- Kāpēc tik oficiāli?
- jautājums ir nopietns. Vai mums ir tiesības iejaukties viņu dzīvē?
- Nesapratu, - sacīja kapteinis, bet acīmredzot visu saprata, jo no iepakojuma izņēma jaunu cigareti, aizsmēķēja, aizmirstot, ka Aro varētu būt nepatīkami dūmi.
- Es dzirdēju visus argumentus par labu centieniem atdzīvināt šeit esošos cilvēkus. No zinātniskā viedokļa ļoti interesants mēģinājums. Vai tas ir vajadzīgs?
- Esmu pārsteigts, - sacīja korona Aro. Viņa aste pēkšņi atliecās, un rags astes galā trīs reizes atsitās pret grīdu.
- Katras civilizācijas attīstībā, - sacīja Zenonas, - ir sava loģika, savs lietderīgums. Izgudrojumi, kas kļūst pieejami šai civilizācijai, vienlaikus pārbauda arī tās spēku. Savulaik, un ne tik sen, uz mūsu planētas tika izgudroti masu iznīcināšanas līdzekļi. Un, tāpat kā šeit, viņi bija dzimuši nedaudz agrāk, nekā vajadzētu dzimt.
Zenonas piecēlās un piegāja tuvāk kapteinim un koronam. Viņš runāja lēni un skaidri. Cilvēkam, kurš nepazina Zenonas, varētu šķist, ka šis kalsnais neglītais blondīns ir auksts un vienaldzīgs. Faktiski aiz uzsvērtā flegmatisma, aiz visa, ko Zenonas darīja un teica, bija domu un jūtu sajukums un pašpārliecinātība, kas lika Zenonas trīs gadus pēc kārtas izkrist visgrūtākajā astronavigācijas fakultātes konkursā, un tomēr ceturtajā gadā iestāties un kļūt par labāko no jaunajiem Zemes navigatoriem.
- Varēja notikt tā, - sacīja Zenonas, - ka mēs uz Zemes nebūtu varējuši tikt galā ar atomu. Arī mēs būtu iznīkuši, gluži kā Zilās planētas cilvēki. Tagad jautājums: vai būtu vērts mūs glābt, vai būtu vērts atdzīvināt civilizāciju, kas būtībā izdarījusi pašnāvību? Galu galā, ja civilizācija nogalināja sevi, tas nozīmē, ka viņas struktūrā, viņas liktenī bija dažas nopietnas, teiksim, ģenētiskas nepilnības, kas noteica tās nāvi.
- Tā tā, - sacīja kapteinis.
Zagrebinam nepatika uzreiz atbildēt uz sarežģītiem jautājumiem. Šādos gadījumos viņš rūpīgi pārdomāja atbildi vai lēmumu, pārbaudīja to līdz komatam un tikai pēc tam runāja. Bet runāja negrozāmi.
Atbildēja korona Aro:
- Uz mūsu planētas mums bija bioloģisks karš, - viņš teica. - Šodien mēs uz to varam skatīties no simtiem gadu augstuma kā uz augšanas slimību. Nevis kā ģenētisku slimību - kā augšanas slimību. Tad šis karš bija briesmīga traģēdija. Un varbūt mēs nebūtu to pārdzīvojuši, ja pie mums nebūtu atnākusi sferīdu palīdzība. Viņu diski krita kara virpulī vairākos stratēģiskos punktos uz mūsu planētas.
- Grūti mūs salīdzināt, - sacīja Kudarauskas.
- Kāpēc? - Aro vaicāja.
- Cilvēki necīnījās, tāpēc ka to vēlējās, - sacīja Zagrebins. - Cilvēki nekad negribēja cīnīties. Bet dažiem, vienmēr mazākumam, kari bija izdevīgi. Jebkurā karā cieta nevis tie, kuriem no kara bija labums, viņi parasti izkļuva sveikā. Bet tie, kas negribēja karu, cieta un gāja bojā. Un es nebrīnīšos, ja uz šīs planētas atradīsim stabilas un dziļas bumbu patversmes, kurās kara vaininieki turpināja dzīvot vairākas nedēļas vai varbūt mēnešus pēc katastrofas. Un viņi nomira vieni no pēdējiem. Viņi izplānoja šo karu, izplānoja slepkavības, visu cilvēku, izņemot sevi, nāvi. Cita lieta, ka viņi par zemu novērtēja džina spēku, kas tika atbrīvots no pudeles. Tātad Zilās planētas iedzīvotāji nav vainīgi savā nāvē, tāpat kā koncentrācijas nometņu ieslodzītie un Hirosimas iedzīvotāji nav vainīgi savā nāvē. Viņos nebija ģenētisku trūkumu. Un, ja mēs spējam tādus atgriezt dzīvē, mūsu pienākums ir darīt visu, lai viņi atgrieztos. Ja jums, Zenonas, teiktu, ka jūs varat atdzīvināt vismaz desmit cilvēkus, kuri miruši Hirosimā, vai jūs tiešām atsacītos to darīt, jo viņu nāvi bija noteikuši daba, liktenis, vēsture vai kas cits?
