Ģenerālis vēlreiz paskatījās uz savu pulksteni un devās pie šaha galdiņa, uz kura stāvēja rācija.
- Atnesiet tēju, - noguris sacīja Zagrebins un smagi devās uz izeju. Viņš devās konsultēties ar koronu Aro.
3
Renci lēnām klejoja pa kupolu. Pie lielās mājas sievietes sēdēja zem spožas laternas. Viņas sēdēja tā, it kā sēdētu bumbu patversmē, gaidot, kad sprāgs bumba. Renci nolēma pie viņām neiet. Viņš apgāja apkārt pa mājas aizmuguri; tur pie profesora Kori galda, biezoknī stāvēja vīrieši, astoņpadsmit cilvēki. Tā bija kupola armija. Viņi bija vāji bruņoti. Varētu teikt, ka viņi nemaz nebija bruņoti, izņemot dažus slikti asinātus virtuves nažus un pīķus - garas kārtis ar to pašu nažu galotnēm.
- Kā iet? - jautāja viens no medniekiem-pji lauzītā ligonas valodā.
- Viņi runā, - sacīja Renci. - Viņi visi runājas.
- Vai redzēji karavīrus?
- Jā. Divi sēž gaitenī. Viņus ielaida kuģī. Viens pat pašā kopkajītē. Ar rāciju.
- Vai viņi tiešām noticēs karavīriem?
- Var noticēt,- sacīja Renci. - Kad šodien paprasīju kapteinim ieročus, viņš teica, ka ieroču nav. Viņš nevēlas iesaistīties mūsu lietās. Kur ir Ranmakans?
- Pie sevis. Viņam ir sāpes vēderā.
- Viņam vienmēr sāp vēders, - iesmējās viens no vīriešiem, - kad jāstrādā vai jācīnās.
- Es iešu viņu apskatīt, - sacīja Renci, - viņš vairāk par mums zina par citplanētiešiem. Ja viņi mūs pametīs, viss ies pa veco ceļu tad mēs atkal kļūsim par vergiem. Ja sarunas noslēgsies slikti, pie kupola ieejas mēs uzcelsim barikādes.
- Bet ja karavīri piekritīs ieiet kupolā?
- Kā ieiet?
- Tā kā mēs, bez ieročiem?
- Kas tev teica tādas muļķības?
- Ranmakans. Viņš sacīja, ka arī karavīri vēlas dzīvot. Un tos vajag pieņemt.
- Es tomēr iešu parunāšu ar šo Ranmakanu.
Renci atvadījās no vīriešiem un devās uz lielo māju. Sievietes jau no tālienes pamanīja viņu, piecēlās, bet viņš tikai pamāja ar galvu, ieejot mājā, un neviena neuzdrošinājās uzdot viņam jautājumus.
Ranmakana nebija istabā.
Renci atkal izgāja uz lieveņa un vaicāja sievietēm, kur ir Ranmakans.
- Viņš aizgāja. Apmēram pusstunda, kā aizgāja.
- uz kurieni?
- Liekas, ka uz kuģi.
- Nē, viņa tur nav, es pats tur biju, - sacīja Renci.
Renci pirms atgriešanās kuģī devās apkārt kupolam. Viņš ieskatījās krūmos - tukšs. Tad viņš devās uz kuģi un jautāja Baueram, kurš dežūrēja pie ieejas:
- Ranmakans negāja garām?
- Nē, es esmu šeit kopš kutera nolaišanās. Viņa te nebija. Bet kas?
- Nekas, - Renci sacīja un nekavējoties aizgāja. Viņš bija dusmīgs uz visiem citplanētiešiem.
Bauers nopūtās un atgriezās slūžu kamerā. Zem koridora caurspīdīgajiem tumšajiem griestiem bija neērti, un viņš jutās neaizsargāts.
Renci nolēma apiet kupolu. Viņš varēja izziņot trauksmi un izsūtīt vīriešus, meklējot Ranmakanu, taču viņš nevēlējās sacelt troksni pirms laika. Ranmakans tikpat labi varētu slēpties zem krūma - tāds cilvēks.
Renci gāja pa pašu kupola malu gar sienu, kas izliecās uz augšu un laiku pa laikam ieskatījās naktī. Tur, tīrelī, nomierinoši mirkšķināja trauksmes tornīši. Renci jau bija sasniedzis otrās slūžas, kuras izgāja no kupola uz ielas, un apstājās pie vēl vakar samestu dēļu un kastu kaudzes; ja būs jācīnās, galvenā aizsardzības līnija atradīsies pie vārtiem. Renci ieskatījās slūžās. Tur vajadzēja kārties skafandram. Katram gadījumam skafandrs karājas katrās slūžās, neatkarīgi no tā, cik daudz tādu ir uz kosmosa kuģa vai bāzē.
Skafandra nebija.
Tātad Ranmakans aizbēdzis.
Renci rīcībā bija daudzas iespējamās atbildes uz jautājumu, kur varētu pazust skafandrs, taču viņš nemeklēja trešo vai otro atbildi - viņam bija pilnīgi skaidrs, ka skafandru varēja paņemt tikai Ranmakans.
