Bauers, neatlaižot pirkstu no vadības pogas, pagriezās pret kapteini.
- Apli virs zemes, virs pašas zemes, - sacīja Zagrebins.
Pie visurgājēja nebija nekādu pēdu. Zāle stāvēja taisna, it kā cilvēki būtu atstājuši visurgājēju pa gaisu. Katrs zāles stiebriņš bija skaidri redzams uz ekrāna, it kā zem palielināmā stikla.
Nē, izņemot kāpurķēžu - paša visurgājēja pēdas, pie mašīnas nebija citu pēdu.
- Kaut kāda mistika, - Bauers nopūtās, kad disks pabeidza otro apli virs visurgājēja.
- Nekādas mistikas, - atbildēja kapteinis, - vadi disku pa kāpurķēžu ceļu.
Pēdu ķēdīte, ko atstājušas rievotās zoles, šeit un tur bija redzamas uz kāpurķēžu sliedēm.
- Viss skaidrs, - sacīja kapteinis. - Skatieties, kā stāv ezis. Tā atdūrusies krūmos, uz nogāzes. Tur nav turpmāka ceļa. Agrāk tā stāvēja klajumiņa vidū. Tad kaut kas notika ar Sņežinu un Kori, bet tas notika jau krūmos. Tad Antipins piebrauca ar Ezi pie krūmiem, izlēca, skrēja dažus soļus atpakaļ pa sliedēm un arī ieskrēja krūmos. Tas viss notika tik ātri, ka viņam nebija laika vai viņš neuzskatīja par nepieciešamību sazināties. Tagad pārbaudīsim. Jā, redziet, pēdas ved uz krūmiem.
Disks vispirms lidoja pāri spraugai krūmos, un pēdas bija skaidri redzamas no augšas. Tad krūmi sakļāvās. Caur kailajiem zariem kapteinis bija pirmais, kurš ieraudzīja nelielo zilo ziedu koloniju. Daži zari apkārt bija nolauzti.
- Skaidrs. Viņi ieraudzīja ziedus no klajumiņa un devās pie tiem.
- Bet Antipins viņus vēroja no visurgājēja.
Disks atkal peldēja pār zaru mudžekli. Svaigi lūzumi norādīja uz biologa un Sņežinas ceļu; viņi izgāja nelielajā laukumiņā, uz kura arī auga puķes. Tiesa, šeit puķes bija izmīdītas, un tur bija ļoti daudz pēdu. Tās veda uz plaisu klintīs un pazuda zem šķembainiem oļiem.
- Izsauc Pavlišu, - kapteinis pavēlēja Bakovam. Pavlišs atskrēja uz tiltiņu pēc pusminūtes. Varētu padomāt, ka viņš pie durvīm gaidījis zvanu.
- Slava, - sacīja kapteinis, - uzmanīgi apskatiet pēdas. Līdzīgas tām?
- Jā, - sacīja Pavlišs. - tās pašas.
- Gatavojam lielo kuteri, - kapteinis izlēma. - Kutera komandieris Bakovs, komanda - Pavlišs, Cigankovs, Leščuks, Raikovs, korona Aro. No vietējiem iedzīvotājiem - Devkali. Atbildīgais par kuģa apbruņojumu un aizsardzību - Bakovs. Par ritošo daļu - Leščuks. Sagatavošanās un izbraukšana pēc piecpadsmit minūtēm. Izpildīt.
Kad Bakovs izgāja, kapteinis sacīja Baueram:
- Gļeb, pacel disku augstāk, puskilometru vai pat augstāk. Varbūt mūsējie ieraudzīs.
- Vai esat pārliecināts, ka nolaupītāji ir šīs planētas iedzīvotāji? - Bauers jautāja, vērojot, kā laboratorijas ēka uz ekrāna nokrīt un samazinās.
- Atkal jauna ideja? Esmu pārliecināts. Un kas?
- Ak, tas ir ļoti neticami. Šeit dzīvojoši cilvēki pēc visa notikušā.
- Nevar noslēpt uz planētas zvaigžņu kuģi, - sacīja Zagrebins, noraidot Bauera versiju. - Pēc tevis dežūrēs Kudarauskas. Bakova vietā.
- Es neesmu noguris, Genādij Sergejevič.
- Mēs nezinām, cik ilgi meklēšana ieilgs.
- Es ceru, ka ar viņiem nekas slikts nav noticis?
-Nezinu, - sacīja kapteinis. - Nezinu! Kas var zināt? Tik klusa planēta! Nevienas dzīvas dvēseles!
7
Kuteris izripoja līdz pusei no atvērtās kravas lūkas.
- Šodien mūsu draugi kaut kā ir ļoti aktīvi,- sacīja patricietis.
- Jā. Un paņēma Devkali līdzi, - atbildēja Ranmakans, kurš jau sen sajuta, ka kaut kas nav kārtībā.
