3.
Ranmakans atnesa savu memuāru pirmo daļu uz Kudarauskasa kajīti. Atmiņas bija rakstītas ar roku, vienādā kancelejiskā rokrakstā, un, kad Ranmakans aizgāja, Zenonas devās uz Smadzeņu sektoru un ilgi pārliecināja dežūrējošo mehāniķi Kiročku Tkačenko dot viņam tieši piecas Smadzeņu laika minūtes, lai iztulkotu memuārus. Par to Zenonas apsolīja dot tos palasīt Kirai, protams, ar autora atļauju. Zenonas par pēdējo nešaubījās. Ranmakans jau bija viņam devis mājienu, ka gatavojas rakstīt turpinājumu un varbūt pat romānu par Munas planētas dzīves pēdējām dienām.
Mašīna dekodēja tekstu apmēram desmit minūtes. Teksts nebija garš, bet Smadzenes joprojām slikti pārzināja individuālos rokrakstus. Kiročka daudznozīmīgi skatījās uz savu pulksteni, bet Kudarauskas izlikās, ka neko nemana, un stāstīja, kā viņš uzvarējis Viļņas espadrona čempionātā.
Atgriezies savā kajītē, Kudarauskas astoņas reizes izspieda sešdesmit kilogramu stieni, pēc tam desmit minūtes strādāja ar hantelēm. Viņš tiešām gribējās uzreiz apsēsties pie manuskripta, bet tieši tāpēc viņš nepalaida garām nevienu vingrinājumu. Tad radās vēlme apgulties uz dīvāna ar memuāriem. Tas arī bija vājums. Kudarauskas apsēdās uz cieta krēsla, ieslēdza galda lampu un sāka lasīt:
“Atmiņu memuāri ko uzrakstījis Ranmakans no Manves, bijušais muitas ierēdnis, bet tagad pirmais cilvēks, kas augšāmcelts uz dzīvi, ar cēlu un pašaizliedzīgu citplanētiešu, Galaktikas centra pārstāvju, kā arī planētu Zeme un Korona palīdzību.
Pirmā daļa, kas veltīta manai pirmajai dzīvei.
Es esmu dzimis pirms trīsdesmit gadiem Manves pilsētā, muitas ierēdņa ģimenē, un man bija trīs brāļi, ar kuriem es zaudēju kontaktu, jo viens devās armijā, otrais nomira no pavasara drudža, bet trešais devās meklēt darbu uz Ligonu. Arī mans tēvs un māte nomira noteiktajā laikā. Viņu liktenis bija laimīgs, jo, sasniedzot sešdesmit gadu vecumu, viņiem nevajadzēja doties uz veco ļaužu māju. (Jāzina: Ligonā bija likums, saskaņā ar kuru, nabadzīgās apakšējo kastu šķiras, vai invalīdus, nogādāja vecu cilvēku mājās, pēc tam sakari ar viņiem tika pārtraukti, un vecie cilvēki nomira no bada un sliktas izturēšanās.)
Pabeidzu obligātās trīs klases astotās kategorijas ierēdņu bērniem, un mani iecēla muitā par lietveža mācekli. Mana karjera nedaudz aizkavējās, jo es padevos darba biedra ieteikumam, kurš nepamatoti mudināja mani piedalīties streikā. Pēc tam mans biedrs tika izraidīts no pilsētas, bet mani, piedodot jaunības un naivuma dēļ, atstāja par mācekli uz trim papildu gadiem. Kopš tā laika es neesmu piedalījies streikos un nemieros un neesmu pamanīts attiecībās ar mūsu valsts ienaidniekiem.
Visu laiku es dzīvoju Manvē un tikai vienu reizi devos uz Ligonas pilsētu, kas ir mūsu valsts galvaspilsēta un kur dzīvo mūsu Saprātīgā valdība. Tur es redzēju daudz interesantu lietu, kā arī noskatījos, kā Saprātīgie iznāk no Senāta mājas pie orķestra skaņām. Tagad man ir jāpastāsta par apbrīnojamo piedzīvojumu, kas notika manas uzturēšanās laikā Ligonā.
Reiz, kad naktī atgriezos viesnīcā un biju labā noskaņojumā, man uzbruka laupītājs un atņēma man mēteli un savīto aproci. Es par to ziņoju policijai, bet, diemžēl, lietas netika atgrieztas, un es biju spiests samaksāt par sūdzības pārrakstīšanu uz apzīmogota papīra formulāra.
Pēc šī piedzīvojuma beigām es atgriezos Manvē, mūsu mierīgajā pilsētā, kas atrodas jūras krastā. Darba laikā man nācās redzēt dažādus cilvēkus, īpaši jūrniekus, kuri ieradās mūsu pilsētā. Es pierakstīju viņiem atņemtās preces, kuras, pārbaudot, atraduši vecākie muitas ierēdņi. Tad pirmo reizi es redzēju īstus pji, kuri tajā laikā vēl nebija mūsu nāvīgie ienaidnieki, bet bija sabiedrotie cīņā pret kolmajiem. Tomēr pat tad man nepatika pji, viņu mazo augumu, ādas krāsas un garīga rakstura traucējumu dēļ.
Vakarā es gāju skatīties vizieri, skatījos filmas, it īpaši, ja tur bija spiegi pji, vai kolmaji, un viņus sita un pieveica mūsējie Brīvības un Saprāta vārdā.
