- Nu, ko mēs darīsim, ģenerāli? - Antipins vaicāja un nodomāja: - "Sasodīts, atkal no vaiga nāk asinis. Paliks vēl viena rēta". Bet skaļi piebilda, jo viņam bija jautri: - Es ļaunu prātu neturēšu.
Vapras piecēlās no grīdas, atspiedās uz vadības pults, pietiekami tālu no Antipina, lai viņam nerastos aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā.
- Mēs turpināsim kauju, - sacīja ģenerālis un nospieda sarkano pogu pults tālākajā galā. Pogu, kurai vajadzēja detonēt atombumbas.
Un ar atomliesmu uzliesmoja atbilde...
7
Klausule apklusa. Vaprasa sausa, triumfējoša balss izplēnēja gaisā. Kapteinis, nenolicis klausuli, sacīja kareivim-radistam:
- Savienojiet mani ar viņu vēlreiz. - Un bez pārtraukuma ar to pašu frāzi: - Nekavējoties sāciet kupola evakuāciju! Visi uz kuģi. Pacelšanās pēc piecām minūtēm. Sagatavoties startam.
Vēl pēc mirkļa kapteinis jau atradās uz tiltiņa. Visi gaidīja un baidījās no šīs minūtes. Gan Vaprasa karavīri, kas zināja par raķetēm, gan kupola iedzīvotāji, gan arī apkalpes locekļi. Minūtes laikā, kas pagāja starp “ģenerāļu sacelšanās” apspiešanu un sarunu ar Vaprasu, kupola iedzīvotāji jau bija pietuvojušies kuģim, Leščuks jau bija iebraucis laivu un visurgājēju un novietojis atpakaļ vietā, Kiročka jau bija pārbaudījusi un novietojusi gatavībā “viens” planetāros un galvenos motorus.
Un tomēr piecās minūtēs viņi nespēja iekļauties. Joprojām, cenšoties negrūstīties, bet tomēr grūstoties, cilvēki līda lūkā un Bauers viņus apsēdināja, palīdzot iet tālāk, kur tante Milija un Sņežina veda sievietes uz kopkajīti un sēdināja krēslos, lai būtu vieglāk panest starta brīdi; joprojām uz zemes atradās lēnām kustošos cilvēku rinda, kuri baidījās, ka viņi tiks atstāti uz planētas, atstāti mirt zem pēdējām kodolraķetēm, kad spoža gaisma uzzibsnīja aiz pakalniem netālu no bāzes.
Kāds iekliedzās, un šo kliedzienu uztvēra gan sievietes, gan bērni, gan vīrieši... Cilvēki vēlreiz pārdzīvoja savu nāvi. Spožā gaisma izauga par nepanesami spilgtu bumbu, satumstot, bumba sāka augt debesīs kā melnas krāsas sēne, tik ļoti pazīstama visiem Munas iemītniekiem.
Pār cilvēku, kuri tūlīt mirs, paniku un raudāšanu atskanēja kapteiņa Zagrebina balss.
- Trauksme tiek atcelta, - viņš teica. - Ikviens var atgriezties pie savām darīšanām. Es atkārtoju, trauksme ir atcelta.
Un cilvēki, kas tikko bija lauzušies slūžu glābjošajās durvīs, apstājās un klausījās arvien pieaugošajā tālā sprādziena 'dārdoņā...
- Tur bija Antipins, - šņukstēja Sņežina. - Tur bija Vaņa Antipins. Pats Vaprass par to runāja. Antipinam izdevās patraucēt.
Bet lai kā arī būtu, kad vēlāk, jau uz Zemes, tante Milija kādam pastāstīja par ceļojumu uz Munas planētu, viņa sacīja: “Tad mūsu Vaņam Antipinam, kamēr tas ģenerālis tēmēja uz mums ar raķeti, izdevās noklikšķināt uz citas pogas. Pats uzsprāga un uzspridzināja ģenerāli."
Tas pilnībā neatbilda patiesībai, taču no tās daudz neatšķīrās. Bet īsto patiesību neviens nekad nezināja.
8
... Kad "Segeža", lidojot prom, veica apli virs joprojām mirušās planētas, visi pulcējās uz tiltiņa, vērojot, kā kupolu punkti peld pāri ekrānam. Bija jau divi kupoli. Vasara beidzot atnāca uz Munu, tā kļuva mazāk lietaina, un dažviet parādījās zaļi zāles plankumi. Zāle lauzās cauri akmeņiem un pelējumam.
Kupolu tuvumā varēja saskatīt nelielu Galaktikas centra kuģa disku. Kuģis atveda jaunu aprīkojumu, produktus un vēl vienu aparātu priekš Vas. Vas palika uz Munas. Uz vēl vienu gadu. Viņš tam labprāt piekrita - viņš mīlēja savu darbu.
Tad planētu apņēma mākoņi - zem kuģa atradās okeāns. Kuģis uzņēma augstumu.
Pamazām visi pameta tiltiņu. Mazulis devās lejā uz bufeti pie tantes Milijas. Viņš joprojām kliboja, staigāja ar spieķi, bet apetīte viņa bija zvērīga.
