- Kāpēc klusējiet? - jautāja Zagrebins.
Pavlišs nevarēja atbildēt. Atbildēja Antipins.
- Mēs viņus atradām, - viņš teica.
... Baidot prom nekaunīgās un ātrās žurkas, astronauti staigāja pa tumšo tuneli. Likās, ka tas nekad nebeigsies un arī nāves galerija nekad nebeigsies.
- Tas nevar būt, - sacīja Antipins.
- Tāpat bija uz Zemes - Hirosimā.
Un kapteinis, dzirdot šo sarunu, atcerējās Kudarauskas vārdus un jutās aizkaitināts, it kā Zenonas būtu kaut kur vainīgs. Bet skaļi uzdeva jautājumu, kas nebija saistīts ar strīdu ar Kudarauskas:
- Vai žurkas ir bijušas arī tur?
Aro saprata viņu un atbildēja:
- Jā. Ja tās pārņēmušas visu planētu, Kudarauskam būs taisnība. Mēs neko nevarēsim darīt. Žurkas ir pārāk labas sanitāres.
Pirms atgriešanās kuģī visurgājējs veica apli pa pilsētu, nekur neapstājoties. Brauca pa galveno ielu, ar grūtībām izspiežoties starp to nobloķējušām mašīnām un ratiņiem, un uzbrauca uz līdzena ceļa, kas veda uz milzīgas pils drupām, no kurienes varēja pārredzēt līci un to noslēdzošās klintis. Līdzīgi garkājainiem putniem celtņi pacēlās virs ostas, un starp tiem, izmests uz piestātnes, uz sāniem gulēja neliels kuģis. Tā dūmenis aizripojis uz sāniem.
Trīs reizes astronauti uzdūrās cilvēku, galvenokārt militāristu, skeletiem. Bet tagad viņi par to vairs nebija pārsteigti un vairs nebija pārsteigti arī par šo tukšumu: zem ielām, zem mājām stiepās bumbu patversmju tuneļi. Tur atradās tas, kas palicis pāri no pilsētas iedzīvotājiem.
Atgriešanās "Segežā" bija skumja. Negribējās runāt, un ekspedīcijas dalībnieki tikai reizēm apmainījās vārdiem. Kameras vienaldzīgi tarkšķēja, fotografējot ielas un mājas, un visurgājējs laiku pa laikam bremzēja, lai apbrauktu akmeņu kaudzi vai šķērsām uz ceļa stāvošu automašīnu.
Tajā vakarā tante Mila pirmo reizi izgāja vakariņās, kaut arī viņa zināja, ka koronas atradīsies kopkajītē. Viņa pat pajautāja Vas, vai nepasniegt viņam piedevas, un tad speciāli koronām pagatavoja ļoti vāju tēju, pretējā gadījumā viņi negulēs.
- Rīt uz pilsētu dodas: Bauers, Kudarauskas, Cigankovs, - pēc vakariņām paziņoja Zagrebins. - Vecākais - Bauers.
Un visi devās uz savām kajītēm.
11
Tieši Bauera grupa atveda uz kuģi pirmo cilvēka ķermeni. Kopumā atradums bija pilnīgi nejaušs. Izlūki pārmeklēja ostas depo noliktavas un jau gatavojās tās pamest, kad viņu uzmanību piesaistīja aizslēgtas durvis. Durvis bija ne tikai aizslēgtas, bet arī aizbarikādētas no iekšpuses. Tas vien lika astronautiem nežēlot pūles, lai tās atvērtu. Aiz durvīm atradās ledusskapis, kas jau sen bija izslēgts, bet noklāts ar ledus plāksnēm, kas nebija izkusušas, jo pagrabā nebija iekļuvis gaiss. Uz ledus bloka gulēja cilvēka līķis.
Uzzinājis par atradumu, korona Vas nekavējoties sāka gatavot aprīkojumu, negaidot, kamēr izlūki atgriezīsies. Un, kad visurgājējs piebrauca pie kuģa, viss bija gatavs.
Ar vistām viss bija skaidrs - mašīna ar tām darbojās labi. Bet kā būs ar cilvēku?
- Un Dievs radīja Ādamu, - Bauers stāstīja Mazulim.
- Dievs, kā tu tagad zini, ir kolektīvs jēdziens, - atbildēja Mazulis. - Viens no dieviem ieslēgs slēdzi, otrs uzraudzīs temperatūru, bet cits, kas atrodas zemākā pakāpē - tas esmu es - šajā laikā būs sardzē. Tāpēc palaidīs garām vēsturisko brīdi.
- Jūs nāksiet? - vaicāja Sņežina, ejot pa koridoru.
- Mazulim ir dežūra. Pēc piecām minūtēm viņš uzsāk, - sacīja Bauers. - Turklāt es domāju, ka meistars iebildīs. Šī nav vistu demonstrācija.
- Es tomēr pamēģināšu tikt cauri, - sacīja Sņežina. - nekad sev nepiedošu, ja to neredzēšu.
- Es nomazgāšos, - sacīja Bauers, - un iešu pie Smadzenēm. Mēs atradām vairākas avīzes un grāmatas. Mēģināsim saprast valodu.
