- Es negribēju jums stāstīt iepriekšējā savienojuma laikā. Tad jūs tikko sākāt darbu. Tagad, spriežot pēc jūsu vēsts, vairs nav cerību. Atgriezieties, ko darīt... Uz sadzirdēšanos.
- Uz sadzirdēšanos Genādij Andrejevič, - sacīja Pavlišs un paskatījās uz drūmo, ar diennakts sariem apaugušo Antipinu.
Antipins pamāja:
- Mēs vēl pastrādāsim.
Saule aizrāpoja līdz horizonta malai un atkal pazuda aiz mākoņiem, kad aiz baļķiem viņi atrada lavīnas salauzītu, sadragātu sievietes ķermeni.
Tad, ievilkuši viņu kuterī, viņi devās gulēt, kaut viņiem bija grūti sevi piespiest aizvērt durvis un piecas minūtes pavadīt dezaktivācijas kamerā. Viņi gulēja līdz vakaram un neatbildēja uz "Segežas" izsaukumiem.
- Pavliš, Antipin! Pavliš, Antipin! Kas jums noticis? Izsūtām glābšanas disku, - atkārtoja Bakovs.
- Atgrieziet savu disku gulēt, - sacīja Pavlišs, neatverot acis. - Gribu gulēt. Visi grib gulēt.
Un, neteicis vairs ne vārda, viņš atkal aizmiga un gulēja vēl četras stundas.
6
Atkal bija pamošanās. Joprojām cīnoties ar melno nāves ūdeni, Devkali sajuta sevi. Viņa ķermenis cīnījās par dzīvību, bet prāts spītīgi turējās pie miera, pie miega, pie līdzenās bezgalības. Jau gandrīz pamostoties, viņš izdzirdēja Pirras balsi, kas viņu aicināja atpakaļ uz dzīvi, taču viņš šai balsij pretojās, saprotot, ka balss ir tikai ilūzija, kas dzimusi no viņa smadzenēm vai radīta citplanētiešu tehnikas dēļ.
- Devkali, mosties, es esmu šeit, - viņš dzirdēja Pirras balsi. Tad Pavliša balss:
- Tas ir grūtāk nekā pagājušajā reizē. Viņš nevēlas dzīvot. - Pavlišs runāja ligonas valodā, kaut arī pagaidām runāja slikti.
- Devkali, - atkal sacīja Pirra.
Viņas balss bija ļoti līdzīga īstajai, dzīvajai Pirras balsij.
Tad no kaut kurienes tālumā atskanēja mehāniska balss:- ievadiet stimulatoru. Es to atstāju uz vadības pults, kreisajā pusē. Devkali sajuta injekciju un gandrīz uzreiz saprata, ka viņš ir pilnīgi dzīvs un vesels un ka viņš var atvērt acis. Un līdz ar šo izpratni radās rūgtums. Neatverot acis, viņš teica:
- Es vienalga aiziešu. Cik reižu…
- Devkali, - tagad ierunājās Pirra. - Neesi bērns.
To viņi nevarēja izdarīt. To varēja pateikt tikai pati Pirra. Un Devkali, neuzdrošinādamies noticēt balsij, atvēra acis.
Pirra skatījās uz viņu ar zeltainām, mitrām acīm, smaidīja un vienlaikus bija dusmīga. Tas notika ar viņu, kad pie viņiem veica pēdējo kratīšanu, un detektīvs no pārtikas skapja apakšas izvilka pirms daudziem mēnešiem pazudušu bumbiņu un pielika to pie auss, lai pārbaudītu, vai tā nav laika bumba. - Bumba, - toreiz sacīja Pirra, - tūlīt eksplodēs. Devkali skatījās uz Pirru.
- Nu re, - sacīja Pavlišs. - Es iešu, man laboratorijā daudz darīšanu. Steidzamas lietas.
7
Ranmakana ķermenis tika atrasts astotajā dienā pēc kapteiņa slepkavības. Trīsdesmit kilometru attālumā no "Segežas", starp pakalniem. Pēc pēdām izdevās uzzināt, ka pēdējās divās dienās viņš klīda atpakaļ pie kuģa, taču apmaldījās un zaudēja spēkus.
Ranmakans bija bez skafandra un bez pistoles. Acīmredzot abus bija izmetis pa ceļam. Viņš bija pazaudējis arī lingvista kasti. Tiesa, pats Ranmakans to neatcerējās.
Kad viņš otro reizi tika atdzīvināts un viņš kļuva par otro divreiz augšāmcēlušos cilvēku Galaktikā. Viņš apgalvoja Bakovam, ka nav šķīries ne ar pistoli, ne ar skafandru.
Acīmredzot viņš to visu pazaudēja jau bezsamaņā, neapjēdzot ko dara.
Neviens neskatījās uz Ranmakana otro atdzimšanu, neviens neuztraucās, vai eksperiments ar viņu izdosies. Un, ieraudzījusi viņu nākamajā dienā piesardzīgi klīstot pa gaiteni, Kiročka Tkačenko skaļi un skaidri teica Gļebam Baueram:
- Eh, būtu mana griba...
