Bakovs spēra soli uz priekšu durvju virzienā.
- Tur viņš ir, - viņš teica.
Sņežina paskatījās pār plecu. Noķerts spilgta stara gaismas kūlī, apžilbis, istabas stūrī sēdēja sarkanbrūns dzīvnieks, līdzīgs žurkai, tikai bez astes, ar lielām asām ausīm. Dzirdot Bakova balsi, žurka, it kā pamodusies, metās pie augstās gultas, kas aizņēma gandrīz pusi no istabas, un pazuda zem tās.
- Atradām dzīvnieku, izskatījās pēc žurkas, - parastā balsī sacīja Bakovs. - Vēl neizdevās noķert.
- Interesanti, - sacīja Zagrebins.
Bakovs, par kaut ko domājot, pamāja ar galvu.
- Varbūt atbīdīsim gultu? - Bauers jautāja. - Šī dusja būs te sev uzbūvējusi ligzdu.
Bakovs neatbildēja, bet pavilka ar sairušu, sadalījušos gultas pārklāju glīti pārklāto gultu uz sevi. Gulta padevās un ar brīkšķi sabruka. Sņežina iekliedzās. Aiz gultas atklājās liela ligzda, no kuras žurkulēni metās plaisās starp sienu un grīdu. Bauers atvēra slēģus, un telpā ienāca pelēka lietaina diena.
Tad viņi pārbaudīja pārējās telpas. Sņežina bija pārsteigta par tik pazīstamo lietu kā plīts, katli, krēsli atšķirību, it kā izgudrotājs ilgāku laiku būtu lauzījis galvu, kā padarīt tās atšķirīgas no tām, kādas tās ir Maskavā vai Parīzē. Uz Zilās planētas visas mēbeles - galdi, krēsli, gultas - kādu iemeslu dēļ atradās uz trim, piecām vai pat vairāk kājām, ar trīsstūrveida un piecstūrveida sēdekļiem un pārsegiem...
- Ejiet uz ielas, svaigā gaisā, - sacīja Zagrebins. - Jums nav atlicis daudz laika, ir pagājusi vairāk kā stunda. Pārbaudiet tuvāko pilsētas rajonu. Mājās vairs iekšā neejiet. Mēbeles salauzt mēs vienmēr pagūsim.
6.
Viņi devās lejā pa kāpnēm un pagriezās pa labi uz citām ēkām. Bauers rokā nesa apdrukātu lapu vai ticamāk avīžu paciņu. Viņš uzmanīgi nodeva to ezim, kurš atdzīvojās, tuvojoties cilvēkiem.
- Es nofotografēju žurkas, - viņš teica.
- Labi, - sacīja Bakovs. - Droši vien, ka viņu te daudz. Izlūkdisks tās nepamanīja.
Otra māja parādījās no miglas, līdzīgi kā pirmā ar izdauzītu logu caurumiem un bezcerīgu pamestību. Izlūki ejot garām, uz mirkli apstājoties. Liela, nostāvējusies peļķe aizsprostoja ceļu tālāk, un tai bija jāiet apkārt pa tīreļa akmeņiem. Nevienam negribējās iekāpt melnajā ūdenī - likās, ka var saslapināt kājas.
Trešā māja bija lielāka par citām. Viens stūris bija iegruvis. Caur caurumu varēja redzēt trīsstūrveida galdiņu, skapi un nelielu kasti ar no vienas puses spīdošiem sāniem. Ezis aizkavējās, pasniedzās mājā ar ķepu un ielika kasti savā bagāžniekā. Ezis bija kā antikvārs, kuram izdevies pārvērst sevi somā. Trešā māja jau atradās uz īstas ielas stūra, ar brauktuvi un ietvēm abās pusēs. Abās pusēs tālumā stiepās virkne identisku ēku. Iela veda uz centru. Vakar to pārbaudīja iepazīšanās roboti. Grupas ceļš tālāk gāja pa to.
Cilvēki gāja pa ielas vidu, gāja lēnām, un pa gabalu viņus varēja noturēt par jūrniekiem, kas pēdējo dienu pavada nepazīstamā pilsētā, vai drīzāk, nevis dienu, bet agru lietainu rītu, kad pilsēta joprojām guļ un jūrnieki, kas staigā pa to, runā klusītēm, lai nemodinātu iedzīvotājus.
- Kāpēc mājas šķiet vecākas, nekā tās patiesībā ir? - Bauers sev vaicāja.
- Vecākas?
- Ir pagājis tikai gads, kopš cilvēki pazuda no šejienes.
Un it kā atbildot uz viņa jautājumu, lietus pēkšņi pastiprinājās, un no jūras puses uz ielas uzpūta vējš. Vējš pūta lietus straumes uz sašķeltajām nobružātajām sienām, mēģināja noplēst jumtus un izsist stiklu paliekas. Turpināt ceļu kļuva grūtāk. Desmit soļus priekšā ejošais Bakovs, šķita Baueram kā miglains spoks.
Kapteiņa palīgs apstājās, un Bauers gandrīz uzskrēja viņam virsū.
- Būs jāatgriežas, - sacīja Bakovs. - Kāda jēga no šitādas ceļošanas?
