarauskas.
Trešais mehāniķis - Kira Sergejevna Tkačenko.
Ārsts - Vladislavs Vladimirovičs Pavlišs.
Radists - Jurijs Petrovičs Cigankovs. ***
Pavārs - Emīlija Karenovna Lonesjana.
Stažieri - Hristo Raikovs, Sņežina Panova. ****
Pasažieri - Korona Aro, Korona Vas.
_______________
* K/K - kosmosa kuģis.
** G/K 304089 - kosmosa kuģa "Segeža" galaktiskais kods.
*** Labāk pazīstams ar segvārdu "Mazulis".
**** Stažieri no Sofijas Kosmosa pētījumu institūta.
2.
STEIDZAMI K/K G/K 304089 KAPTEINIM ZAGREBINAM SASKAŅĀ AR GALAKTIKAS CENTRĀ NOSLĒGTO LĪGUMU JUMS TIEK PAVĒLĒTS NEKAVĒJOTIES PĀRTRAUKT LIDOJUMU SEKTORĀ 31-6487 SAGAIDĪT K/K KENŠ G/K 312 UZŅEMT UZ BORTA PASAŽIERUS UN ĪPAŠI SVARĪGU KRAVU TITĀNA ŠAHTĀM PAREDZĒTĀS IEKĀRTAS PĀRKRAUT K/K KENŠ TURPINĀT LIDOJUMU SASKAŅĀ AR CENTRA PĀRSTĀVJU INSTRUKCIJĀM VĒLAM VEIKSMI ZEME-14 KOLLI
Mazulis parakstīja veidlapu, atzīmēja laiku: 8 stundas 40 minūtes. Kuģa laiks. Sakaru seanss ar Zemi sāksies pēc divām stundām.
Mazulis ieslēdza iekšējo sakaru ekrānu. Uz tiltiņa kapteinis nebija viens pats. Viņš stāvēja, noliecies virs galda ar kartēm, ar lielajām plaukstām atspiedies uz malas, un abi praktikanti - Sņežina un Hristo - skatījās viņam pār pleciem, klausījās.
"Es pats labāk uzkāpšu augšā, pateikšu meistaram," nodomāja Mazulis. "Radiogramma ir personiska, steidzama."
Mazulis apstiprināja uztveršanu un izslēdza raidītāju. Apstiprinājuma signāls, steidzoties uz Zeme-14, iztēlē parādījās viņam redzama ķermeņa formā, pazūdot no acīm, steidzoties daudzu miljonu kilometru garumā starp meteorītu straumēm un kosmiskajiem stariem uz vietu, kur Agnese Kollija to gaida. Nē, viņa negaida. Viņa zina, ka signāla saņemšana prasa gandrīz pusstundu. Viņa pagriežas pret savu partneri, sarkanmataino Ahmedu, lūdzot viņu aizskriet pēc kafijas. Un Ahmeds skrien. Un Agnese, izmantojot vientulības brīdi, izņem meteorītu žurnālā paslēptu vēstuli no Jurija Cigankova, kuru viņa nekad nesauc par Mazuli un viņai nepatīk, ja citi tā sauc. Vēstule jau ir pazudusi krokās - otrā nedēļa beidzas, kad "Segeža" sāka lidojumu uz Titānu. Ahmeds atgriežas ar kafijas tasi, Agnese nemanāmi slēpj vēstuli. Ahmeds pasmaida un saka, ka viņam ir divas biļetes...
Pulkstenis virs galvas nozvanīja ceturtdaļstundu. Astoņi četrdesmit piecas. Mazuļa garastāvoklis sabojājās. Kāpēc viņš nolēma, ka Agnese pārlasīs viņa vēstuli? Viņa varēja to izmest bez atvēršanas. Mazulis ieslēdza autoradistu, izgāja koridorā.
Koridoru piepildīja zema, daudzbalsīga dunoņa. Tajā saplūda tālas balsis, gaisa sanēšana kondicionieros, čaboši robotu soļi, trauku šķindoņa bufetē - un visas šīs skaņas tika izšķīdinātas, sajauktas un nogremdētas motoru monotonajā, zemajā dūkšanā.
Mazulis apstājās, ar prieku klausoties kuģa balsīs, savilka uz leju jaku un ar plaukstu pieglauda matus. Un ieraudzīja doktoru Pavlišu. Ārsts atstāja savu kabinetu. Viņš nesa balta papīra rulli, vēzējot ar to kā ar airi. Vairāk nekā visi pārējie uz "Segežas", ārsts izskatījās pēc ideāla astronauta. Ostā uz Zemes viņš uzvilka tālo reisu astronauta zilo mundieri; tad viņa acis ieguva kalnu ezera krāsu, un sudraba čūska, kas apvijās ap bļodu virs viņa augšējās kabatas, kaut kādu iemeslu dēļ radīja iespaidu par stūres ratu. Meitenes viņu sauca par "kapteini". Pavlišs mazliet noslēpumaini pasmaidīja.
Mazulis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš atcerējās, kā ārsts bija pieskandinājis Sņežinai pilnas ausis par Titāna ametistiem, kaut arī pats uz Titāna nebija bijis.
- Klausies, Slava, - sacīja Mazulis. - uz Titānu nelidosim.