- Sapratu, dusja, - atbildēja Gļebs. - Uz šodienu viņš ir trešdaļa no šīs planētas iedzīvotājiem. Tiesa, sliktākā trešdaļa. Varbūt viņu tomēr varēs pataisīt par cilvēku.
Piektā nodaļa. Kupoli Manves piepilsētā
1
Kapteinim Zagrebinam nepatika krēsla. Garas pavasara krēslas, pilnas dziļi zilām ēnām un īpašu intensīvu klusumu. Viņš nemīlēja tās pat uz Zemes. Šeit uz Munas, bez putnu balsīm un lapu čaukstēšanas, krēsla viņam likās īpaši nomācoša. Pēdējās dienās viņš atkal gribēja smēķēt, un krēslas stundā bieži tuvojās pelnu traukam, kas piestiprināts zem ekrāna, un izklaidīgi pieskārās tam ar pirksta nagu. Kudarauskas, kurš ar Pavlišu bija saderējis, ka kapteinis atgriezīsies pie vecā ieraduma, nemanāmi smaidīja, dzirdot šo klauvēšanu.
Lai izklīdinātu krēslas garastāvokli, kapteinis attālinājās no ekrāna, pagriezās - rokas kabatās - pret galveno pulti un, ieskatījies strādīgā Kudarauskas pakausī, sacīja:
- Zenonas, starp citu, es jums neesmu stāstījis, kā mums trešajā gadā?..
Pat ja Kudarauskas jau bija dzirdējis šo stāstu, viņš par to nerunāja, viņš labprātāk to klausījās vēlreiz. Viņš kapteiņa stāstus uzskatīja par piedodamu vājumu, kuru zaudējot, viņš būtu izgudrojis citu, varbūt apkārtējiem daudz bīstamāku. Piemēram, sāktu vākt akmeņus, kā Fukss no "Neptūna". Tad vienā atradās baktērijas, kas apēda visu mandarīnu ražu uz Zemes un maksāja gadu darba simtiem biologu, bet kapteinim Fuksam - tālo reisu kapteiņa diplomu.
Kapteinis ir atbildīgs par sava kuģa kravu.
Koronam Aro patika krēsla - krēsla atgādināja Koronu, tālu no savas zvaigznes, paslēpušos, lai nesasaltu zem bieza mākoņu slāņa. Aro uzkāpa uz tiltiņa, lūdza kapteiņa atļauju un apsēdās uz grīdas pie lokatora, apvijot asti ap sevi. Aro ar patiesu baudu paskatījās uz lielā ekrāna pelēkajām debesīm un klausījās stāstus, kas notika ar kapteini notikumiem bagātā kosmosa skolā. Korona Aro bija nerunīgs, bet šis nerunīgums radās viņa kautrības dēļ. Viņu mulsināja paša lielais, neveiklais ķermenis, mulsināja tas, ka bija jālieto lingvists, tāpēc viņš bieži palaida garām sarunu "dvēseli". Aro deva priekšroku klausīties.
Brīvā vietā ārpus pilsētas mašīnas izkausēja augsni puskilometra diametra aplī un virs šīs gludās, necaurlaidīgās grīdas tika izveidots caurspīdīgs kupols. Devkali un Mazulis vairākas reizes brauca uz Eža uz pilsētu un atveda daudz dzīvei nepieciešamu lietu. Priekšmeti uzauga kalnā pie kupola vārtiem un gaidīja rindā uz dezaktivāciju.
Pirmās mājas celtniecību vadīja divi pji. Pji bija mazāka auguma nekā Manves iedzīvotāji, un viņu āda laternu gaismā likās nedaudz zaļgana. Abi pji bija mednieki. Karš viņus atrada augstu kalnos, un viņi patvērās no sprādzieniem alā, kurā nomira no radiācijas. Antipins nejauši atrada alu izpētes lidojuma laikā uz pji galvaspilsētu četru tūkstošu kilometru attālumā no Manves. Ekspedīcijas dalībniekiem jau bija ieradums, nosacījuma reflekss, ik pa brīdim meklēt visneiedomājamākās vietas - katrs jaunais Munas iedzīvotājs atradās pēc ilgiem centieniem, meklējumiem un neveiksmēm. Dažreiz šķita, ka vairs nav iespējams atrast nevienu citu, un tomēr noteikti atkal pienāca diena, kad, atgriežoties no nākamā lidojuma, izlūki raidīja:
- Paziņojiet Vas, lai sagatavo aprīkojumu. Un pienāca svētki.
Tas bija jau trešais mēnesis, kopš "Segeža" piezemējās Manvē, bet bija bijušas tikai sešas brīvdienas.
Līdz šim nebija ko domāt par to, kā attīrīt planētu no radiācijas. Tas bija uzdevums, kas bija ārpus "Segežas" un pat pašas dabas spēkiem - paies vēl daudzi gadi, pirms cilvēki varēs doties visur, kur vēlas, un kad vēlas, pa Munas ielām un pakalniem.
- Mēs ar jums esam liecinieki pilnīgi jaunas civilizācijas dzimšanai, - sacīja korona Aro. - Bija Ādams, tad parādījās vēl divi - kuri vairāk līdzinājās īstajam Ādamam un Ievai - tagad cilvēki vairosies un pavairosies. Vai es pareizi citēju Bībeli?