Pavlišam neizdevās noķert mesto griezēju, un tas pazuda sniegā.
- Nepazaudē! - iesaucās Mazulis. - otra nav. Un lāpstu arī nepaņēmām.
- Kas ir lāpsta? - Aro vaicāja.
- Ļoti vienkāršs rīks, - sacīja Mazulis. - Ar tās palīdzību tika uzcelti visi lielie Zemes civilizācijas pieminekļi. Ekskavatora vecvectēvs.
- Sapratu, - sacīja Aro.
Un nebija skaidrs, vai viņš patiešām saprot, vai domā ka Mazulis joko.
Antipins ieslēdza griezēju, sākumā nedaudz, bet kad sāka sarukt sniegs, atklājot krēslainās debesis un zemo sauli netālu no zemes, viņš uzdeva pilnu jaudu un pārliecinoši devās ap māju, cenšoties to neaizskart ar siltuma konusu un klausoties, kā ūdens guldz, laužot sev ceļu sniega matracī.
Atkusušās durvis atvērās pašas, un būdiņā izplūda svaigs, auksts gaiss. Pavlišs uzsita ar pirkstu uz šaurā, šaujamlūkai līdzīgā loga stikla.
- Pat stikli ir neskarti, - sacīja Antipins. - Pārsteidzoši, ka māja aizbērta, bet logi ir neskarti.
- Tu domā tā, it kā te būtu ilgi dzīvojis, - sacīja Pavlišs. Viņš pavilka durvis uz sevi un ieslēdza ķiveres lukturīti.
Aiz mazā priekšnamiņa bija istaba ar plīti vai krāsni stūrī un trīsstūrveida galdu vidū. Uz plīts atradās ar ledu piepildīta panna. No griestiem karājās ledus stalagmīti, zemi un melni. Pie galda bija plata guļamvieta, uz kuras bija sakrautas pārakmeņotas lupatas. Tā bija ļoti nabadzīga būda. Gaisma nedaudz spīdēja caur logu šaujamlūkām, vientuļā taburete kaut kad apgāzusies, bija iesalusi ledus slānī, kas pārklāja grīdu. Cilvēku nekur nebija.
- Vai šeit būtu dzīvojuši zvejnieki? - jautāja Antipins.
- Liekas, ka māja ir pamesta.
- Velti atlidojām? - jautāja Mazulis, kurš ieklausījās sarunā.
Disonanse istabas iekārtojumā bija plaukts ar grāmatām, kas karājās uz vienas naglas. Dažas no tām nokritušas uz grīdas un noslīkušas ledū, citas brīnumainā kārtā turējās uz plaukta, nostiprinātas ar salu.
- Varbūt šeit dzīvoja dižciltīgs un nabadzīgs vientuļnieks?
- Nebūtu slikti viņu atrast. Jo mūsu Ranmakans, manuprāt, pat grāmatas nelasīja. Es viņam pajautāju, bet viņš kaut kā izvairījās no atbildes, - sacīja Pavlišs.
- Varbūt vientuļnieks kaut kur izgāja no mājas un nosala?
- Mēs nevaram izkausēt sniegu un ledu uz visas salas, - nopietni sacīja Antipins.
- Kur ir pārējās mājās? - Izlūkdisks pirms diviem mēnešiem ieraudzīja vairākas mājas, - sacīja Mazulis.
- Pie tām nokļūt būs grūtāk, - sacīja korona Aro. - Baidos, ka šīs mājas nokļuva zem lavīnas. Lai tiktu pie tām, būs jāiet cauri daudz biezākam ledus un sniega aizsprostojumam nekā tam, ko mēs esam pārvarējuši.
- Interesanti, ka šķiet, ka istaba ir piesmakusi. Bet skafandrā tak smaržas nejūt.
Antipins padeva grāmatu Mazulim, kurš izkārās no lūkas, un pievērsās ārstam.
- Kas ir?
- Es gribu izkausēt ledu pie ieejas. Šeit ir kāpnes. Uz tām kaut kas iesalis ledū.
Pavlišs atkāpās malā, noslīkdams līdz viduklim sniegā un novirzīja griezējstaru uz leju. Pēc dažām sekundēm ledus padevās karstuma staram un atkāpās malā, atbrīvojot platu piltuvi. Piltuves apakšā gulēja ovāla bļoda ar sasalušu putru.
- Tik vien, - sacīja Antipins. Ārsts pacēla bļodu.
Pavlišs atkal ieslēdza griezēju, to pašūpojot un liekot izkausēt ledu lielākā platībā. Pēc minūtes caur ledus kārtu jau bija iespējams atšķirt cilvēka roku, kas tiecās pēc bļodas.
- Lūk viņš, - sacīja Pavlišs. - Te viņš ir, mūsu vientuļnieks.
7.
Tiklīdz izdevās iekraut “vientuļnieka” ķermeni, kā uz salas nokrita putenis. Pēc minūtes tas atkal pilnīgi apbēra būdu un izmīdīto ceļu ap to, nepalika nekādu pēdu.