Renci piegāja pie kupola sienas un sāka uzmanīgi skatīties tumsā. Daudz neieraudzīsi signālu tornīšu gaismā. Renci vēlētos doties ārā un paskatīties, vai nav kādu Ranmakana pēdu, bet nebija otra skafandra, un skriet uz kuģi - trīs minūtes - Renci šoreiz šī laika nebija. Viņu pārņēma bīstamības sajūta, kas lika saspringt visiem muskuļiem.
"Segežas" prožektors veica plašu spilgtu apli uz zemes aiz signāla tornīšiem. Renci tam sekoja ar skatienu, bet joslā nekas neparādījās. Vai nu Ranmakans aizskrējis tālāk, vai arī viņš slēpjas šeit, kaut kur pie kupola.
Renci paskatījās tālumā. Viņam šķita, ka no kalnu puses uzmirgo gaisma. Bet tepat, ļoti tuvu kupolam, signāla torņu virzienā skrēja kāda cilvēka figūra.
Ranmakans!
Ogļracis atvēra lūku slūžu kamerā un, iebīdījis to iekšā - nākamo bez tā neatvērsi, parāva ārējo lūku. Lūka atvērās. Renci par radiāciju nedomāja. Viņš skaidri redzēja cilvēku, skrienošu uz kabeli, kas savieno signāla tornīšus.
Renci panāca Ranmakanu pie viena no tornīšiem, kad viņš ar cirvi cirta pušu kabeli. Ranmakans, kļuvis kurls no paša drudžainās sirdsdarbības, nedzirdēja, kā pie viņa pieskrēja Renci.
- Ak, tu draņķi! - kliedza ogļracis.
Kabelis jau bija pārcirsts, un signālu tornīši, kaut arī turpināja mirgot, pārstāja būt vienots veselums - tagad caur to ķēdi varēja doties uz kuģi, nesaceļot trauksmi.
- Ak, tu draņķi! - Renci vēlreiz iekliedzās, satverdams Ranmakanu aiz rīkles.
Tas izmisīgi spirinājās viņa rokās, cenšoties aizsniegt pistoli. Armijas pistoli, kuru Nemirstīgais iedeva viņam atvadoties. Nāves bailes - nāves, kas viņu pēdējā laikā tik bieži apmeklēja - deva viņam spēku, un viņam tomēr izdevās izvilkt šo pistoli, un apmiglojies prāts piespieda viņu spiest un spiest sprūdu, šaujot lodes ogļrača ķermenī, kurš arī mirstot neatlaida viņa rīkli.
4
Mehāniķis ar grūtībām iekārtojās uz Raikova ceļgaliem, kurš visu laiku gaidīja, ka viņu piemeklēs radiācijas slimība - viņš fiziski juta, kā nāves stari iekļūst viņa ķermenī, tik tikko aizsargātā ar kabīnes jumtu. Raikovam šķita, ka viņam jau sāk sāpēt galva, lai gan, protams, galvassāpēm bija par ātru. Ja nu vienīgi citu iemeslu dēļ - no pārslodzes, no drūmā alas gaisa...
Mehāniķis no Raikova ceļgaliem rādīja ceļu uz galveno ieeju pazemē. Nemirstīgā grupa, kurai sarunu laikā vajadzēja piezagties kuģim un ar nodevēja palīdzību sagūstīt to un kupolu, aizgāja uz Manvi no turienes. Viņi brauca ar militāro kravas automašīnu, un, iespējams, viņus vēl varēja noķert.
Sasnieguši galveno ieeju tunelī, pagrieza visurgājēju ielejas virzienā. Brauciens bija viegls. Ceļš bija labi saglabāts, un "Segežas" prožektoru stari, kas bija redzami daudzu kilometru attālumā, kalpoja kā labs ceļvedis.
Pavlišs centās no visurgājēja izspiest visu iespējamo: ar katru sekundi Eža pasažieri saņēma arvien lielāku starojuma devu un ar katru minūti palielinājās bīstamība kuģim.
Kabīnē klusēja. Mazulim brūce asiņoja, un viņš spieda pie tās ar asinīm notraipīto, slapjo plaukstu, viebjoties no katra ceļa nelīdzenuma radītā trieciena. Raikovs klausījās savu sirdsdarbību. Viņš bija drosmīgs puisis un citos gadījumos nebaidītos, taču ienaidnieka neredzamība un nepielūdzamība ielavījās viņa ķermenī tik biedējoši, ka viņš citiem nemanot piespiedās ar seju klēpī sēdošā mehāniķa mugurai, lai pasargātu sevi no radiācijas. Lai gan tas bija bezjēdzīgi.
Mehāniķis par radiāciju nedomāja. Viņš bija pieradis pie nāves tuvuma. Viņš tikai vēlējās nodzīvot līdz rītam, lai redzētu sauli, viņš vēlējās, lai ģenerāļi un karavīri tiktu nogalināti. Rokā viņš turēja pistoli, jebkurā mirklī bija gatavs šaut. Viņš pats gatavojās spriest taisnīgu tiesu.