Kapteinis Zagrebins atvēra durvis, lai ielaistu viesus. Pirmo, koronu Aro, tad koronu Vas. Bet varbūt otrādi. Zagrebins iegāja aiz viņiem.
- Labdien, - viņš teica.
Zagrebins izskatījās oficiāls un nedaudz svinīgs. Gaišie mati saķemmēti atpakaļ, uz pakauša cekuls.
- Ļaujiet man iepazīstināt jūs, - viņš teica, - ar mūsu viesiem. No šodienas - apkalpes locekļiem.
Viesi aizņēma visu brīvo vietu starp galdu un durvīm. Abi bija galvas tiesu mazāki par Zagrebinu, bet daudz smagāki un masīvāki. astes viņi bija pārmetuši pār pleciem, lai nepieskartos mēbelēm. Astes gali, ragveida, dakšoti, nedaudz kustējās. Viesi jutās šauri un neērti. Viņi bija uztraukušies.
- Labdien, - teica viens no viesiem.
Uz krūtīm viņam karājās melna lingvista kaste. Apkalpes locekļi piecēlās, tuvojās viesiem, lai iepazīstinātu ar sevi. Visi lieliski saprata, ka tas nav jādara - ceremonija ievilkās, katram bija jāapiet ap galdu, jāspiežas starp krēsliem, pēc tam jāatgriežas savā vietā. Zagrebins neiedomājās pateikt: "sēdiet", bet labot kļūdu nesāka, tikai atkāpās soli atpakaļ, durvju ailē. Kad pienāca Sņežinas rinda, viņa pastiepa roku un koronas roka, tieva, raupja, sausa kā avīzes lapa, viegli aptvēra viņas pirkstus. Sņežina ieskatījās viesa acīs, pagriežot galvu prom no biedējošajiem ragiem uz astes. Acu bija daudz. Tās stiepās rindā, apkārt galvai.
- Korona Aro,- sacīja viesis. Zvīņaini zaļā āda uz viņa ķermeņa izrādījās plāns kombinezons.
- Diemžēl, - piebilda Zagrebins pēc tam, kad Mazulis, pēdējais no apkalpes locekļiem, atgriezās savā vietā,- mūsu viesi nevar pusdienot kopā ar mums kopkajītē. Viņiem ir pārtikas krājumi, kas atšķiras no mūsu piedāvātā... Sņežinai šķita, ka no bufetes puses atskanēja atvieglojuma nopūta.
Korona Aro - viņš bija tumšākā kombinezonā - pieskārās krēsla sēdeklim ar membrānām savienoto pirkstu galiem. Viņa rokas bija tik garas, ka viņam pat nevajadzēja pieliekties. Zagrebins norādīja uz krēslu sev pie otriem sāniem koronam Vas. Pats neapsēdās - gaidīja, kad apsēdīsies viesi.
- Mēģiniet riskēt, - sacīja Pavlišs.
- Protams. - Aro kaut kā saplaka no sāniem, izstiepās, mīksti iegāja ar roku balstiem pārklātā sēdekļa lokā un sastinga, it kā gaidīdams, ka krēsls tūlīt sabruks.
- Ļoti ērti, - viņš teica.
- Nez, cik daudz viņi sver? - čukstā Pavlišam pajautāja Sņežina. Pie galda bija iestājies klusuma mirklis, un visi sadzirdēja Sņežinas čukstus. Pavliša vietā atbildēja Aro:
- Apmēram simts trīsdesmit kilogramu.
Bakovs pārmetoši paskatījās uz Sņežinu. Viņš prata pārmetoši skatīties uz praktikantiem. Sņežina nepacēla acis, bet sajuta šo skatienu.
- Bet man ir četrdesmit seši, - sacīja Kiročka Tkačenko, lai mazinātu neērto pauzi.
- Paldies, - Aro atbildēja.
Griška baltā priekšautā ieskatījās kopkajītē un jautāja:
- Zupu pasniegt?
- Lūdzu, - Bakovs pamāja.
- Un neaizmirsti mūsu viesus, - sacīja Zagrebins. - Zini?
- Jā, es atceros, - robots atbildēja.
Griška uz galda uzlika bļodu ar boršču un koronām atnesa paplāti ar želejveidīgiem kubiņiem.
- Pasniedz man maizi, lūdzu, - Mazulis palūdza Kiročku, ar acs kaktiņu vērojot, kā koronas pārliek želejas gabaliņus uz saviem šķīvjiem. Viņi to izdarīja ar karotēm, iepriekš noskatoties, kā cilvēki tās lieto.
5.
- Slava, - Kiročka jautāja Pavlišam, - kā var izskaidrot - tik sena rase, - bet astes nav atrofējušās?
- Varbūt tām ir noderīgas funkcijas, - Pavlišs izklaidīgi atbildēja. - būs jāpajautā.
- Vai tu vēlētos tos izpētīt? Veikt asins analīzi? - vaicāja Sņežina, ievelkot dūmus. Pirmajā gadā viņu gandrīz izslēdza no institūta par smēķēšanu.
- Tam nav jēgas. - Pavlišs paskatījās Luisam-Filipam līdzīgajā spogulī, un pieglauda ciešās cirtas. - Tas pats, kas ja šimpanze vēlētos veikt asins analīzes man. Es tagad domāju par kaut ko citu: kāpēc kapteinis joprojām nav mums pateicis, kur un kāpēc mēs lidojam?