Kuteris cēlās putojošā un niknā sniega un vēja kaujā, un tam vajadzēja piecelties septiņpadsmit kilometrus, pirms mākoņu blāķi ar pūkainām sniega cepurēm, sašķēlās un palika zemāk. Sakari atkal pārtrūka, bet Mazulim izdevās informēt "Segežu", lai Vas sagatavo aprīkojumu. Operācija "Cilvēks" turpinājās.
Ceļojums atpakaļ ne ar ko nozīmīgu neizcēlās. Antipins un Mazulis nodarbojās ar atmosfēras augšējās daļas izpēti, Pavlišs mēģināja sašķirot papīra kaudzes, kas kādreiz bijušas grāmatas, korona Aro snauda vai domāja - kas viņu sapratīs?
Nolaidās akli. Lokators parādīja zemāk esošo māju kopu, pilsētu un "Segežas" disku blakus.
Mākoņi pašķīrās gandrīz pie zemes, kuteris iebrauca virziena meklētāja starā un mīksti piepeldēja kravas lūkai - tā virzienā uz priekšu no "Segežas" ķermeņa izvirzījās slieces, un šaurajā angārā vajadzēja uzkavēties, kamēr dezaktivatoru strūklas pamatīgi nomazgāja “Stārķi”.
- Nu kā jums tur iet?" - ieslēdza iekšējo savienojumu Antipins. - Viss kārtībā?
Uz tiltiņa bija tikai Kudarauskas. Viņa gaišās acis neizteica nekādas emocijas.
- Un kā jums? - Viņš atbildēja ar jautājumu.
- Šķiet, ka nav slikti. Korona Vas jau sagatavoja aprīkojumu?
- Jums būs jāpagaida, - Kudarauskas vienmērīgā balsī sacīja. - ierīce ir darbībā. Tā ir aizņemta.
- Kā - aizņemta? Vai esat atraduši vēl kādu?
- Nē, neatradām. Pēc dezaktivācijas beigām koronu Aro lūdz nekavējoties doties uz laboratoriju. Pavlišu arī.
- Kaut kādas muļķības. Zenonas, - sacīja Mazulis, - paklau, kas ir noticis?
- Nekas labs. Ātrāk kāpiet ārā no raķetes. Jūs esiet vajadzīgi šeit.
Kudarauskas atvienojās.
Astronauti izlēca no raķetes, pagriežoties zem dezaktivatora strūklas. Izģērbies nākamajā tamburā, Mazulis sacīja:
- Uz tiltiņa nav kapteiņa, bet šķiet, ir viņa dežūra. Un Zenonas tā arī neko īsti nepaskaidroja...
- Varbūt kaut kas notika ar Ranmakanu?
- Maz ticams, ka ar viņu kaut kas varētu notikt, - drūmi sacīja korona Aro. - Pēc visa spriežot viņš ir tipisks vietējās civilizācijas pārstāvis. Mēs viņam pat noņēmām kuņģa čūlu sākuma stadijā. Viņš pat nezināja par to.
- Bet tomēr, - Mazulis uzstāja. - Iedomājieties dažus no mūsu nekaitīgajiem vīrusiem. Bet viņam - nāve. Vai arī tante Mila viņu savā sirsnīgajā labestībā ar kaut ko pārbaroja.
- Mazuli, liecies mierā ar savām trakajām idejām, - Pavlišs pateica nedaudz asāk, nekā vajadzētu. Viņam arī nepatika Kudarauskas ar savu noslēpumainību.
- Vai esat sakārtojušies? - Aro vaicāja.
- Gatavs.
Pavlišs izslēdza attīrīšanas iekārtas un atvēra durvis uz kuģi.
Pie durvīm jau stāvēja Sņežina. Sņežina bija bāla, pilnīgās lūpas kvēloja uz baltās sejas, un acis šķita vēl lielākas un melnākas nekā jebkad.
- Sniedziņ, sveika. Kas te pie jums notiek? - jautāja Mazulis.
- Es dzirdēju, kā jūs runājāt ar Zenonas, - viņa teica. - Un atskrēju jūs satikt. Uz kuģa ir nelaime. Un pie visa esmu vainīga es.
- Kas notika? - Pavliša paņēma viņas roku. - Neuztraucies. Kas notika.
- Zagrebins ir nogalināts, - sacīja Sņežina. - Un tā ir mana vaina.
8
Kopumā Sņežina nebija vainīga. Izņemot pašu, neviens Sņežinu nevainoja. Pie visa vainojama bija visu kosmonautu nedaudz bezrūpīgā attieksme pret problēmām, kas radās uz Zilās planētas. Pārāk stingra bija visu cilvēku pārliecība, ka kuģis šeit atlidojis cēlā misijā, pārliecība, ka cilvēkiem, kuriem palīdzēja, pirmkārt, vajadzētu izjust pateicības jūtas "Segežai". Pat korona Vas, kaut arī viņš pēc instrumentu liecībām zināja, ka Ranmakana reakcija uz atdzīvināšanu nebija tik vienkārša, pat viņš bija diezgan mierīgs par šīs augšāmcelšanās iespējamām sekām.