- Dīvaini, - sacīja kapteinis. - Man tas nepatīk. Ieslēdziet iekšējos sakarus. Ieslēdzāt? Bakov? Ko dara mūsu ģenerālis? Vēl runā? Cik tad var! Pajautā viņam: vai mēs drīz atsāksim sarunas? Lūdz pagaidīt? Bakov! Kāpēc klusē.
Pēc nelielas pauzes Bakovs sacīja:
- Tikko ieskrēja karavīrs, kurš palika ārpusē, un kaut ko stāsta ģenerālim. Vai jums tur viss ir kārtībā?
- Gandrīz viss. Pastāstīšu vēlāk.
Tarkšķēšana apklusa.
- Nu, es eju, - sacīja kapteinis. - Sazināsimies.
Kapteinis pēdējo reizi paskatījās uz ekrānu, ieraudzīja, kā korona Vas skrien caur pārejas tuneli uz kupolu, un devās lejā.
Ģenerālim beidzot labpatikās apsēsties pie galda.
- Turpināsim sarunas, - viņš teica. - Kādu lēmumu esat pieņēmis?
- Mēs paliekam savās pozīcijās, - sacīja kapteinis. - Tomēr mēs vēlamies ar jums pārrunāt mūsu aizlidošanas iespējas. Kā jūs to iedomājaties?
Kopkajītē bez atļaujas ieskrēja karavīrs. Viens no diviem karavīriem, kas Bauera uzraudzībā palika ārpusē. Viņš noliecās līdz pašai ģenerāļa ausij un kaut ko iečukstēja.
- Kā? - jautāja ģenerālis. - Idioti! Ar ieslēgtiem lukturiem?
Atdzīvojās iekšējās komunikācijas sakari.
- Kapteini, - Kudarauskas ziņoja, - No kalniem lejā nāk cilvēki. Aiz viņiem brauc mūsu visurgājējs. Ja nemaldos, lāzers tik tikko aizsniedz. Ko darīt?
- Visurgājējs palika Kalnu dārzā, - sacīja Bakovs.
Ģenerālis piecēlās un izvilka no kabatas pistoli.
- Jūs esat arestēti, - viņš teica.
Un atkāpās soli atpakaļ tā, lai radists, kurš arī izvilka pistoli, piesedz viņu no aizmugures. Otrais karavīrs, tas, kurš čukstēja ausī ģenerālim, atleca pie durvīm. Viņa rokās bija automāts. Tikai brigādes virsnieks palika pie galda. Viņš smaidīja un izlikās, ka viņam ar to nav nekā kopīga.
- Mūsu karaspēks tuvojas kuģim, - turpināja ģenerālis. - Jūsu trauksmes sistēma nedarbojas. Jūs varat pārbaudīt. Pēc piecām minūtēm viņi būs šeit.
Kapteinis atvēra cigarešu paciņu, kas gulēja viņam pretī uz galda.
- Nekādu muļķību, - brīdināja ģenerālis kļuvis uzmanīgs. - citādi es šaušu. Jūs nododat mums kuģi un pārejat uz pazemi.
- Kad es tev pateikšu, izslēgsi gaismu, - angliski sacīja kapteinis. Viņš zināja, ka Kudarauskas dzird katru vārdu. Kapteinis aizdedzināja cigareti un izpūta dūmus ģenerāļa virzienā, kurš bija pārsteigts par šādu murgainu skatu.
Kudarauskas redzēja, kā vīrieši, kas stāvēja ap Renci un Ranmakanu, izklīda un nokrita zemē.
Visurgājējs bija lieliski redzams. Viņš jau tuvojās sabojātajai signāla līnijai. Tā bija dīvaina komanda. Priekšā ar automātu rokās soļoja Hristo Raikovs. Hristo bija bez ķiveres un skafandra, un ar brīvo roku mēģināja apsegt galvu. Aiz viņa skafandros, ar paceltām rokām, gāja nepazīstami cilvēki. Aizmugurē vēl viens svešinieks, klibs, bez skafandra. Viņam rokā bija pistole. Novirzījis gaismas staru uz visurgājēja kupolu, Zenonas redzēja, ka pie stūres ir Pavlišs. Doktors pamāja ar roku Kudarauskam. Zenonas noņēma pirkstu no lāzera pogas.
- Liekas, ka mēs tomēr uzvarējām, - nodomāja Kudarauskas. - paliek tikai problēma ar kopkajīti. Bet te varēs kaut ko izdomāt.
Kudarauskas izslēdza kopkajītes sakarus, atstājot pārējās telpas.
- Bauer, Emīlija Karenovna, Kiročka, tur kaut kur pie ieejas vajadzētu atrasties viņu karavīram. Mūsu sarunas uz laiku tiek pārtrauktas - atkal notiek karš. Atbrīvojieties no karavīra. Pēc tam nemanot ļaujiet visurgājēja ekipāžai iekļūt kuģī.
Kupola aizstāvji jau bija pamanījuši notiekošo: viņi skrēja uz visurgājēju, un Raikovs viņiem kaut ko kliedza, vicinādams automātu. Sagūstītie karavīri sakļāvās bariņā kliedzošā pūļa priekšā, bet pēc dažiem no aizmugures ejošā cilvēka vārdiem, nomierinājās. Vīrieši no kupola atvēra visurgājēja lūku un no turienes iznesa Devkali. Citi palīdzēja izkļūt Mazulim. Pārējie apbruņojās ar automātiem un skrēja uz kuģi. Viņi dzirdēja Kudarauskas vārdus.
