Sņežina sacīja:
- Es tūlīt aiziešu, es netraucēšu. Jūs mani atradīsit manā kajītē. Vienu stāvu augstāk. Ārkārtējā gadījumā, ja būs grūti atrast, vai redzat zvana pogas? Mans numurs ir četrpadsmit.
- Labi, - teica Ranmakans.
- Vai jūs nevēlaties papildporciju? - jautāja tante Milija.
- Nē, esmu paēdis.
- Pagaidiet, es jūs ar kompotu uzcienāšu. No īstiem ķiršiem. Droši vien nekad nebūsiet ēdis? Ranmakans negribot pasmaidīja.
- Es pat tādu vārdu neesmu dzirdējis.
- Jūs varat, ārsts atļāva, tās ir ogas. Tūlīt.
Tante Mila vēlējās aprunāties ar izglābto. Galu galā ne minūti neatradīsi - te doktori, te atkal kapteinis runā ar viņu. Bet varbūt viņš vēlas kaut ko tādu, kas viņiem ne prātā nenāk? Re kā acis skraida apkārt kā trusim būrī.
Tante Mila atnesa lielu, puslitra krūzi kompota no ķiršiem.
Ranmakans paņēma pusi tējkarotes, izmēģināja.
- Nav skāba? - jautāja tante Milija.
- Nē, - sacīja Ranmakans.
Ar cukuru pēdējos mēnešos pilsētā bija ļoti slikti. Ranmakans vairs neatcerējās, kad viņš pēdējoreiz ēda kaut ko tik saldu.
- Paldies, - viņš teica tantei Milai.
Labas domas rodas cilvēkam, kurš paēdis garšīgu un labu ēdienu. Un Ranmakanam pēkšņi kļuva simpātiska šī resnule ar lielo degunu. Beigu beigās viņa varbūt neko sliktu neplāno.
- Kā gan jūs to visu sastrādājāt? - jautāja tante Milija. Viņa nevēlējās būt netaktiska, bet pateica un nobijās: ko darīt, ja viņa aizvainojusi cilvēku?
- Ko sastrādājām?
Pēdējās kompota karotes jau gāja ar piespiešanos.
- Nu apsitāt cits citu. Šitādu karu sarīkojāt.
- Tā nebija mūsu vaina, - sacīja Ranmakans. - Tie bija mūsu ienaidnieki, pji. Viņi mums bandītiski uzbruka.
- Par ko viņi tā?
- Pji - brīvības ienaidnieki un līdz ar to mūžīgie mūsu valsts ienaidnieki.
Ranmakans pieķēra sevi, runājot pirmskara raidījumu valodā. Bet līdz brīdim, kamēr nesākās šie raidījumi, viņam nebija sava viedokļa par militāriem jautājumiem. Viņš bija dzirdējis, ka pji mēģina sagrābt Ligonas varasiestāžu auglīgās kolonijas, un viņu dēļ košļājamā gumija pienāk neregulāri un visam pieaug cena. Tas arī viss. Kāda viņam darīšana gar pji? Lai ar viņiem ņemas politiķi. Viņš nepiedalījās streikos, viņš nepazina nemierniekus. Gāja uz darbu, uz vizieri un košļāja košļājamo gumiju.
- Ienaidnieki, ienaidnieki ... - sacīja tante Mila. - Šie vārdi jau sen bija jāaizmirst. Ko tu ar viņiem nesadalīji?
- Es?
- Nu, jā, tieši tu, lūk. Kāpēc tad tev bija jācieš?
- To nevar izskaidrot tā, uzreiz, - sacīja Ranmakans. - Tā ir sarežģīta problēma. Valstiska problēma.
6
Pavlišs snauda pie iluminatora. Lejā sadalīts ar baltiem putu jēriem šūpojās okeāns. Okeāns šūpojās jau trešo stundu, un saule joprojām karājās virs horizonta. "Stārķis" bija pieķēries rītam, bet nevarēja tajā iekļūt.
Ekspedīcija lidoja uz salu okeānā. Sala atradās netālu no planētas dienvidpola, un tur, pēc pirmā izlūkdiska ziņām, bija pamanītas dažas ēkas. Salu ieskāva ledus, un ēku grupa uz tā likās neskarta. Tur varētu būt cilvēki. Žurkas tur nokļūt nevarēja. Tāpēc kapteinis piekrita lidojumam, kaut arī tam vajadzēja veltīt veselu dienu un tā dēļ bija jāpārtrauc pilsētas izpēte.
Bet te bija arī plusi. Bija sakrājies ļoti daudz materiālu - grāmatas, avīzes, lietas. Ja to visu nesakārtot, var noslīkt informācijā. Nesaprast to pareizi. Pavlišs lidoja uz salu kopā ar Aro un Antipins ar Mazuli. Sņežina ņēmās ar Ranmakanu. Korona Vas veica dažus ierīces uzlabojumus. Bakovs un Leščuks, vecākais mehāniķis, stāvēja nakts sardzē, pēc tam nācās atpūsties. Pārējie ņēmās ar materiālu analīzi. Kad kuteris bija gatavs lidojumam, Pavlišs ieskatījās Smadzeņu sektorā. Tajā strādāja amatieri - arheologi, mākslas zinātnieki, vēsturnieki ... Smadzenes tikko paspēja analizēt datus un atšķetināt Nāves planētas noslēpumus.
