- Tātad trīsdesmit četri pēc mūsu gadiem, - domāja Kiročka. - Viņiem gads ir garāks.
- Vai jums ir ģimene, radinieki?
- Man nav neviena, - sacīja Ranmakans. Viņam nepatika pratināšana. - Paņemiet manus dokumentus un paskatieties.
- Mums nav jūsu dokumentu.
- Kāpēc jums viss jāzina par mani?
Ranmakans domāja, ka šādam nepieklājīgam, pat nekaunīgam jautājumam sekos cietumsarga dusmas. Bet tas izlikās, ka nepievērš uzmanību gūstekņa izaicinošai rīcībai.
- Mēs par jums zinām ļoti maz, - sacīja Pavlišs. - Un mums, acīmredzot, nākotnē būs jāstrādā kopā. Tāpēc arī gribas iepazīties.
- Tā neiepazīstas, - sacīja Ranmakans. - Jūs vēlaties uzzināt visu no manis, bet ne vārda par sevi.
- Kad pienāks laiks, mēs visu pateiksim. Ir labi, ka jums nav ģimenes.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka viņi visi būtu miruši.
- Kā tā?
- Viņi būtu gājuši bojā tajā karā, kura upuris esat arī jūs.
- Nu, tas mani daudz neskāra. Bet kas, lieli upuri?
- Jā, lieli.
- Un jūs? Sanitārā nodaļa, labdari?
- Zināmā mērā mēs esam sanitārā nodaļa.
- Tad atsieniet mani un laidiet vaļa. Esmu jau izveseļojies. Varbūt es aizņemu kāda cita gultu.
- Jūs neesat sasiets. Drīz jums atnesīs drēbes, un tad jūs varēsit izkāpt no gultas. Bet diez vai jūs tagad varētu aiziet no šejienes.
- Jā jā, es tā arī zināju. Es esmu nebrīvē.
- Nē, Ranmakan no Manves, - ārsts teica. - Problēma ir daudz sarežģītāka. Jūs esat sagūstīts savās mājās. Savā pilsētā, savā pasaulē.
Ranmakans paskatījās uz sievieti ar dzeltenajiem matiem. Viņa sēdēja nekustīgi un ar pirkstiem burzīja (cik viņiem daudz pirkstu!) balto drēbju malu. Uztraucas. Ranmakans jutās tuvojamies kaut kam briesmīgam, kas nav vērsts pret viņu personīgi, bet tomēr ir ļoti briesmīgs; viņš vēlētos aizkavēt šo briesmīgo lietu, kas bija paslēpta atbildēs uz viņa paša jautājumiem, bet tad viņam būtu neko nejautājot jāklusē, bet Ranmakans nevarēja apstāties.
- Kas notika ar pilsētu? - viņš jautāja.
Viņš negribēja lai viņam atbild, jo atbildi jau zināja.
- Jūsu pilsēta ir mirusi, - sacīja ārsts.
Ranmakans sajuta, ka tūkstošiem acu viņu vēro, ka viņš, mazs, vientuļš, kails un neaizsargāts, kā uz papīra lapas piesprausts kukainis, ir redzams visiem un pakļauts visām nepatikšanām. Daļēji viņam bija taisnība: Zagrebins, Sņežina, Hristo, Antipins, kas sapulcējās uz tiltiņa, tagad skatījās uz viņu, un korona Vas un korona Aro, kas sēdēja laboratorijā, un desmitiem instrumentu, kas ierakstīja katru pirmā cilvēka izdoto skaņu, katru viņa plakstiņu kustību.
- Tātad, - sacīja Ranmakans, ticēdams un neticēdams ārstam. - Pilsēta ir mirusi. Kā ir ar cilvēkiem?
- Arī cilvēki gāja bojā.
- Un sanāk, ka es esmu vienīgais, kurš palicis dzīvs?
- Jā, jūs esat viens.
- Kā tā?
- Vai jūs atļausit man atbildēt uz šo jautājumu vēlāk? - ārsts vaicāja. - Tas ir diezgan sarežģīti.
- Nē, - teica Ranmakans ar negaidītām dusmām. - Jūs man tagad atbildēsit. Tagad!
- Neuztraucieties. Mēs noteikti atbildēsim.
- Un tagad!
- Labi. Bet patiesība, kā jūs droši vien zināt, bieži ir grūta.
- Vienalga, labāka nekā meli. Vai mēs esam zaudējuši karu?
- šajā karā neviens neuzvarēja.
- Miers?
- Abas puses zaudēja karu, - sacīja ārsts. - Neviens neuzvarēja. Visi nomira.
- Bet jūs?
- Tad mēs nebijām uz jūsu planētas.
- Tā... Un kur tad bijāt? Pa debesīm lidojāt?
- Apmēram, tā. Mēs lidojām pa debesīm. Pareizāk mēs dzīvojām pie sevis mājās, uz citām planētām.
- Vai jūs neesat no Munas?
- Ja Muna ir jūsu planētas nosaukums, tad mēs neesam no Munas. Mēs pat neesam no jūsu zvaigžņu sistēmas.
- Ko tad šeit dariet?
Ranmakans uzdeva jautājumus ātri, nepaspējot izprast un apdomāt atbildes uz tiem, vēl pilnībā neizprotot notikušo un pilnībā neticot ausīm un acīm. Lai gan tas viss nebija sapnis, tā bija realitāte, nesaprotama, sliktāka par jebkuru sapni.