- Jūs mani gluži pareizi nesapratāt,- sacīja Zenonas. Viņš nosarka, un tāpēc viņa taisnie mati šķita vēl gaišāki. - Es nevēlos lai mani uzskatītu par cilvēku ienaidnieku. Ja es varētu atdzīvināt Hirosimas upuri vai Osvencimā nožņaugtu ebreju, es to izdarītu bez vilcināšanās. Bet uz Zemes mums izdevās novērst civilizācijas nāvi. Tātad, mēs esam izdzīvojuši bērnības laiku. Uz koronu planētas vēl nav zināms, vai civilizācija ietu bojā, ja sferidi neatnāktu ar glābšanu. Varbūt ne. Varbūt tā tagad būtu vēl augstākā pakāpē. Uz Zilās planētas nebija spēku, kas spētu apturēt karu. Un, ja mēs viņus atdzīvināsim, radīsies dilemma. Ja mēs viņus atstāsim vienus, pēc pusgadsimta viņi tikpat labi atkal apsitīs viens otru. Vai arī mēs kontrolēsim viņu rīcību, kā auklītes, un tad tā nebūs viņu civilizācija, bet mūsējā - Galaktiskā. Tas ir, mēs neko neatjaunosim, bet izveidosim savu, jauno.
- Galaktiskā civilizācija līdz šim ir visinteresantākā lieta, ko evolūcija ir sasniegusi Visumā, - sacīja korona Aro.
- Ir trešais ceļš, - sacīja kapteinis. - Pat bez mūsu kontroles, planētas iedzīvotāji, kuri zina, kas ar viņiem bija noticis, tiks galā ar savām problēmām. Kāpēc jūs noliedzat viņiem saprātu?
- Jūs zināt kāpēc. Viņi jau vienreiz to neparādīja.
Vadības panelī vairumā mirgoja zaļās gaismas. Meteoroloģiskie instrumenti ziņoja, ka vējš mazinās.
- Ziniet, - sacīja kapteinis. - Mēs vēl parunāsim par šo tēmu vairāk. Bet tagad pienācis laiks gatavoties ekspedīcijai. Šis klusuma brīdis nebūs ilgs.
8.
Ekspedīcijas dalībnieki pulcējās pie Milža - galvenā "Segežas" visurgājēja. Korona Aro skafandrā izskatījās kā nelietis no vecas kosmosa šausmu filmas. Iespējams, ka viņš to pašu domāja par cilvēkiem, jo piegāja pie Antipina un sacīja:
- Kā gan jūs varat iztikt bez astes?
Un, lai parādītu, cik ērti lietot tādu ķermeņa daļu, viņš pacēla zem skafandra uz pleca guļošo asti, un ar raga spīli paberzēja vienu no savām daudzajām acīm.
Sņežina iesmējās, bet Antipins nožēlā šūpoja galvu un apsolīja sev uztaisīt asti, par kādu koronas nekad nebija pat sapņojuši.
Lietus bija gandrīz mitējies, un netālu no horizonta, spraugā starp mākoņiem, mirdzēja zilas debesis.
Zagrebins bija pēdējais, kurš pameta kuģi.
- Kur ir Pavlišs? - viņš jautāja.
- Esmu šeit. - Pavlišs līdz jostasvietai parādījās no visurgājēja augšējās lūkas.
- Tad es lūdzu visus pa savām vietām, - sacīja Zagrebins. Antipins pārslēdza visurgājēju uz manuālo vadību un izkustināja no vietas. Pavlišs ar koronu Aro devās uz apakšējo nodalījumu, lai vēlreiz pārbaudītu saldējamo iekārtu. Sņežina un Zagrebins apsēdās aiz Antipina.
Visurgājējs lēnām pabrauca garām mājai ar žurkām, pabrauca garām nākamajām divām mājām un pagriezās uz ielas, kas ved uz centru.
- Mēs ar Bakovu tiktāl bijām aizgājuši, - sacīja Sņežina. - Šeit atradām ķiveri.
- Nez, kā viņi pavadīja pēdējo dienu? - sacīja Antipins.
- Un kas?
- Piemēram, rekur veikals. Visādas drēbes pārdeva. Redziet? Droši vien pēdējā dienā kāda mēģināja piemērīt kleitu.
Visurgājējs apbrauca ap akmeņu kaudzi - sprādziena vai viesuļvētras salauztas mājas atliekām. Aiz akmeņiem nācās uzkavēties: Milzis no savām rokām izmeta tiltu pār dziļo bedri un pārvilka sevi kā Minhauzens uz otru pusi, uz nelielu laukumu, ko no trim pusēm ieskāva mājas. Ceturtajā stāvēja piramīdveida ēka ar diska attēlu ar viļņainiem stariem. Disks bija izgatavots no kaut kāda spīdīga metāla. Tas bija sašķiebies, un daži stari bija nolūzuši.
Aro, kurš līdz tam laikam jau bija izlīdis no refrižeratora, sacīja, norādot uz piramīdu:
- kulta ēka.
- Varbūt kāda iestāde.