Visi apkalpes locekļi aizrautīgi cīnījās par mirušās planētas dzīvību, un pirmā dzīvā cilvēka parādīšanās, tiklīdz bija pagājis pirmo stundu satraukums, tika uztverta kā pilnīgi dabiska lieta. Pēc tam, kad visi bija pārliecināti, ka koronas aparāts darbojas un ar tā palīdzību patiesībā ir iespējams izglābt planētu, kuģi pārņēma darbošanās satraukums. Bija nepieciešams saprast, absorbēt, asimilēt visu iespējamo, par tiem, kas jāglābj. Bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk atrast un atdzīvināt cilvēkus, pētīt un izpētīt pēc iespējas lielāku planētas daļu. Pirmo dienu nomāktība beidzot tika aizstāta ar īstu darbu, bet "Segežas" apkalpes locekļi bija praktiķi, un tagad šis darbs bija jāizdara pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas labāk. Un radiogramma no kutera, ar paziņojumu, ka ir atrasts vēl viens cilvēks, šo pārliecību tikai stiprināja.
Ar katru dienu planēta, kas bija pamesta savam liktenim, piedzīvoja lielāku destrukciju; katru dienu kaut kur gāja bojā gadu tūkstošu radītie glezniecības un literatūras šedevri; katru dienu mutācijas žurkas aprija visu, ko varēja sasniegt viņu mazie un asie zobi.
Un tāpēc Sņežinu nevajadzētu vainot par to, ka viņa Ranmakanam nepievērsa tik daudz uzmanības, cik nepieciešams, ja būtu zināmas viņa reālās domas un nodomi.
Vienā Sņežina tiešām bija vainīga - starp viņu un Ranmakanu bija šāda saruna.
- Bet kā tad jūs atnācāt pie mums neapbruņoti? - Ranmakans jautāja. - Ko darītu, ja jūs būtu satikuši ienaidnieki? Ko darītu, ja kāds no pji būtu izdzīvojis?
- Maz ticams, ka tas ir reāli, - Sņežina izklaidīgi atbildēja, viņai patiešām ļoti gribējās aizbēgt uz laboratoriju, kur, pēc Hristo teiktā, Smadzenes atšifrēja dažus ļoti svarīgus dokumentus.
Sņežina, tāpat kā citi astronauti, uzskatīja, ka Ranmakans nav viens no labākajiem prātiem uz planētas un viņa informācija par pilsētas dzīvi ir tikpat maza, cik divdesmitā gadsimta parasts iedzīvotājs varētu pastāstīt par Zemi. Saruna ar Ranmakanu bija garlaicīga, un viņa parastie argumenti par pji naidīgumu un košļājamās gumijas trūkumu "Segežā" ātri vien visiem apnika.
- Tas diez vai ir reāli, - sacīja Sņežina. - Pirmkārt, mēs nebūtu nolaidušies uz planētas, ja uz tās būtu atklājuši saprātīgu dzīvi. Vismaz bez Galaktiskā centra atļaujas.
- Un ja mēs uz jums ar kontinentālo raķeti? Ko? - Ranmakans jautāja.
- Priekš kam?
- Bet priekš tam! - sacīja Ranmakans. - Pieņemsim, ka jūs staigājat pa pilsētu, un no aiz stūra uz jums šauj policists. Ko tad?
- Bet, es taču teicu, ka šāds gadījums nevar būt. Pirms nolaišanās uz planētas mēs pārliecinājāmies, ka uz tās nav dzīvības.
- Nu labi, bet ja trezars?
Sņežina jau zināja, ka trezars ir liels plēsējs, sava veida sauszemes tīģeris, kurš pirms kara dzīvoja uz planētas.
- Šim nolūkam uz kuģa ir ieroči.
- Ahā, tā jau domāju. - Ranmakana zilās plānās lūpas savilkās diedziņā. - Bez ieročiem jūs nekur, kaut arī runājat par draudzību un tā tālāk.
Sņežina nodomāja, ka tagad vienalga, viņa nevarēs aiziet uz laboratoriju. Viņa izņēma Ranmakanam sagatavotu jautājumu sarakstu. Būs jāstrādā.
- Vai jūs varat nogalināt cilvēku ar saviem ieročiem? - viņš jautāja.
- Var, bet kāpēc?
- Bet lūk, jums vairs nevajadzēs mani, ko tad?
- Bet nav runas par jūsu vajadzību vai nevajadzību! - Sņežina bija sašutusi. - Mums jau no paša sākuma jūs nebijāt vajadzīgs. Jums vajag pašam sevi. Savai planētai, savai pilsētai. Vai tiešām vēlaties pateikt, ka jums vienalga, vai šī pilsēta, jūsu draugi un citi cilvēki pastāv?..
- Es nezinu, - sacīja Ranmakans. - Es par viņiem nedomāju.
- Ziniet, ko, - sacīja Sņežina, - labāk parunāsim par kaut ko citu. Vai ir maz sarunu tēmu? Es jums jautāšu, un jūs atbildēsit.
- Atkal pratināšana? - nopūtās Ranmakans.