Apstājās. Vējš vēl pieauga un likās, ka gribētu sadzīt astronautus atpakaļ uz kuģa. Ezis piebrauca tuvāk.
- Atgriezieties, - Zagrebins pavēlēja. - Vējš ir pārāk stiprs.
Sņežina paskatījās apkārt, cenšoties apskatīt tik tuvo un pilnīgi nepazīstamo pilsētu. Kaut kas apaļš pa ielas vidu ripoja pie izlūkiem. Bakovs pakāpās malā. Bauers noliecās un paņēma sarūsējušu ķiveri ar šķērsenisku, zemu seksti. Ķivere bija caursista no sāniem, un apaļajā caurumā varēja ievietot pirkstu. Bauers tā arī iekāpa ezī ar ķiveri rokās. Viņš izskatījās kā ugunsdzēsējs vai karavīrs, kurš atpūšas pēc grūta darba.
Eža salona jumts aizvērās, un visurgājējs pagriezās pret kuģi. Tas brauca lēnām, apejot bedres uz ietves, bet lietus ar pilienu riekšavām triecās un triecās salona kupolā...
7.
Laika apstākļi neuzlabojās līdz vakaram. Vētra mēģināja izkustināt "Segežas" disku un iepūst to spraugā starp pakalniem. Uz tiltiņa esošais ekrāns bija gandrīz akls, un caur spraugām lietus sienā mirgoja dežūrējošā robota spīdīgā aizmugure, riņķojot ap kuģi un ignorējot sliktos laika apstākļus. Lokatoru ekrāni parādīja, ka apkārt viss ir mierīgi: zaļi punkti un svītras - pilsēta - bija nekustīgi.
Korona Aro uzkāpa uz tiltiņa un apsēdās tālāk prom no kapteiņa, lai nenosmaktu no tabakas dūmiem.
- Dīvains ieradums, - viņš teica. - Ja jūs būtu ieradies uz mūsu planētas pirms tūkstoš gadiem, jūs būtu uzskatīts par burvi un tiktu iznīcināts. Saskaņā ar mūsu leģendu, tikai ļaunie gari elpoja dūmus.
- Arī mums bija kaut kas līdzīgs. - Zagrebins it kā nejauši nodzēsa cigareti. - Lielais ceļotājs Kolumbs atveda tabaku no Amerikas. Daži uzskatīja, ka tā ir burvestība. Ko jūs varat teikt par šodienu?
- Es neesmu apmierināts ar to, - atbildēja korona Aro.
Kudarauskas, kurš sēdēja pie lokatora, pašķielēja uz koronu, pēc tam nodomāja, ka viņam nevajadzētu iejaukties sarunā, un pagriezās atpakaļ pie lokatora.
- Divi faktori, kurus izlūkošanas ekspedīcija nav ņēmusi vērā, mani ļoti mulsina.
- Es pats tos nosaukšu jums, - sacīja Zagrebins. - laika apstākļi un žurkas.
- Jā, laika apstākļi un žurkas, - piekrita korona Aro. - Es tieši šobrīd biju pie Pavliša. Viņš palielināja attēlus. Žurkas ir visēdājas, un iespējams, ka to ir daudz. Tās kaut kā pielāgojušās radiācijai.
Robots Griška baltā priekšautā atnesa paplāti ar tējas glāzēm un cepumiem. Zagrebins pabīdīja vienu no glāzēm Aro. Kudarauskas savu pastūma malā - lai atdziest.
- Tēja ļoti uzbudina, - sacīja Aro. - Divi vai trīs malki - un es neesmu gulējis visu nakti. Bet tas nav svarīgi. Es varu negulēt vairākas naktis, nekaitējot sev. Kā biologs es zinu, ka man nevajadzētu dzert tēju. Lai gan droši vien, atgriežoties mājās, paņemšu līdzi paciņu tējas.
- Lūdzu, - sacīja Zagrebins. - Kad vētra beigsies, otrā grupa dosies uz pilsētas centru. Jūs nevēlaties pievienoties?
- Visurgājējā ir maz vietas.
- Brauks lielā mašīna. Mūsu Smadzenes ir aprēķinājušas, ka lietus te var vilkties nedēļām ilgi, bet rīt tās sola pienācīgus laika apstākļus.
- Paldies, - sacīja korona Aro. - Ja es jūs pareizi saprotu, jūs rīt cerat sākt meklēt cilvēkus?
- Ja kaut kas izdosies.
- Jā, - Aro piekrita. - Ja kaut kas izdosies.
- Paskatieties, - sacīja Kudarauskas.
Lokatora ekrānā viens no zaļajiem punktiem izkustējās un lēnām rāpoja kuģa virzienā. Pēc tam apstājās.
- Kur tas ir? - kapteinis jautāja.
- Attālums ... attālums ir trīs kilometri. Objekta lielums ir aptuveni desmit kvadrātmetri.
- Vējš norāva jumtu, - sacīja korona Aro, paņemot malku tējas. - Jumts.
- Pareizi, - sacīja kapteinis. Un piebilda: - Pieskatiet šo sektoru, Zenonas.
- Piedodiet, Genādij Sergejevič, - pēkšņi sacīja Kudarauskas. - Vai drīkstu uzdot jautājumu?