Tāpēc tas, ka robots vilka izpletni, bija saprotams. Tas, ka profesors Kori to darīja, bija pilnīgi nesaprotami. Ranmakans formāli atzina, ka visi zem kupola ir vienlīdzīgi un kastu nav, taču savā dvēselē viņš cilvēci sadalīja kastās un norīkoja sevi vienā no zemākajām, kaut arī ne tajā, pie kuras viņš piederēja pirms kara, bet nākamajā, ceļā uz augšu. Viņš uztraucās, ka viņam varētu tikt atņemtas tiesības vadīt darbnīcu, un aizdomīgi skatījās uz jaunpienācējiem: vai viņu vidū ir kāds patricietis, kurš spēj un vēlas ieņemt viņa vietu?
Līdz šim viss bija kārtībā. Nebija jaunu patriciešu. Vecie, Devkali, Pirra un Kori, jau ieņēma neskaidrus, bet tomēr izteiktus līderu amatus, bet vienīgais Ligonā izglābtais patricietis deva priekšroku nekā nedarīšanai un runāšanai par demokrātijas iespējām. Ranmakans devās pie profesora, lai kliedētu savas bailes, un rezultātā vēl vairāk saputrojās un nolēma, ka Kori, kurš ar viņu nebija apmierināts, varētu informēt atnācējus par Ranmakana nepareizo izturēšanos. Bet Ranmakans ir pirmais vīrietis uz Munas, Ādams, kā viņu sauc citplanētieši, un viņš nevar sēdēt kopā ar sievietēm, šūt vai pienest viņām adatas un diegus. Nē, tas nenotiks. Sievietes, protams, piekrīt demokrātijai: viņas pieder pie viszemākās kastas, arī viņu vīri un bērni. Viņām nav ko zaudēt. Ranmakans toties ir ierēdnis, kāds, nekāds, bet tomēr ierēdnis, tā sīkburžuāziskā slāņa pārstāvis, kurš ar skaudību skatoties uz saviem priekšniekiem, izmisīgi turas pie savām mazajām privilēģijām, kas paaugstinājušas viņu augstāk par tiem, kuriem vispār nav privilēģiju.
Profesors Kori, smagi elpojot, atstāja darbnīcu.
- Tā vietā, lai šeit stāvētu, - viņš teica Ranmakanam, - ej palīdzi sagriezt zīdu lielos gabalos. Negriezīsi tak no visa izpletņa...
- Es pazvanīšu kuģim, lai viņi atsūta otru robotu, - spītīgi sacīja Ranmakans. Viņš turpināja turēties pie savām privilēģijām. - Robots to izdarīs labāk nekā es. Bet man pašam ir jāraksta memuāri.
- Ak, jā, - Kori sarkastiski pasmaidīja. - Memuāri. Pats Krizinsi no Plongas paklanīsies jūsu talantiem.
- Navigators Kudarauskas manu darbu novērtē ļoti augstu.
- Tumsa ir ar jums, ar rakstnieku un ar jūsu navigatoru. Bet es jūsu vietā padomātu, ka mums ir pienākums strādāt. Strā-dāt. Vai tu saproti? Ļaujiet "Segežai" aizlidot - viņiem ir savas darīšanas. Bet mēs valdīsim uz planētas. Mēs paliksim vieni - vai tas jums kādreiz ir ienācis prātā?
- Kur viņi aizlidos? - Ranmakans jautāja. - Kāpēc viņiem vajadzētu lidot prom?
Ranmakans bija apmierināts ar cilvēku klātbūtni. Viņš baidījās (tās bija vēl vienas no Ranmakana daudzajiem bailēm), ka tiklīdz "Segeža" pacelsies virs planētas, viņam atkal būs jāiekrīt savā astotajā kastā un, iespējams, vēl jāiet cietumā par sadarbību ar svešiniekiem.
- Viņi nedrīkst lidot prom, - sacīja Ranmakans.
- Un kāpēc tad tā? - izbrīnījās Kori. - Tiklīdz viņi varēs nodrošināt attīrītāju automātisku darbību un mēs izveidosim pārtikas apgādi, mēs paliksim vieni. Mums jāpaliek vieniem.
- Ko jūs murminiet vienu un to pašu: "Vienatnē, vieni paši!" - Ranmakans sadusmojās. - Kas jums uzlika pienākumu palikt vienam? Es? Šīs sievietes?
- Pavisam nesen jūs protestējāt pret šo cilvēku ierašanos.
- Tā ir mana personiskā darīšana. Tad es biju viens pats. Vēl nav zināms, kā jūs rīkotos manā vietā!