Starp maniem draugiem bija turīgi cilvēki un pat veikala, kurš atrodas pie pašas ieejas otrajā piestātnē, īpašnieka dēls. Viņa vārds bija Nemirstīgais, jo viņa tēvs bērnībā viņam iedeva dzert balto sakņu tinktūru. Nemirstīgais bija Īpašuma aizsardzības vienības loceklis, un viņam bija forma ar apmalēm. Ja es nebūtu muitnieka dēls, es arī būtu bijis šajā vienībā. Kad viņi pie pils uz laukuma sita nemierniekus, es devos skatīties un metu uz nemiera cēlājiem akmeņus, jo es negribēju, lai kāds atcerētos par manu streiku...
Šajā brīdī Kudarauskas pārtrauca lasīšanu. Viņš akurāti pasvītroja rindiņu, kas runāja par balto sakni - jāzina vairāk. Tad viņš pasvītroja frāzi par nemierniekiem.
Kudarauskas no “Smadzeņu” uzziņu grāmatas, sastādītas pamatojoties uz presi, grāmatām un cilvēku atbildēm, zināja, ka Ligonas valsts tikusi pārvaldīta saskaņā ar sarežģītām un senām tradīcijām. Republikā saglabājās daudzas iedzimtas kastas, kuras atdalīja sociālās barjeras. Kastu tīrību uzraudzīja policija, un pēdējās desmitgadēs, kas bija pilnas ar sarežģītām cīņām sabiedrībā, īpašas vienības, kuras veidoja cilvēki no vidējām un augstākām kastām. Kastu sistēma vairākas reizes atradās uz iznīcības robežas - to iedragāja spēki, kas dzimuši no tehnoloģiju un zinātnes attīstības: rūpnīcas strādnieki, zemāko kastu intelektuāļi. Pārmērīgo spiedienu likvidēja kari, kas vadīja līgu. Vispirms iesauca armijā neapmierinātos, tie veidoja pašnāvnieku spridzinātāju vienības.
Devkali pēc izcelsmes patricietis (tā lingvists iztulkoja šo vārdu) bija viens no neveiksmīgās sacelšanās vadītājiem zelta raktuvēs kalnos aiz Ligonas. Kad sacelšanās tika apspiesta un tās dalībnieki tika vai nu nošauti, vai nosūtīti uz nāvinieku vienībām, Devkali un četrpadsmit citus cilvēkus (ieskaitot Pirru), kas piederēja augstākajām kastām, tika nosūtīti uz drošu nāvi neapdzīvotā polārā salā. Viņus nebija iespējams nošaut - augstāko kastu locekļus nevarēja ne nošaut, ne ieslodzīt. Viņus varēja tikai pārvietot uz citu vietu. Kas arī tika izdarīts.
“Es atceros, - turpināja Ranmakans savus memuārus, - kā reiz Nemirstīgais atnāca pie manis un teica, ka esmu laba amatpersona un, strādājot vēl dažus gadus, man tiks atļauts precēties ar meiteni no septītā oficiālā ranga, un arī mūsu bērni nonāks septītajā kategorijā. Es biju ļoti pateicīgs, un Nemirstīgais teica, ka valstij, kuru apdraud jauni sazvērnieki, ir nepieciešami mani pakalpojumi. Viņš man lika aiziet pie skolotāja Paona un pateikt, ka man patīk lasīt grāmatas, un pēc tam ņemt tās un lasīt. Un, ja skolotājs saka, ka varu būt noderīgs, tad neuzdot pārāk daudz jautājumu, bet gan reizēm teikt, ka esmu neapmierināts ar valdību un saviem ienākumiem. Es ļoti nobijos un teicu, ka esmu apmierināts ar visu. Nemirstīgais teica, ka esmu muļķis - šī ir ienaidnieku apkarošanas metode. Un es piekritu, bet, atdodot skolotājam pirmo grāmatu, viņš man pajautāja, par ko tur ir runa, un es teicu, ka tā ir pret valdību, jo es to neizlasīju. Un skolotājs smējās un teica, ka tā ir inteliģences vienību hrestomātija. Un viņš teica, ka provokators nekad no manis neiznāks. Tad es par to pastāstīju Nemirstīgajam, un viņš uz mani sadusmojās un teica, ka tādiem cilvēkiem kā es, nav vietas septītajā ierēdņu kategorijā. Bet skolotāju, pēc tam vēlāk, tāpat arestēja un uztaisīja viņam operāciju, pēc kuras, viņš varēja strādāt tikai raktuvē, kur ieguva urānu. Un viņš, protams, pazuda.
Tad sākās draudi no pji puses. Viņi ir mūsu ienaidnieki. Es viņus satiku un redzēju ostā. Viņi rada nepatīkamu iespaidu. Viņi lūdzas dzīvajam dievam, kas ir viltīga māņticība, un upurē arī gūstekņus un bērnus dzīvajai ugunij. Viņiem nav atombumbu, un tās, kas ir, nesprāgs. Es dzirdēju, kā cilvēki uz ielas saka, ka ir pienācis laiks piespiest visus zaļajos barbarus pie naga. Un es arī piekritu, un mēs devāmies tos dedzināt. Uz Vēstnieku namu. Mēs nodedzinājām māju, un avīzēs par mums rakstīja, ka esam cēli patrioti.