Vai viņam vajadzētu doties pie Kudarauska, izmantojot ilgstoša paziņas priekšrocības? Bet ja nu pēkšņi Kudarauskas nav uz kuģa? Citiem jautāt negribējās. Ranmakans bija nedaudz aizvainots uz saviem tautiešiem, ka arī viņu neievēlēja padomē. Viņam taču uz to bija visas tiesības - viņš bija pirmais cilvēks uz planētas. Visticamāk, tās ir kapteiņa un it īpaši Bauera intrigas. Bauers nevar viņam piedot par to šāvienu. Bet pats kapteinis? Vai viņš var piedot? Nē, šeit vispār jāatsakās no cerībām uz karjeru.
- Ranmakan, - sacīja ogļracis Renci, kurš piederēja zemākajai kastai, bet tagad bija kļuvis par jauno priekšnieku.
Vēl pavisam nesen viņš nekad nebūtu uzdrošinājies uzrunāt Ranmakanu kā pašlaik. Viņam vajadzēja sacīt: godājamais Ranmakan. Tomēr divu kastu starpība. Bet tagad viņš ir vara.
- Kas? - Ranmakans jautāja pēc iespējas vienaldzīgāk.
- Šodien tava kārta doties uz pilsētu ar kravas robotu. Vai atceraties, mums ir jāved no saimniecības preču veikala, kas piederēja kundzei... kāds tur bija viņas vārds ...
- Vaprasa kundze, “Izmeklētu preču tirdzniecība”.
- Jā, tev ir jāpaņem viss, kas ir sarakstā. Vai saraksts pie tevis?
- Varbūt šodien nemaz nevajadzēs braukt?
- Kā tā, nevajadzēs? - ogļracis pār krūtīm salocīja spēcīgās lielās rokas. - pats brīvprātīgi pieteicies. Mums vajag traukus un lielo plīti. Tur ir jābūt.
- Varbūt viņi negribēs, lai es braucu. - Ranmakans pamāja ar galvu pret "Segežu".
- Kāpēc? Vienojās vēl vakar. Robots gaida.
- Tomēr labāk aizietu uz tiltiņa un pajautātu.
- Man nav jāiet uz tiltiņa sīkuma dēļ. Man nav ieraduma veltīgi maisīties pa kuģī.
Pēdējā bija ietverts mājiens par Ranmakana vizītēm pie Kudarauska, ar kuru viņš attaisnoja savas biežās prombūtnes. Ogļracim Ranmakans nepatika. Bet Renci labi apzinājās, ka nevar būt vietas tādai sajūtai kā zemākas kastas locekļa nepatika pret sīku ierēdni. Saprata, bet nepatika. Vienalga.
- Skafandrs tamburā. Tu zini kur. - Renci devās prom.
- Nāksies braukt, - sacīja vienmēr gatavais pasmaidīt un vajadzības gadījumā līdzjūtīgais patricietis. - Vai vēlaties, lai es sastādītu jums kompāniju?
- Neviens skafandrs tev nebūs piemērots, - sacīja Ranmakans. Šo patricieti viņš neuzskatīja par patricieti. Ranmakans nolēma ieiet lielajā mājā un no turienes kontaktēties ar tiltiņu - vai var braukt?
Kapteinis paņēma cigarešu paciņu no Sņežinas kabīnes. Viņš smēķēja un juta kā reibst galva, un dusmojās uz sevi, ka ir vājāks, nekā viņš pats bija gaidījis un kā bija gaidījuši apkalpes locekļi.
- Ranmakans runā, - sacīja Bauers. - viņš jautā, vai nav atcelta vizīte uz pilsētu pēc kaut kādas plīts.
- Bet kas, bija norunāts?
- Jā. Vakar šim nolūkam piešķīrām kravas robotu-ratiņus.
- Lai brauc. Tas nav tālu? Vai mēs nevaram iedot kādu, kas viņu pavadītu?
- Nav vairs brīvu skafandru. Uz katru apkalpes locekli atlicis pa vienam. Rezerves uzvilka Devkali un Kori.
- Atrodiet man ogļraci Renci. Viņš zinās. Ja viņš neiebilst, lai brauc. Galu galā mēs esam šeit viņiem, nevis viņi mums.
Ogļraci Renci teica, ka viņš pats atgādināja Ranmakanam par braucienu. Lai dara savus darbus. Veikals divus kvartālus no šejienes. Ranmakans zina, kā izmantot sakarus.
- Labi, - sacīja kapteinis, kurš tajā brīdī daudz vairāk uztraucās par Kalnu dārza problēmu.
Ranmakans noklausījās visas sarunas, noklikšķināja kravas robotam - ratiņiem, kas bija aprīkots ar trim pāriem šarnīru un kaut ko līdzīgu galvai priekšā, un devās uz kupola izeju. Ratiņi paklausīgi ripoja trīs soļus aiz muguras. Tie apstājās tambura priekšā. Ranmakans atvēra lūku pieliekamajā ar skafandriem un tad atcerējās, ka robots tamburā neietilps.
- Ko stāvi? - viņš jautāja ratiņiem. - Vai nezini, kas tev uz kravas tamburu jāiet? Varbūt pirmo reizi?
Ratiņi neatbildēja. Viņi nemaz nevarēja runāt. Turklāt viņi bija pieraduši saņemt pavēles, bet pavēles arvien vēl nebija.
- Ah, kaut tevi tumsa, saplēstu! - sašuta Ranmakans. - dodies uz kravas lūku, dodies ārā un gaidi mani tur.