Kori gribēja atbildēt, bet mainīja savas domas, atmeta ar sauso roku un devās prom - pie saviem ziediem un kokiem, ar stimulantu palīdzību, izaugušiem jau trīs metru augstumā. Kori nodomāja, ka ir pienācis laiks atdzīvināt dažus kukaiņus; jārunā ar koronu Vas. Kori piegāja pie sava krūmu biezoknī paslēptā galda, izstumdīja atgriezumus, papīrus, ierīces, apsēdās. Sirds darbojās ne visai labi. Diemžēl korona Vas atgrieza veco sirdi. Nomirt atkal, ļoti negribējās. Nebija vērts ņemties ar to izpletni. Lai gan viņš rīkojās pareizi. Vismaz sievietes darbnīcā to saprata. Viņas sacīja:“Skolotāj, atkāpieties, mēs varam iztikt bez jums!” - un nespriedelēja, vai viņš ir patricietis vai plebejs. Bet Ranmakanu vēl jāmāca un jāmāca. Vai varbūt viņš tā arī nomirs, dvēselē sapņojot nokļūt ceturtajā vai pat otrajā kastā. Nē, otrajai viņam nepietiek iztēles. Mums jābrauc uz Kalnu dārzu - lai redzētu, kas tur notiek. Vai vēl daži augi nav uzziedējuši. Galu galā pirms kara turpinājās darbs, kas saistīts ar radiācijas ietekmi uz augu augšanu. Bija interesantas mutācijas. Ja nebūtu gāzes, rezultāti jau varētu parādīties.
Ranmakans arī atgriezās savā šūšanas darbnīcā. Steidzīgi saliktajā mājā bija divi galdi. Uz viena liela, kopīga strādāja - sievietes, piecas sievietes. Otrs galds stūrī bija mazāks. Ranmakans sēdēja aiz tā. Viņš vajadzības gadījumā sazinājās ar tiltiņu vai Lielo māju; viņš veica sarunas ar robotiem, kad viņi kaut ko atvilka no kuģa; viņam vajadzēja veikt grāmatvedību, plānot, kad un kas darbnīcai būs vajadzīgs.
Ranmakans apsēdās pie galda, arī pastūma malā papīrus un aizdomājās. Viņš juta ironiskos sieviešu skatienus un viņu čukstus, saturošus dažas, iespējams, viņam nepatīkamas piezīmes. Bet viņš bija virs tā. Viņš skatījās uz priekšu, nepamanījis sievietes. Viņš domāja, vai nepateikt kapteinim, ka pagājušajā naktī, kad visi jau gulēja, pie ārējās mājas viņš ieraudzīja svešinieku aizsargtērpā. Uz cilvēku nokrita starmešu gaisma, un viņu apžilbināts uz sekundi aizkavējās, pirms ienirt ap stūri. Ranmakans neredzēja seju. Sarunājoties ar Kori karstumā viņš gandrīz izpļāpājās, ka uz planētas ir arī citi cilvēki un ka Pavlišam bija taisnība. Bet tā arī to nepateica, noturējās. Var gadīties, ka šis cilvēks vai cilvēki ir likumīgā planētas vara. Viņi varētu būt stiprāki par kuģi. Un ja tā, tad Ranmakanam varētu būt noderīgi zināt, ka šie citi ir pienākuši tuvu "Segežai".
5
Zagrebins nevēlējās ļaut Kori doties uz Kalnu dārzu. Neatrisinātais noslēpums mulsināja kapteini. "Turklāt," viņš sprieda, "ja tie nezināmie gribētu ar mums tikties, viņi to būtu varējuši darīt jau labu laiku atpakaļ." Tiesa, palika iespēja, ka Pavlišs tomēr kļūdījies. Tā bija loģiska un pārliecinoša. Kapteinis nevēlējās sevi mierināt. Un pat pēc vienošanās ar profesoru, ka viņam jāapmeklē Kalnu dārzs, kapteinis dienu iepriekš uz Kalnu dārzu nosūtīja izlūkošanas disku ar metāla detektoriem un biolokatoriem, kas atradās uz kuģa. Disks neatrada neko aizdomīgu.
- Lūk ko, - sacīja Zagrebins Antipinam, kurš devās uz dārzu kopā ar Kori un Sņežinu. - No Eža neizkāpt! Nokļūstot tur, visurgājējs tiek apturēts nevis pie mājas, kā pagājušajā reizē, bet tieši dārzā, pie zemes gabaliem. Kāds noteikti paliek mašīnā, vislabāk tu pats, pārējos visu laiku paturot acīs. Visurgājējā lāzers kaujas gatavībā. Ja redzat briesmas, nešaut; nekavējoties paziņot mums un skrieniet no turienes ar visu iespējamo ātrumu. Nedomājot par lepnumu un tā tālāk. Skaidrs?
- Skaidrs, Genādij Andrejevič, - sacīja Antipins. - Kur nu vēl skaidrāk.” Otru kupolu sāks piepūst rīt?
- Rīt. Atgriezieties, izgulieties un sāciet. Centieties dārzā nelietot ieročus. Pat ja dažiem no jums šķitīs, ka tas ir absolūti nepieciešams. Tu un tikai tu izlemsi. Tev prātīga galva. Tāpēc arī sūtu tevi. Skaidrs?
- Skaidrs, - atkal sacīja Antipins, kurš uztraucās par pavisam citām problēmām. - Būs jāizlieto gandrīz viss dezaktivizators. Divas galējās mājas nonāks zem kupola - tik daudz darba. Kad būs nākamā kravas raķete? Jāziņo, lai dezaktivizatoru neaizmirst.
- Tagad ne tik drīz, pēc divām nedēļām, - sacīja Zagrebins. - tur uz vietas neaizraujieties. Domāsi visu laiku par kupolu, un notiks kaut kas slikts.