- Nu labi, jautājat jūs.
- Nevēlos, - sacīja Ranmakans. - Gribu gulēt. Bet kur ir jūsu pistoles? Vai jums ir pistole?
- Pistole?
- Nu, ierocis?
- Nē, nevienam nav. Noliktavā ir, arī uz tiltiņa, kapteinim. Katram gadījumam. Tas ir no tiem laikiem, kad ledus ķirzakas ielauzās kuģī uz Ganimēda, un ne kapteinim, ne komandai nebija ieroču.
- Un viņus visus aprija? - Ranmakans ieinteresējās. - Gan kapteini, gan komandu?
- Divi tad gāja bojā.
- Labi, - sacīja Ranmakans. - Tagad es iešu gulēt.
- Saldus sapņus, - sacīja Sņežina. - Jūs vienmēr varat mani atrast šeit, vai pie Smadzenēm.
- Ranmakans aizgāja. Sņežina par viņu neuztraucās. Jo laboratorijā paliek korona Vas, kurš jebkurā brīdī var uzzināt, kur atrodas Ranmakans.
Vainojams bija arī korona Vas. Viņš atcerējās tantei Milai doto solījumu un tā vietā, lai vismaz ik pa laikam paskatījās, kur Ranmakans klīst, viņš sāka atdzīvināt vistas. Viņu interesēja šī problēma ne tikai no pakalpojuma viedokļa, ko viņš varētu sniegt krustmātei Milai, bet arī kā tīri zinātnisks eksperiments. Pārtikas ražošanas eksperimenti vēl nebija veikti. Turklāt koronas bija veģetārieši.
Pie šī gadījuma vainojams bija arī Kudarauskas. Viņu pievīla mīlestība uz abstraktiem psiholoģiskiem pētījumiem. Kad Ranmakans uzkāpa uz tiltiņa un sāka klīst apkārt pa garo istabu, paskatoties uz ārējā skata ekrānu, Kudarauskas sāka uzdot viņam jautājumus. Paša Ranmakana eksistence deva viņam, kā uzskatīja Zenonas, zināmas priekšrocības strīdā ar pretiniekiem. Viņa pozīcijas būtu vājākas, ja pirmā atdzīvinātā būtne "Segežā" izsauktu vispārēju cieņu un mīlestību. Ranmakans neizsauca ne vienu, ne otru. Viņš pat neizrādīja īpašu pateicību par atgriešanos dzīvē. Un Kudarauskas vēlējās labāk iepazīt Munas ierēdni, atrast viņa pasaules uzskatā pazīmes, kuru dēļ gāja bojā visa planēta. Pats Kudarauskas īsti neticēja koncepcijai, kas dzimusi aizrautības brīdī un formulēta pēc principa: ja tu domā tā, tad es pieņemšu pretēju viedokli.
Tāpēc Kudarauskas, tiklīdz Ranmakans parādījās uz tiltiņa, ar visu savu izskatu parādot, ka negrasās to pamest, sāka uzdot Ranmakanam jautājumus, it kā nevainīgus, bet ar dubultu dibenu.
Ranmakans, kurš ar neuzticību uztvēra jebkuru jautājumu, nevēlējās kaitināt baltmataino navigatoru atteikdamies un tāpēc uz tiem atbildēja īsi un sausi, viņš arī pats pajautāja kaut ko mazsvarīgu un arī ar otro nozīmi. Viņš pajautāja arī par ieročiem. Kudarauskas šis uzdotais jautājums ieinteresēja. Kudarauskas to uzskatīja par Zilās planētas iedzīvotāju agresivitātes pierādījumu.
Viņš atkārtoja to pašu, ko Sņežina bija teikusi Ranmakanam, un Ranmakans neticēja Kudarauskam, tāpat kā neticēja Sņežinai. Tomēr pie sevis bija pārsteigts par atnācēju slepeno vienošanos.
- Un tas sit tālu? - Ranmakans jautāja.
- Stara pistole? Nē. Metrus simt, tas taču ir aizsardzības līdzeklis.
- Mums ir pistoles un ložmetēji, kas nāvējoši trīs kilometrus tālu, - sacīja Ranmakans.
Sarunā viņš izmantoja atšķirīgu garuma mēru, bet lingvists uz krūtīm šo mēru pārtulkoja zemes jēdzienos. Lingvists vietējos vārdu skanējumus netulkoja tikai tajos gadījumos, kad nebija jēdziena, kas līdzvērtīgs zemes valodās.
- Bet es atkārtoju, - mierīgi sacīja Kudarauskas, - tas ir ierocis, kam ir tikai aizsardzības nozīme. Un man jāatklāj noslēpums: tas nav ticis izmantots visu manu darba laiku Segežā. Tiesa, uz Ganimēda bija gadījums.
- Es zinu, - sacīja Ranmakans, - kad kuģī iebruka ledus ķirzakas.
- Kā tu zini? - bija pārsteigts Kudarauskas.
- Sņežina man pastāstīja, - Ranmakans atbildēja un izlamāja sevi par neuzmanību.