Pavlišs pat apskauda tos, kam jāpaliek. Viņu uztrauca arī Ranmakans. Ka tikai Sņežina kaut ko nesaputro, ka nepasaka ko lieku. Korona Vas apsolīja viņiem sekot, bet tomēr...
Visu laiku tas pats okeāns. Visu laiku tie paši jēriņi.
- Varbūt dzīvība saglabājās okeāna dzīlēs. Dziļie slāņi daudz nesajaucas, - sacīja korona Aro, pagriezdamies pret Pavlišu ar tumši zaļu seju, uz kuras acis spīdēja ar baltiem apļiem.
- Varbūt, - Pavlišs piekrita. - Mums nav batiskafa.
- Izmantosim raķeti. Tas ir tehniski iespējams.
- Var - sacīja Antipins. - Tiesa, būs jāpastrādā.
- Viņu civilizācija aptuveni kam atbilst? - jautāja Mazulis. - Saskaņā ar mūsu hronoloģiju.
- Droši vien divdesmitā gadsimta vidus. Tad arī tika izveidoti kodolieroču krājumi un pastāvēja vispārēja kara briesmas.
Pie horizonta parādījās balta ledus līnija. Kaut kur tur, netālu no malas, bija lidojuma mērķis - maza kalnaina sala ...
- Un pats Ranmakans, ko viņš domā?
- Ar viņu būs diezgan grūti, - sacīja korona Aro. - Saprāta līmenis ir zems, ļoti aizdomīgs, netic, ka inteliģenti radījumi var palīdzēt viens otram. Viņš mūs uzskata par ienaidniekiem. Vispār ir pieradis redzēt ienaidniekus visos cilvēkos.
- Jūs zīmējat ļoti melnās krāsās, korona Aro, - sacīja Pavlišs.
- Ko darīt. Tie nav mani secinājumi - to konstatē ierīces. Bet es domāju, ka tad, kad viņš vairs nebūs viens, situācija mainīsies.
Balta ledus pludiņi nomierināja okeānu, un tas nogūlās starp baltajiem laukiem ar tumši zilām upēm un ezeriem.
- Tur ir, tā sala,- sacīja Antipins.
Sala bija nemājīga, drūma. Akmeņu melnie zobi, izgriezās caur ledu un sniegu, un dzīvības pēdas nebija redzamas nekur. Kateris lidoja ap salu - nebija nekādu māju vai citu ēku, tikai starp klintīm bija sniegs.
- Varbūt kļūda? - jautāja Antipins. - Vai apkārtnē nav nevienas citas salas?
- Nē, šī ir tā pati sala, - sacīja korona Aro. - Viss sakrīt. Zem lielās klints vajadzētu būt vairākām mājām.
Kuteris nolaidās uz līdzenas platformas netālu no klints un iegrima sniegā metrus trīs.
- Viss ir skaidrs,- sacīja Pavlišs. - mājas aizbēra sniega šļūdonis. Tā notiek mūsu Arktikā.
- Ko darīt tālāk? - jautāja Mazulis. - Mēs paši noslīksim sniegā.
- Noslīkt, nenoslīksim, bet atrast nebūs viegli.- Ieslēdziet lokatoru.
Zaļš taisnstūris starp raķeti un noliktavām apzīmēja vienu māju.
Antipins sacīja:
- Nolaidīsim kāpnes līdz jumtam.
Ceturtdaļstundu vēlāk Pavlišs un Antipins stāvēja līdz ceļgaliem dziļā sniegā uz mājas slīpā jumta. Pavlišs grāba sniegu, un jumta pelēkā ledainā virsma parādījās gaismā, tāpat kā seja uz fotopapīra, kas ielikts attīstītājā.
- Žēl, ka motors ir gravitācijas, - sacīja Pavlišs. - Pretējā gadījumā sniegs būtu izkusis ar izplūdes gāzēm, un nevajadzētu tīrīt.
- Jā, - sacīja Antipins. - Viņš devās uz jumta malu un ar kāju sataustīja karnīzi.
Karnīze neizturēja viņa svaru un nolūza. Savicinājis rokas, Antipins pazuda sniegā.
- Nu re, - teica Mazulis no kuģa. - Otro reizi uz šīs planētas kaut kur iekrīt. Kas viņam tā par izklaidi?
- Kā tev tur iet? - vaicāja Pavlišs, uzmanīgi tuvodamies jumta malai.
- Šeit, manuprāt, ir durvis, - atbildēja Antipins. - Tikai tās nevar atvērt. Tās ir iesalušas.
Antipina ķivere šūpojās drupanajā caurumā, kuru pats bija izsitis.
- Pagaidiet, - teica Mazulis. - Liekas, ka es varu palīdzēt. Šeit pie instrumentiem vajadzētu būt siltuma griezējam - lāzeram. Ahā, te viņš ir. Es izfokusēšu staru, sanāks konuss. Slava, ķer.