Līdz tam laikam karavīrs pie ieejas arī aptvēra situāciju un ar prieku nodeva automātu Baueram. Pavlišs uzkāpa slūžās un sacīja Gļebam:
- Mūsu rācija nedarbojās. Šitie bandīti to salauza vēl tad, kad vilka ārā Antipinu. Bet netika līdz motoram un ritošajai daļai.
Pie slūžām stāvēja automātistu pūlis.
- Kurp doties? - jautāja viens no ligoniešiem.
- Tūlīt Kudarauskas pateiks, - atbildēja Pavlišs. - Kudarauskas zinās.
Kudarauskas patiešām zināja. Viņš ieslēdza kopkajīti un kapteinim angļu valodā teica:
- Šeit viss kārtībā. Viņi ir mūsu rokās. Nesaniknojiet šitos. Velciet laiku. Pēc minūtes viss beigsies.
- Vai nevajadzēs izslēgt gaismu?
- Iztiksim, Genādij Sergejevič, - sacīja Kudarauskas.
Viņš zināja, ka Pavlišs un viņa pavadoņi jau stāv pie durvīm.
Ģenerālis ar pistoli rokā dzirdēja aiz durvīm tuvojamies soļus. Viņš pamāja karavīram:
- Pasaki lai ienāk.
Karavīrs atvēra durvis un paskatījās koridorā.
- Ienāciet, - viņš teica.
Stipras rokas ar rāvienu izvilka karavīru koridorā, viņš pazuda, un viņa vietā plaši atvērtajās durvīs parādījās Pavlišs ar Baueru. Aiz viņiem stāvēja citi cilvēki. Pavlišs pārliecinoši, it kā nekad dzīvē nebūtu šķīries no tā, turēja automātu.
- Nolieciet ieroci, ģenerāli! - Viņš pavēlēja.
Aiz ģenerāļa muguras karavīra pistole aizlidoja kaktā. Viņš to nometa tajā pašā mirklī, kad Pavlišs atvēra muti.
Ģenerālis pagriezās. Pistole drebēja viņa rokā. Viņš aizvēra acis un iešāva sev galvā.
6
Antipins mēģināja pakustēties. Kamerā bija tumšs. Tumšs bija arī gaitenī. Tiesa, vāja gaisma no kaut kurienes iekļūst koridorā, jo ir redzams, ka kameras durvis ir puspievērtas. Antipins mēģināja pakustināt kājas. Arī kājas bija sasietas. Antipins ar mēli izgrūda lupatu no mutes - karavīrs lupatu bija iebāzis kā pagadās. Karavīra gultas trīsstūrveida kāja bija ļoti tuvu. Antipins aizrāpoja pie tās un sāka rīvēt virvi pret aso metālu. Karavīrs to bija sasējis profesionāli. Tikai virve nebija profesionāla. Virve bija sapuvusi, bet citas nebija. Pēc dažām minūtēm tā pārsprāga. Antipins apsēdās un ilgi berzēja sastindzis rokas. Pazemē bija kluss. "Tas ir savādi", viņš domāja, "ka durvis tika atstātas vaļā". Antipinam likās, ka, tad kad viņš bija bezsamaņā, kāds viņu sauca, pie durvīm skanēja soļi, bet tas varētu būt iztēles auglis. Antipins vēlējās, lai viņu sauc un meklē. Pazemē bija vēl klusāks nekā parasti. Likās, ka visi aizgājuši no šejienes uz visiem laikiem. Antipins atraisīja kājas. Bet nevarēja uzreiz piecelties. Kājas atteicās viņu turēt. Beidzot Antipins izgāja koridorā. Gaisma gaitenī nedega, un tikai aiz muguras, no sānu ejas, iekļuva vājš stars.
Turp Antipins arī devās, atspiežoties pret sienu. Viņš bija tik izmocīts un sadauzīts, ka gāja neslēpjoties, nedzirdot pats savus soļus un neuztraucoties par to, vai kāds viņu dzirdēs. Sāpēja puns uz galvas - karavīrs viņam pamatīgi iesita ar automātu, asinis uz sejas nožuvušas ar sausu garozu savilka ādu.
Antipins nogriezās apgaismotajā koridorā, vēl nezinādams, kurp doties, ko meklēt. Sņežina aizgāja, bet pārējie? Kur ir pārējie? Viņš juta, ka pazeme ir tukša, ka tajā nav palicis neviens. Bet jūtām ne vienmēr var uzticēties, it īpaši, ja pret tevi izturas rupji un sit pa galvu. - "Tagad puiši mani nepazīs," Antipins domāja un gribēja pasmaidīt, taču smaids neizdevās. Lūpas neklausīja.
Antipins apstājās pie vienām no durvīm. Aiz tām skanēja balss. Vaprasa sausā, pazīstamā balss. "Tūlīt mēs visu uzzināsim... Vajadzētu tikai izlikties spēcīgam..." Viņš uzspieda plecu pie durvīm, un tās viegli atvērās.