- Varbūt viņš pats nezina? - minēja Kiročka.
- Viņi aizgāja uz tiltiņu, - sacīja Sņežina.
- Kas - viņi?
- Meistars, pirmais palīgs un koronas.
- Kāpēc viņi visi ir koronas? - jautāja Kiročka. - Būtu nu atmetusi, Sņežka, to smēķēšanu. Nav ko elpot. Slava kā ārsts varēja tev pastāstīt, cik tas ir kaitīgi.
- Es zinu bez viņa. - Sņežina nodzēsa cigareti. - Smēķētāja hronisks klepus, pēc tam mākslīgas plaušas un garlaicīgas vecumdienas sanatorijā.
- Varbūt ies secen, - sacīja Pavlišs. - Kā mēs varam būt noderīgi koronām? Es saprotu: ja viņi kaut kur jāaizved, bet pašu kuģis ir tālu. Bet viņi lidoja ar savējo...
- Zini, Slava, sacīja Kiročka, gribi saderēt, ka mēs pusstundas laikā uzzināsim visu?
- Kapteinis lūdz visus no dežūrām brīvos apkalpes locekļus pulcēties kopkajītē, - Bakova balss noskanēja pa iekšējo tīklu.
- No tevis Slava, Ļeņingradas kūka "Metropole",- pasmaidīja Kiročka.
- Un šķiet, ka tā jau ir astotā, - sacīja Sņežina.
- Bet es nemaz nestrīdējos, - sacīja Pavlišs. - Starp citu, kūkas ir tikai piecas.
6.
Koronas apsēdās blakus uz dīvāna. “Gan es pie viņiem pieradīšu,” domāja Sņežina. Viņai izdevās aizskriet pie tantes Milas. Krustmāte Milija jau zināja, ka koronas kopkajītē neēdīs, un izturējās pret viņiem daudz maigāk. Viņa pat teica: "Ir pareizi, ka paņēmuši savu ēdienu. Kāpēc mocīties ar mūsu uzturu? Gandrīz viss ir konservēts. Atlikuši tikai pieci kilogrami sīpolu." Zagrebins paskatījās apkārt kopkajītē: vai visiem bija ērti?
- Cigankov, - viņš pagriezās pret Mazuli, - kājās patiesības nav. Saruna var būt gara. Emīlija Karenovna, vai jūs neesat aizņemta?
- Es nāku, - tante Mila atbildēja no bufetes. Viņa neuzdrošinājās nepaklausīt kapteinim. Tante Mila apsēdās aiz Bauera, tālāk no koronām.
- Pirmkārt, - sacīja Zagrebins, - es nolasīšu kāda ziņojuma tulkojumu. Šo tulkojumu tikko izdarīja Smadzenes. Tāpēc es visu nestāstīju uzreiz pēc pusdienām. Es saprotu, ka, ja es būtu jūsu vietā, es arī būtu pārsteigts: kāpēc meistars ir tik noslēpumains?
- Bet mēs neesam, - Mazulis pārliecinoši sacīja.
- Neticu, - nogrieza Zagrebins un atlocīja papīra lapu. Tad viņš mirkli padomāja, salocīja to atkal un turpināja: - Pirms lasīšanas es īsumā pastāstīšu šī dokumenta izcelšanās vēsturi. Kā jūs zināt, Galaktikas centrs pēdējos gados ir paveicis daudz darba, lai izpētītu zvaigznes un it īpaši mūsu Galaktikas planētu sistēmas. Šis darbs ir garš, grūts, un Galaktikas centrs piesaista visus, kas tam var būt noderīgi. Iespējams, ka pēc mūsu lidojuma beigām "Segeža" arī dosies ilgos meklējumos. Kāpēc es nosaucu "Segeža", es ceru, ka jūs saprotat. Līdz šim uz Zemes ir tikai trīs šīs klases kuģi. Dzinēji tiem tika samontēti ar centra speciālistu palīdzību. Mēs varam izlēkt caur telpu. Bez tā Galaktiku nevar apgūt. Tātad... - Zagrebins paskatījās uz koronām, kuri nekustīgi sēdēja, vai nu baidoties salauzt dīvānu, vai arī uzmanīgi klausījās. Viesu klātbūtnē Zagrebins bija mazliet kautrīgs. Liekas, ka nav par ko kaunēties: kuģis kā kuģis un apkalpe ir laba, bet tomēr... - Tātad, - atkārtoja Zagrebins, - šo pētījumu laikā ... Pirms sešpadsmit gadiem Galaktikas centrs tikās ar mums. Fakts, ka tikšanās bija nejauša, kaut arī mēs jau paši bijām devušies kosmosā, norāda, cik sarežģīti ir šie meklējumi. Varēja satikt vēl pēc desmit gadiem. Līdz šim ir izpētīti septiņi procenti no Galaktikas planētu sistēmām. Vēl trīsdesmit procenti planētu atrodas uzraudzībā. Starp tām vairākas ir apdzīvojamas. Vienu no šīm planētām nosacīti sauc par Zilo. Turp mēs lidojam. Kļuva ļoti kluss.