- Mēs atlidojām, lai palīdzētu jums.
- Man?
- Visiem jums, kas dzīvojāt uz Munas.
- Bet sakāt, ka visi nomiruši. Vai palicis daudz?
- Neviens.
- Un pie viņiem, pie pji?
- Vai tie bija jūsu ienaidnieki? Arī neviens. Jūsu bumbas iznīcināja visus planētas cilvēkus.
- Tas nevar būt!
- Tas ir noticis. Par to mēs uzzinājām pārāk vēlu. Un, ierodoties šeit, nevienu dzīvu neatradām.
- Un es esmu viens...
- Un arī jūs bijāt miris.
- Tātad es esmu Tālajā pasaulē?
- Nē, jūs esat dzīvs. Mēs, ja tā var teikt, esam jūs augšāmcēluši.
- Es biju miris?
- Jā.
- Un cik ilgi?
- Vairāk nekā gadu.
- Bet es tikai vakar...
Ranmakans apklusa. Viņi stāstīja patiesību. Viņi, protams, stāstīja patiesību, tieši tik neticamu patiesību, ka tam nebija iespējams neticēt. Un tagad viņš ir viens, un varbūt tas nav pat viņš, viņš nav īsts...
- Mēs ceram, ka jūs nebūsit vienīgais. Tāpat kā jūs atvedām dzīvē, mēs centīsimies atgriezt arī citus cilvēkus. Galaktikas centra tehnoloģija un zinātne...
- Viņam vajag atpūsties, - sacīja Kiročka.
- Atpūtieties. Mēs atnāksim vēlāk, - sacīja Pavlišs.
Ranmakans neiebilda. Viņš negribēja gulēt, bet vēlējās būt viens.
Pavlišs un Kiročka atstāja istabu. Pirms aiziešanas Pavlišs ieslēdza automātiku. Ja cilvēks sāks trakot, automātika viņu iemidzinās.
Bet Ranmakans negrasījās trakot. Viņš aizvēra acis un nekustīgi gulēja. Tikai instrumenti turpināja vienaldzīgi mērīt viņa pulsa ritmu un nervu trīci.
4
Nākamajā dienā Ranmakans un Pavlišs uzkāpa uz tiltiņa. Zagrebins ieslēdza priekš viņa ekrānu, un Ranmakans ilgi stāvēja, ieskatoties aiz lietus režģa neskaidrajā pilsētā, ar izpostītajām mājām un tukšām ielām.
Viņš bija pēdējais cilvēks uz planētas. Viņš nezināja, vai var ticēt atnācēju solījumiem atrast un atdzīvināt citus cilvēkus. Ranmakans bija apdullinoša ilgstoša šoka tvērienā; viņš varēja ēst, gulēt, runāt, izmantojot melno kasti; viņš centās ticēt, ka bez viņa uz planētas nav palicis neviens dzīvs cilvēks, ka planētas gaiss cilvēkiem ir nāvējošs, ka jau gadu vairs nav dzīvi, ne apaļā pārdevēja veikalā pie ostas, ne viņa priekšnieka - starp citu viņa nemaz nav žēl! - ne policistu zilajās ķiverēs, ne kaimiņu puiša, kurš no saplākšņa būvēja automašīnu un nekā nespēja izdomāt, no kā izgatavot riteņus.
Ranmakans mēģināja ticēt, bet tomēr neticēja. Viņš zināja un negribēja dalīties šajā pārliecībā ar citplanētiešiem, ka kaut kur citur - vai nu tālu ziemeļos, vai Rakunas kalnos - joprojām ir cilvēki. Ka kaut kur indīgais gaiss neieplūst. Un kā gan var saindēt visu gaisu? Iedomāties savas planētas nāvi - pārsniedza sīkā muitas ierēdņa iespējas, kurš patiesībā nekad nebija domājis par to, ka karš varētu aiziet tik tālu uz dienvidiem, pie nelielās klusās Manves.
Ranmakans atcerējās, ka īsi pirms kara vizierā - viņš noskatījās lenti, kurā parādīja, ka pēc kara visi ir miruši. Bet tajā lentē palika dzīvi divi - meitene un puisis. Un viņi ilgi staigāja pa tukšo planētu un beigās atrada citus cilvēkus. Protams, viņi atrada! Ranmakans atcerējās, kāds viņam teica, ka filmu drīz aizliegs. Un tā arī notika. Valsts gatavojās karam, un cīņas garu nedrīkstēja iedragāt. Bet viņam izdevās filmu noskatīties.
Pilsēta gulēja viņa priekšā uz milzīga ovāla ekrāna, pazīstama un pilnīgi sveša. Ranmakans gribēja tur nokļūt un iegriezties veikalā un pajautāt apaļajai pārdevējai, vai viņai nav košļājamās gumijas, un Ranmakans zināja, ka pārdevēja vispirms pateiks, ka košļājamās gumijas nav un ka viņš acīmredzot vēlas, lai ierodas slepenpolicija, jo košļājamā gumija jau trīs gadus aizliegta, un tad viņa noteikti izvilks sainīti no letes apakšas, un šis sainītis maksās visu nedēļas algu, taču tam nav nozīmes - trīs dienas būs pietiekami daudz košļājamās gumijas, un pārdevēja arī piekritīs pakošļāt gabalu: viņam nav žēl dalīties ar tādu pārdevēju.