- Ranmakans man reiz teica, - atkal ierunājās Pavlišs, - ka viņš nezina, vai viņš drīkst dzīvot kopā ar jums vienā mājā. Tomēr kastu atšķirība. Liela atšķirība, viņš teica.
- Un jūs smējāties?
- Pasmaidīju, bet ko?
- Bet viņš joprojām savas lietas, kaut arī to ir nedaudz, nav pārnesis no kuģa. Viņam dzīvošana vienā mājā ar patriciešiem ir otrais pasaules sabrukums, un viņam aktīvi jāpiedalās šajā sabrukumā. Karu izdomāja viņa vietā. Viņam tikai jāpārceļas uz dzīvi mājā ar pašiem patriciešiem un savām rokām jāizdara smags grēks. Ko darīt, ja vecā valdība atgriezīsies? Ko tad?
- Nu, viņš nav tik stulbs, lai nesaprastu, ka vecā valdība neatgriezīsies. Īpaši pēc vizītes bunkurā.
Visurgājējs atkal uzbrauca uz labi saglabāta ceļa posma un mīksti skrēja pa bruģi.
- Tagad būs pagrieziens. Aiz tā vārti, - sacīja Pirra. - Reiz šie kalni bija ļoti skaisti. Zaļi, jautri, putni dzied.
- Nu, jums dārzā zem kupola arī ir putni.
- Tikai viens putns.- Korona Vas atjaunoja viņu pēc skeleta daļām, un viņš ir aizmirsis, kā dziedāt. Varbūt vēl iemācīsies.
Ceļa līkums atklāja no lietus un vēja pajukušu, pelēku arku. Uz tās bija uzraksts ligoniešu valodā. Pavlišs un Sņežina to jau varēja izlasīt:
"Kalnu botāniskais dārzs."
5
Brauciens uz Kalnu botānisko dārzu bija nepieciešams visiem kupola iemītniekiem. Gaisa attīrīšana prasīja daudz enerģijas, kas bija nepieciešama citām lietām. Un turklāt "Segeža" mūžīgi nesēdēs uz planētas. tā aizlidos. Cilvēki paliks šeit. Tas nozīmē, ka pašam kupolam ir jānodrošina sevi ar tīru, nepiesārņotu gaisu, vismaz līdz brīdim, kad šeit ieradīsies stacionārie dezaktivatori.
Sanāksmes laikā, kas bija veltīta šai problēmai, pie kapteiņa, Pirra atcerējās, ka savulaik izgājusi praksi Kalnu botāniskajā dārzā. Un tur strādāja vecs biologs: viņš izaudzēja krūmu ar paaugstinātu dzīves cikla aktivitāti; krūms ļoti aktīvi absorbēja oglekļa dioksīdu un ražoja skābekli. Vecais vīrs to plānoja izmantot raktuvēs un darbnīcās ar sliktu ventilāciju - skābekļa izdalīšanās augā apstājās tikai pilnīgā tumsā. Ja bija pavisam vājš gaismas avots, mazā skābekļa rūpnīca sāka darbu. Tad, pirms kara, zinātnieka iekārta nevienam nebija vajadzīga - raktuvēs strādāja un gāja bojā zemāko kastu strādnieki, bet Ligonas Republikā tādu bija daudz. Pirra teica, ka viņa atceras ceļu uz Kalnu botānisko dārzu, atceras, kur vajadzētu atrasties zemes gabaliem ar šo krūmu. Ja vien, protams, viņus neiznīcināja to gadu laikā, kas pagājuši kopš viņas apcietināšanas dienas.
Izbrauca tumsā un ap pulksten vienpadsmitiem sasniedza botānisko dārzu - ceļš bija slikts, un dārzs atradās salīdzinoši tālu no pilsētas. Tas atradās dziļā ielejā, no vējiem aizsargātā vietā, kurā, pēc Pirras teiktā, tika saglabātas vairākas reliktu augu sugas. Tas arī noteica šādas attālas vietas izvēli botāniskajam dārzam.
- Šeit dzīvoja entuziasti, - sacīja Pirra, kad visurgājējs apstājās pie nelielas baltas mājas ar izdauzītiem stikliem. - Viņi saņēma grašus, viņus nicināja patricieši. Vispār šeit bija interesanti.
Aiz mājas sākās blīvs ziemas mežs. Drīzāk tas bija miris mežs, bet Sņežinai tas šķita ziemas, tiko nometis lapas un gatavs atkal ziedēt, tiklīdz aukstums būs pārgājis. Uz dažiem kokiem bija saglabājušās plāksnītes ar nosaukumiem, joprojām piesietas ar vadiem, un aizmirstās kāpnes pie viena no tiem šķita atgādinām: īpašnieki ir cilvēki un viņiem ir jāatgriežas.
- Es vispirms ieskatīšos mājā, - sacīja Pirra.
- Es kopā ar tevi, - sacīja Sņežina.
Sievietes iegāja mājā. Sņežina jau bija pieradusi pie planētas māju atbalsojošā klusuma un baigā tukšuma. Bet šī māja viņai nelikās tik mirusi kā mājās pilsētā. Vienā no istabām pie sienas stāvēja divi gari galdi, apkrauti ar mēģenēm un sēklu kārbām. Glazētas herbārija lapas karājās pie sienas; stumbru izgriezumi stūrī joprojām bija svaigi, laika gaitā nebija kļuvuši pelēki.