- Piedodiet - sacīja korona Aro.
Viņš nesa baltu somu. Sņežina viņam tūlīt pievienojās un aizgāja no Bauera ar Mazuli.
- Nu tad, - sacīja Mazulis, - es uz tiltiņu sardzē. Vai tu pie Smadzenēm?
- Es mainīju savas domas. Mēģināšu arī tikt laboratorijā.
Tad iekšējās komunikācijas skaļrunis atdzīvojās un pasvītroti sausā Bakova balsī sacīja:
- Apkalpes locekļu uzmanībai. Tie, kas vēlas novērot operācijas gaitu, var nākt uz tiltiņa. Mēs pārslēdzam uz laboratoriju lielo ekrānu. Laboratorijā būs tikai eksperimenta dalībnieki un doktors Pavlišs. Atkārtoju...
- Es tev teicu, - sacīja Bauers. - iešu uz tiltiņu.
Uz tiltiņa bija ieslēgti abi ekrāni. Viens parādīja laboratorijas iekšpusi - Aro pie pults, Pavlišu un Vas pie instrumentiem blakus operāciju galda caurspīdīgajam pārsegam. Pārsegs bija mazliet matēts, un vīrietis, kas gulēja uz galda, ietīts vados un šļūtenēs, šķita ēterisks. Viņa seju klāja plats balts pārsējs. Otrais ekrāns skatījās uz mirušo pilsētu, uz tuvējo māju slapjajiem jumtiem un pelēkajiem, drūmajiem mākoņiem.
Ienāca Sņežina un Bauers pavirzījās uz priekšu, atbrīvojot pusi no sava krēsla.
- Neatļāva? - viņš jautāja. Sņežina papurināja galvu.
- Gatavs, - laboratorijā sacīja Aro, pagriezies pret operāciju galdu. Viņš ieslēdza vadības pulti.
Pavliša un Vas rīcība bija pazīstama, taču likās, ka ir pagājusi pusstunda, un viņi joprojām noliecās virs pultīm, pēc kārtas piegāja pie operāciju galda, atkal atgriezās pie instrumentiem, veica daudzas nesteidzīgas un ne tik ļoti vajadzīgas kustības, kas nekā neietekmēja pie operāciju galda piesietā ķermeņa stāvokli.
Dažreiz biologi apmainījās ar īsām frāzēm vai vārdiem, bieži pat skaitļiem, kurus tikai viņi varēja saprast.
Vienu brīdi iznāca aizķeršanās: pēc Aro rīkojuma roboti sāka rosīties, savienojot un pieslēdzot papildu elektroaparatūru. Pavlišs iztaisnojās, izmantojot minūti atpūtai, un sacīja uz tiltiņa esošajiem:
- Vēl piecas minūtes un sāksim paaugstināt temperatūru.
- Pagaidām viss normāli? - jautāja Zagrebins.
- Grūti pateikt. Šūnas tiek reģenerētas molekulārā līmenī...
- Doktor Pavliš, - pārtrauca viņu Vas, - pārbaudiet olbaltumvielu saturu.
Un Pavlišs uzreiz aizmirsa par visu pārējo. Bauers piecēlās un pagājās, lai izstaipītu notirpušās kājas. Piecas minūtes vilkās stundām ilgi...
- Oi, skatieties! - pēkšņi sacīja Sņežina.
Pat zem stiprinājumu un šļūteņu slāņa bija redzams, kā cilvēka ķermenis maina krāsu, kļūst rozā, piepildās ar dzīvību.
- Temperatūru nepaaugstināt virs trīsdesmit grādiem, - korona Vas pavēlēja. - Pievienojiet sirds stimulatorus.
Vas atkāpās no operāciju galda un sacīja eksperimenta skatītājiem:
- Tiklīdz atdzīvināšanas process beigsies, mēs ievadīsim miega zāles. Viņam ir jāpamostas kajītē. Pēc divām stundām.
... Kad pamodās pirmais Zilās planētas cilvēks, viņš gulēja uz gultas doktora Pavliša slimnīcā; virs gultas bija uzvilkts caurspīdīgs, necaurlaidīgs kupols, kas pasargāja cilvēku no vīrusiem, arī kuģa gaiss viņam varēja izrādīties liktenīgs, par spīti veiktajiem drošības pasākumiem.
Tas notika astoņos vakarā. Trīs ar pusi stundas pēc eksperimenta sākuma, piektajā dienā pēc kuģa "Segeža" nolaišanās uz Zilās planētas.
Trešā nodaļa. Ranmakans svešajā pasaulē
1
Atmošanās bija sāpīga. Cieta, spēcīga roka, vilka uz leju, ķēra pie rīkles, atmeta atpakaļ galvu, lai Ranmakans to nevarētu izvilkt no melnā ūdens un elpot. Reizi ieelpot gaisu, un tad būs iespējams atkal cīnīties. Un pēkšņi roka pazuda. Ranmakanam - vai varbūt viņš to izdomāja vēlāk - šķita, ka viņš pat to redzēja - matainu, kaulainu un pārklātu ar spīdīgu salnu.