Bufetē sēdēja patricietis. Viņš lidoja uz Zemi kā Munas pārstāvis. Jau divas nedēļas pirms aizlidošanas viņš sāka bombardēt kapteini un Pirru ar rakstiskiem lūgumiem, un abi padevās dokumentu lavīnai. Patricietis domīgi apskatīja koronas Vas portretu, kas karājās virs galda, un runāja par dabas daudzveidību. Tante Mila viņu uzmanīgi klausījās. Viņa jau izraudājās, atvadoties no draugiem kupolos, un apsolīja atgriezties. Tagad viņa ar prieku klausījās inteliģentā vīrieša secinājumus.
- Tante Milija, vai netraucēšu? - jautāja Mazulis.
- Sveicināti, - sacīja patricietis, kurš jau bija pasveicinājis Mazuli divas vai trīs reizes. - Man stāstīja, ka doktors Pavlišs izdod sienas avīzi? Tā ir taisnība?
- Doktors Pavlišs šobrīd nepublicē sienas avīzi, bet jau tūkstošo reizi aizplīvurotā formā paziņo par savu mīlestību Sņežinai Panovai. To var pārbaudīt, pieslēdzoties viņas kajītei pa iekšējo tīklu. Bet es neiesaku pieslēgties. Pavlišs ir ļoti spēcīgs un ātras dabas cilvēks.
- O jā, es zinu, - no sirds teica patricietis. - Viņš taču pieveica Nemirstīgā komandu. Tas ieies vēsturē. Es par to rakstu.
- Neaizmirstiet par mani, es arī dauzīju Nemirstīgā komandu, galvenokārt gan kā novērotājs.
- Neviens vārds netiks aizmirsts, - patricietis viņam apliecināja.
- Starp citu, šeit bija viens, rakstīja autobiogrāfiju...
- Jūs nezināt, kur atrodas Ranmakana memuāru pirmā daļa? Tiem ir vēsturiska vērtība.
- Pie Kudarauskas.
- Es nevaru piekrist, es joprojām nepiekrītu, - tante Mila iejaucās sarunā. - Nu kāpēc viņu vairs neatdzīvināja? Es saprotu, Nemirstīgais, ģenerālis...
- Un ar ko Ranmakans ir labāks par viņiem?
- Vājš viņš bija cilvēks, nezinošs, nepārliecināts. Bet citādi viņā bija arī kaut kas labs.
- Bet es arī balsoju, lai Ranmakanu neatdzīvina, - sacīja patricietis. - Es saprotu, ka cilvēkus nogalināt ir cietsirdīgi. Pareizāk atņemt viņiem tiesības uz dzīvību, pat ja viņi nomiruši zaudējot šīs tiesības. Tas ir, viņi nomira un tādējādi pazaudēja... Citiem vārdiem sakot, pēc vardarbīgas nāves, ko izraisīja...
Patricietis apklusa, mēģinot sakārtot domas.
- Saprotama lieta, ko tur, - sacīja Mazulis. - Es jums piekrītu. Ranmakans nebija nekāds Fēnikss. Jo Fēnikss ir cēls un augstdzimis putns.
- Fēnikss?
- Mitoloģisks putns. Atdzimst ugunī.
- Jā-jā. Atdzimst. Un Ranmakanu arī mēs atdzīvinātu. Un tādējādi nodotu profesora Kori un mehāniķa Antipina piemiņu. Galu galā viņu nāve ir galīga. No viņiem nepalika neviena šūna, neviens asins piliens. Arī viņi varēja nopirkt savas dzīvības.
- Jūsu darīšana, - sacīja tante Mila. - Bet, manuprāt, katru cilvēku ir iespējams pāraudzināt.
- Tas ir iespējams uz Koronas planētas, - Mazulis nepiekrita. - Un pie mums, uz Zemes, tas drīz būs iespējams. Šeit vēl ne. Šeit cilvēki joprojām vēlas atrast sev saimnieku, spēka jēdziens šeit nozīmē pārāk daudz - pagātne ir tik tuvu, ka, paverot tai pirksta spraugu, tā ienāks un apsēdīsies istabas vidū. Un blakus spēkam apsēdīsies nodevība un vājums, kurš, lai piesmērētos pie spēka, ir gatavs ar kājām mīdīt citus, vēl vājākus. Ranmakani ir bīstamāki nekā ģenerāļi. Ģenerāļi ir redzami no tālienes - viņi ir atklāti. Jūs uzreiz zināt, ko no tāda var sagaidīt, bet Ranmakans ar mani spēlēja dambreti un nardas. Un vadīja darbnīcu. Un bija viens no mums... Eh! Kaut kā esmu runīgs kļuvis...
- Nu, gatavojieties, jaunieši, - sacīja tante Milija. - Tūlīt paziņos par gatavību. Lielais lēciens.
- Visiem apkalpes locekļiem. Sākas pirmais ieskrējiens, - pa iekšējo tīklu sacīja kapteinis Zagrebins. - Paātrinājums sāksies pēc četrdesmit četrām minūtēm. Pārslodzes - trīs līdz četri "g". Pasažieriem tiek lūgts iet uz amortizācijas vannām. Pēc ieskējiena beigām - vakariņas. Kopkajītē sāksies "Segežas" šaha čempionāts.