Pirra pacēla no grīdas biezu burtnīcu, atvēra to.
- Novērojumu burtnīca, - viņa sacīja. - Šī ir viņa burtnīca, tā vecā vīra. Kā gan viņu sauca? Ir gan pārsteidzoša lieta - viņa rokrakstu atceros, bet neatceros viņa vārdu. Pēdējais ieraksts ... - Pirra šķirstīja burtnīcu. - Pēdējais ieraksts ... Tas jau ierakstīts ar citu roku. Un pēdējās lapas ir piepildītas ar citu rokrakstu. Ar viņu kaut kas bija noticis vēl pirms kara. Varbūt viņš nomira. Vai aizbrauca. Lai gan tagad vienalga. Burtnīca mums būs noderīga. Vismaz mēs tagad zinām, ka viņi strādāja pie šī krūma līdz pēdējai dienai. Večuku te mīlēja. Nerātns bija večuks, bet ļoti laipns un gudrs.
- Kas jauns? - jautāja Pavlišs, tuvojoties loga šaurajam caurumam.
- Tūlīt iesim, - atbildēja Pirra. Viņa atvēra herbārija mapi. - Tā arī domāju. Šī lapa - redzi, šaurās galos sadalītās lapiņas, - tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Pat ja mēs neatradīsim pašu zemes gabalu, vai korona Vas spēs atjaunot augu?
- Varēs, - sacīja Sņežina. - korona Vas ir burvis. Un ļoti gudrs.
- Tikai ļoti biedējošs, - atzinās Pirra. - Sākumā es no viņa nobijos.
Viņi gāja pa šauru aleju. Dažreiz Pirra apstājās un nolauza gabaliņu zara; tie bija sausi un ar krakšķi padevās pirkstiem. Pirra meta zariņus zemē.
Meža gigants virs alejas parādījās ar zaru masu; ap to zemi dažu centimetru biezumā klāja garas, sausas adatas. Pirra pacēla dažus čiekurus un pārbaudīja, vai tajos nav saglabājušās sēklas. Viņa ielika čiekurus skafandra kabatā un tad teica Devkali:
- Atgādini man atpakaļceļā paņemt sēklu kārbas no laboratorijas.
- Labi jums, botāniķiem, - sacīja Pavlišs. - Agrāk graudu iestādīji zemē un vairākas nedēļas gaidīji, līdz tas aug, ja vispār aug. Bet ar koronu palīdzību: nodod sēklas laboratorijai - pēc pusstundas ierodies pakaļ stādiem.
- Tieši mums tomēr galvenais darbs joprojām paliks nemainīgs, - iebilda Pirra. - Mēs saņemsim stādiņu, bet tālākais jau atkarīgs no mums. Kamēr no tā izaugs koks, paies visi tie paši gadi. Jā, un ar vienu koku nepietiks - jūs zināt, cik daudz darba mums vēl priekšā. Jums, ārstiem, gan tagad nebūs ko darīt.
- Nu jau, nu, - Pavlišs apvainojās. - Ko jūs domājat, tagad mēs visus nogalināsim un pēc tam atdzīvināsim?
- Bet jūs varat pagatavot jaunas aknas. Jaunu sirdi.
- Ar laiku - varbūt. Tajā pašā laikā mums būs palicis daudz darba. Nesāksi tak ārstēt angīnu ierīcē.
- Kas ir angīna?
- Saaukstēšanās, kad iekaisis kakls.
- Ā, kaut kas līdzīgs mūsu elpceļu drudzim?
- Es vēl nezinu, es tikai sāku iepazīt jūsu medicīnu.
Koki pašķīrās. Priekšā, sadalīts vienmērīgos četrstūros, gulēja liels lauks, ko ierobežoja ielejas stāvas nogāzes. Daži no lauciņiem bija pilni ar krūmu zariem, citi stāvēja kaili vai nedaudz pārklāti ar sausu zāli.
- Oi! - no aizmugures atskanēja Sņežinas balss. Viņa atpalika un vēl nebija iznākusi no koku ēnas.
Pavlišs strauji apgriezās.
Sņežina tupēja pie lielā stumbra un māja ar roku uz pārējiem, lai steidzas pie viņas.
Slēpjoties starp nokaltušā koka biezām saknēm, no sausās ielejas smiltīm stiepās tievs kātiņš ar baltu zieda galviņu.
- Dzīvs, - Pirra nočukstēja.
- Pilnīgi un absolūti dzīvs, - sacīja Sņežina. - Es pieskāros viņam, un viņš uz sekundi sakļāva ziedlapiņas.
- Meža visans, - maigi sacīja Pirra. - Es tūlīt sākšu raudāt. Neaiztiec to. Ļauj tam augt.
- Protams, lai aug, - sacīja Sņežina. - Es uz tam vienkārši pieskāros. Viņš sakļāva ziedlapiņas un tad atkal iztaisnojās, it kā būtu mani sveicinājis.