Vaprass, kliedza kaut ko telefona klausulē, apgriezās pie durvju čīkstēšanas. Viņam rokā bija pistole.
- Kas tur ir?
"Nu, Vaprass izskatās sliktāk nekā es", nodomāja Antipins. "drīz būs pagalam."
- Tas esmu tikai es, - sacīja Antipins. - Vai jūs gaidāt, kad pēc jums atnāks?
- Nemirstīgais! - kliedza Vaprass telefonā. - Nemirstīgais!
Viņš nometa klausuli. Iebāza mutē košļājamās gumijas gabalu. Paņēma no galda Kori atņemto lingvista kārbiņu, un viesmīlīgi norādīja ar roku uz krēslu.
- Apsēdieties, - viņš sacīja Antipinam, pieliekot pūles sev un uz brīdi kļūt par bijušo ģenerāli. - Tātad jūs aizmirsuši?
- Kas aizmirsa?
- Tak jūsējie, kad bēga no šejienes. Nu nekas, šeit jūs būsiet labās rokās. Jūsējiem vienalga nav skafandru. Viņi nomirs, kamēr aizies līdz kuģim. Un turklāt būs par vēlu.
- Kāpēc? - Antipins ziņkārīgi jautāja.
Fakts, ka Pavlišs un citi aizbēga, bija labas ziņas.
- Tāpēc ka mana vienība pašlaik tuvojas "Segežai". Tajā pašā laikā mani cilvēki jau ir uz klāja. Kuru katru minūti "Segeža" vairs nebūs jūsu. Tā būs mana. Mana!
- Tātad, pagaidām vēl nav jūsu? - jautāja Antipins.
- Uzgaidiet mirkli.
Iedegās radioierīces izsaukuma lampiņa.
- Kas runā? Nemirstīgais? Kas?
Antipins pa rāciju dzirdēja balsi. Tā bija ļoti pazīstamā balss. Pavliša balss.
- Vapras, - sacīja Pavlišs. - Jūsu ģenerālis tikko izdarīja pašnāvību. Vienība atrodas gūstā pie mums. Kādas būs nākamās instrukcijas?
- Beidziet ņirgāties! - kliedza Vaprass. - Dodiet tālruni kādam no maniem cilvēkiem!
Vaprass runāja ar brigādes virsnieku, kaut ko kliedza, piedraudēja, tad nometa klausuli uz galda un ar kalsnām, dzīslotām rokām saķēra galvu. Tālrunis joprojām turpināja runāt, pierunājot Vaprasu. Vaprass pacēla galvu. Viņš jau bija nomierinājies ar miruša cilvēka tukšo mieru. Viņš uzmanīgi nolika klausuli uz sviras. Un tad pamanīja Antipinu.
- Nu, kas ir? - tas jautāja.
- Viņi iesaka man padoties. Viņi tūlīt izbrauc uz šejieni, lai savāktu jūs un mani. Un slimo karavīru, viņš atrodas hospitālī, un pēdējo plebeju. Nu, ko jūs man iesakāt darīt?
- Padoties, - sacīja Antipins. - Es jums pāri nedarīšu un aizmirsīšu kā jūs protat kauties.
- Es jūsu vietā nejokotu, - sacīja Vaprass. - Jūsu ieteikumi nav pieņemami. Es gribu jums kaut ko parādīt. Vai jūs varat paiet?
- Varu.
- Žēl pēdējo darbu dzīvē izdarīt bez lieciniekiem. - Bet jūs esat ērts liecinieks, kurš mirs kopā ar mani, - sacīja Vaprass, kad viņi kopā gāja pa gaiteni.
- Tad jums jādzīvo ilgi, - sacīja Antipins.
- Jā, starp citu, lai jūs nedomātu, ka varat ar mani tikt galā. Man ir pistole, bet jums nav. Pirms stundas es biju šīs planētas pavēlnieks. Es ceru ka nomiršu, tāds palikdams. Es nepieņemšu pārtiku kā suns no laba saimnieka rokām. Es ceru, ka pēc tā, ko mēs tagad izdarīsim, labie citplanētieši vairs nelidos uz mūsu kluso Nāves planētu.
Vaprass ieslēdza drezīnu un pat palīdzēja Antipinam uz tās uzkāpt.
- Piedodiet, ka man pašam būs jāvada drezīna, - sacīja Vaprass. - Pēdējais veselīgais plebejs aizbēga kopā ar jūsējiem. Man vajadzēja paredzēt, ka viņš varētu to izdarīt. Atklāti sakot, es pieļāvu daudz kļūdu. Protams, man vajadzēja ar jums vienoties. Un tad, kad jūs aizlidotu... Bet es nezināju, vai jūs aizlidosiet.
Drezīna iegriezās sānu tunelī, kas bija tikpat augsts kā galvenais, un pēc dažiem simtiem metru apstājās citu tērauda durvju priekšā.
Vaprass izlēca no drezīnas un devās pie durvju vadības pults. Durvis lēnām pašķīrās.
Aiz tām atradās plaša zāle ar garu, zemu paneli pie vienas no sienām. Zāles vidū bija trīs raķetes, pa pusei iegremdētas akās. Tās bija asgalvainās plēsonīgās militārās raķetes.