- Kas noticis? - ārsts jautāja.
- Steidzama no Zemes, - sacīja Mazulis, rādot viņam formulāru no tālienes, un grasījās doties tālāk.
- Pagaidi. - Slava aizšķērsoja ceļu ar papīra rulli. - Neuzvedies kā sieviete.
- Tas ir kā? - jautāja Mazulis.
- Zini, viņas saka: - Ah, es kaut ko zinu, bet tev neteikšu.
- Jocīgais. Redzi taču: personīgi kapteinim. Mēs dodamies uz satikšanos ar "Korona Kenš". Vai tu tādu zini? G/K 312?
- Un kā vēl! Tas taču Galaktikas centrs. Iešu pateikšu Sņežinai.
"Nu re," nodomāja Mazulis, palikdams viens. "Kāpēc es nevarētu pateikt Sņežinai?"
- Kā mazi bērni, - viņš nomurmināja pie sevis, atverot stūres mājas durvis. - Es pateikšu, es nepateikšu...
- Ar ko tu tur runā? - vaicāja dežūrējošais stūrmanis Gļebs Bauers.
- Pats ar sevi.
- Kas par depešu?
- Meistaram, - Mazulis stingri atbildēja.
- Kāpēc ne laikā? - Bauers jautāja. Viņš sēdēja uz dīvāna stūrmaņa kaktā un lasīja sektora navigācijas karti.
- Vai kaut kas nopietns? Mazulis klusēdams iegāja stūres kajītē.
Zagrebins stāvēja pie lielā ekrāna, stāstot stažieriem dažādas pasakas; tie ar sajūsmu mirkšķināja un naivi ticēja katram vārdam. Mazulis lēnām piegāja pie viņiem un nostājās pretī meistaram. Netālu no Hristo. Tas tika darīts ar nodomu - Hristo bija neliela auguma, bet Sņežina bija ievērojami garāka par Mazuli, un viņam nepatika stāvēt blakus viņai.
- Genādij Sergejevič, - sacīja Mazulis. - Jums steidzama no Zemes.
Zagrebins nodzēsa cigareti pie lielā ekrāna malas nostiprinātajā pelnu traukā, lēnām un rūpīgi izlasīja telegrammu, pat nedaudz pakustinot lūpas. Mazulis paskatījās uz Sņežinu un nopriecājās, ka Pavlišs nav paspējis viņai neko pateikt.
- Kas tur ir? - čukstēja Hristo, ar elkoni pabikstot Mazuli. Zagrebins novilka lielu, mīkstu, vasarraibumainu plaukstu gar pulti un ieslēdza iekšējos sakarus.
- Es lūdzu vecāko palīgu uzkāpt komandtiltiņā, - viņš teica. Tad pagriezās pret Mazuli un mānīgi laipnā balsī jautāja:
- Komandai jau paziņots?
- uzreiz uz šejieni, tieši no sakaru kabīnes,- atbildēja Mazulis. - Vai nu es nesaprotu!?
- Starp reģistrēšanas laiku un jūsu parādīšanos šeit, pagājušas desmit minūtes. No tālienes nācāt?
Durvis atslīdēja vaļā. Uz tiltiņa parādījās vecākais kapteiņa palīgs Bakovs. Ātrums, ar kādu viņš pārvarēja attālumu no savas kajītes līdz tiltiņam, bija fantastisks, taču tajā pašā laikā Bakovs palika mierīgs un izlikās, ka nesteidzas.
- Mācies, - kapteinis sacīja Mazulim. - Aleksej Ivanovič, izlasiet,- viņš turpināja.
Mazulis atkāpās dažus soļus atpakaļ, ar muguru uzgrūdās Gļebam Baueram. Tas no dīvāna jau bija pacēlis savus divus metrus kaulu un cīpslu. Mazulis pacēla galvu un klusi sacīja:
- uz Titānu nelidosim.- Steidzama no Zemes-14.
- Joko, dusja, - sacīja Gļebs.
- Gļebuška, - kapteinis pasauca. - met malā šos sekundāros informācijas avotus. Atrodi sektoru trīs viens, seši, četri, astoņi, septiņi. Vai atcerēsies? Vai atkārtot?
Četrdesmit trīs minūtes vēlāk Segeža sāka bremzēt. Šajā laikā telegrammas saturs jau bija zināms visai ekipāžai.
3.
Dažas sevišķi delikātas operācijas Emīlija Karenovna neuzticēja nevienam, īpaši robotiem. To skaitā bija zilās servīzes mazgāšana un tīrīšana. Reiz, iepriekšējā reisa laikā, viņa pavēlēja virtuves robotam Griškam izcelt to no skapja. Griška uzreiz sasita vienu krūzīti. Pietrūka vēl vienas krūzītes: Zenonas Kudarauskas to nometa - viņš to nolika garām galdam. Dažreiz, ja bija slikts garastāvoklis, nācās nomierināties un atslābt, Millijas tante no skapī esošajām ligzdām uzmanīgi izņēma plānās porcelāna tasītes, izmazgāja tās ar siltu ūdeni un nosusināja ar tīru frotē dvieli. Aiz daļēji atvērtām durvīm plandījās balsis; apslāpēts, nāca dārdošs troksnis no tilpnēm. Tante Millija berza zilās krūzītes.