- Kā jūs varat redzēt, - Vapras teica draudzīgā saimnieka tonī, - šeit mums ir trīs taktiskās raķetes ar atomu lādiņiem. Bez tam, lai jūs zinātu visu, šeit šajā galējā slēgtajā akā atrodas vēl divas rezerves kaujas galviņas, tas ir, divas atombumbas. Un visu šo saimniecību var atdzīvināt no šīs te vadības pults. Sekojiet man. Šeit ir arī telefons. Tagad mēs piezvanīsim kuģim un godīgi brīdināsim viņus, ka viņiem ir atlicis pavisam maz dzīvot. Jūs jūtaties slikti? Jā, jūs esat ļoti novājējis. Nekas, pēc dažām minūtēm tas priekš jums nespēlēs nekādu lomu. Mēs paliksim vienīgie cilvēki, izņemot karavīru un slimnieku-plebeju, uz šīs planētas. Un tad visa mūsu aptieka ir jūsu rīcībā. Jūs iemācīsities košļāt gumiju...
Ģenerālis Vaprass pacēla tālruņa klausuli un izsauca "Segežu". Viņam sagādāja prieku šajā brīdī skatīties uz Antipinu. Kad tas gribēja pienākt tuvāk, Vaprass gandrīz kā rotaļādamies padraudēja ar ieroci: sak, sēdi rāms.
- “Segeža?” - jautāja Vaprass. - te runā Munas saimnieks. Ģenerālis Vaprass. Savienojiet mani ar kapteini...
- Redzat, cik tas ir labi, - Vaprass pagriezās pret Antipinu. - Viņi pat radio neizslēdza. Viņi vēlas ar mani vienoties. Viņi baidās no manis...
- Kapteinis Zagrebins? Man nav tas gods jūs personīgi pazīt, bet es gribu jūs brīdināt, ka pēc minūtes, varbūt divām vai varbūt piecām, atkarībā no tā, kā man labpatiksies, es uz jums palaidīšu raķeti ar nukleāru pildījumu. Nē, kāpēc runāt? Viss jau tāpat skaidrs. Es zaudēju pēdējo karu. Jūs tajā uzvarējāt. Bet es gribu revanšu. Nē, par vēlu, man te sēž jūsu draugs Antipins, bet es viņam neļaušu iet pie telefona: tālrunis atrodas uz pults, un Antipins var man traucēt. Lai gan viņš nav tādā stāvoklī, lai man traucētu. Nu, tad palieciet sveiki, tiekamies nākamajā pasaulē. Es pievienošos jums pēc dažiem gadiem. Mums pazemē ir slikts klimats.
Vaprass pakarināja klausuli un ignorēja tūlīt iedegušos izsaukuma signālu.
- Es pat ļaušu jums pienākt tuvāk, - sacīja Vaprass. - Es gribu, lai jūs vērojat raķešu palaišanas procesu. Pie jums uz Zemes tas notika nedaudz savādāk. Un sen. Skaties! Nē, tuvāk ne. No turienes jūs varat skaidri redzēt visu. Es zinu kursu uz Manvi. Tas tika aprēķināts iepriekš. Šī tabula ļaus man ar ārkārtīgu precizitāti virzīt raķeti ne tikai uz Manvi, bet tieši uz kupolu un kuģi. Ko mēs arī izdaram.
Vaprass ar acs kaktiņu, sekojot Antipinam, sāka sastādīt kombināciju ar vadības pogām.
Antipins rēķināja, vai viņš varētu Vaprasu sasniegt vienā lēcienā. Nē, iespējams, būs jāsper vēl viens solis.
- Jānospiež trīs secīgas pogas. Pirmā poga - bāzes gatavība. Nu, bāze ir gatava...
Antipins pacēla kāju uz soli. Vaprass nepamanīja. Viņš bija aizrāvies ar karu, savu personīgo karu. Antipins nolaida kāju.
- Tagad otrā poga, - sacīja Vaprass. - Raķete ir gatava palaišanai, atbīdās lūkas vāks...
Vapras nospieda pogu un uz sekundi pacēla galvu, lai pārbaudītu, vai vāks tiešām atveras. Milzīgā akmens plāksne slīdēja malā, un uz spīdīgā putekļainā paneļa krita neliela lietus lāses.
- Tagad trešā...
Bet Vaprasam nebija laika nospiest trešo pogu. Antipins lēca ar galvu pa priekšu, ar rokām atrāva Vaprasu no pults un kopā ar viņu nokrita uz grīdas. Vaprass mēģināja izrauties, taču pistole aizlidoja sānis, kad Antipins notrieca ģenerāli, un bez pistoles Vaprass nebija pretinieks pat ievainotajam un sasistajam Antipinam. Antipins atrāva no sevis ģenerāļa novājinātās rokas, atgrūda ar kāju prom no vadības pults un nospieda zaļo pogu zem otrās sarkanās. Mehāniķa loģika viņu nebija maldinājusi. Akmens vāks lēnām atgriezās savā vietā.