Skaļrunis noklikšķēja un apklusa.
Pielikums. Almanahs "Apbrīnojamais kosmoss"
1
Kosmosa kuģis Segeža G/K 304089 bija ceļā uz mājām. Trīs dienās, izgājis no lielā lēciena, viņš pārgāja uz kreisēšanas ātrumu un tagad tuvojās Saules sistēmai. Vēl dažas dienas - un būs bāze - Zeme-14.
Kad kuģis tuvojas mājām, laiks tajā mainās. Sāk šķist, ka pulksteņi ir slinki, ka tiem ir apnicis kustināt savus rādītājus, ka viņi labprāt apstātos pavisam. Pat roboti - ko tur teikt par cilvēkiem! - neticīgi skatās uz pulksteņiem. Kāpēc tiem ir jāatliek brīnišķīgais nosēšanās brīdis, minūte, kad jūs varat pieiet pie atvērtās lūkas bez skafandra, bez ķiveres un ieelpot svaigo, smaržīgo, unikālo Zemes gaisu?
Kapteinis Zagrebins stāvēja kopkajītē attēla priekšā, kurā redzams kalnu ezers, tam tuvās priedes un fonā sniegotās virsotnes. Kapteinis smēķēja un domāja. Tad viņš paskatījās uz kopkajītes tālāko galu, kur doktors Pavlišs un navigators Bauers sēdēja puspagriezienā viens pret otru uz pusloka dīvāna, spēlējot šahu. Stažieris Hristo Raikovs iekārtojies dīvāna brīvajā malā aiz Pavliša, lasīja nobružātu žurnālu.
Robots Griška, izripojis no bufetes baltā priekšautā, sāka grabināt krūzītes, vācot tējas galdu. Caur atvērtām durvīm ieplūda keksa vaniļas smarža - tante Mila pēdējās dienās baroja apkalpi ar kūkām un pīrāgiem.
Radists Cigankovs ieskatījās kopkajītē. Viņa acis bija drūmas no ilgām, no dažu dienu bezgalības, kas viņu šķīra no zemes.
- Garlaicīgi, Mazulīt? - kapteinis jautāja.
- Garlaicīgi, - atzinās Mazulis. - pat pats nesaprotu.
- Nekas, - sacīja Pavlišs, novēršot uzmanību no spēles. - Vēl nedēļa, un mēs esam mājās.
- Kā es varētu jūs izklaidēt? - kapteinis jautāja. - Šo slimību, atgriešanās drudzi, parasti ārstē ar trauksmēm un citām enerģiskām darbībām... Vai nav taisnība, doktor?
- Ir jau, bet tas nebūs cilvēcīgi, - sacīja Pavlišs. - Var atrast citu ceļu. Saprātīgāku.
- Iesaki.
- Nu, radošs darbs...
- Zīmēšanas pulciņš? Drāmas studija?
- Kaut kas tamlīdzīgs, - sacīja Pavlišs. - Es padodos, Gļeb. Man ir mats divos gājienos.
Kapteinis izgāja koridorā. Pavlišs viņu panāca.
- Bet patiešām, - viņš jautāja, - Genādij Sergejevič, varbūt mēs nodosimies kādam radošam darbam?
- Ko tu ar to domā?
- Izdosim žurnālu.
- Pavadi mani līdz tiltiņam, pa ceļam izstāstīsi.
- Šī ideja man radās, kad klausījos vienu no jūsu stāstiem, - sacīja Pavlišs. - Katrs no mums zina daudz tādu stāstu, kaut ko piedzīvojis katrs. Un tas viss - sauksim to par folkloru, pat par eposu - izgaist, tiek izšķiests. Dažreiz tikai kāds žurnālists pārraksta stāstu, apstrādā to un pārveido līdz nepazīšanai. Mums ir pienācis laiks pašiem aizpildīt balto plankumu literatūrā.
Runājot, Pavlišs vairāk un vairāk iedvesmojās, viņu iesildīja ideja, kas nobrieda runājot. Viņa zilajās acīs mirgoja radošs zibens.
- Tas būs pārsteidzošu stāstu almanahs...
- Patiesu? - kapteinis jautāja.
- Protams!
Pavlišs padomāja un palaboja:
- Lielākajā daļā patiesu.
2
Tējas dzeršanas laikā Pavlišs nodrošinājās ar apkalpes lielākās daļas atbalstu. Tikai Bakovs un Sņežina Panova atteicās piedalīties almanahā, atsaucoties uz literāro spēju trūkumu.
Pavlišs bija sašutis.
- Starp mums vispār nav rakstnieku, - viņš apgalvoja. - Neviens neprotam skaisti rakstīt. Ne jau tur tā jēga. Mēs vēlamies saglabāt folkloru pēcnācējiem tīrā veidā, bez noslāņošanas, ko rakstnieki tajā noteikti ienesīs. Un vispār nevienam nav obligāti jāparakstās.
- Bet es to arī nedarītu, - sacīja Bauers. - Kam kāda daļa par manu pieticīgo vārdu?
- Pareizi, - Pavlišs apstiprināja. - Rokrakstus nodosiet man, es pats ieceļu sevi par almanahu sastādītāju - tas ir grūts, satraucošs darbs, saistīts ar pseidonīma noslēpuma saglabāšanu...
- Un arī pseidonīms nav nepieciešams, - sacīja Bauers. - Lai tas būtu kā konkursā: katrs iesniedz savu stāstu ar devīzi.
- Lieliski.
- Vai var piedalīties ne tikai apkalpes locekļi? - pēkšņi pajautāja patricietis no Munas, kurš pirms tam bija klusējis.
- Vismaz man par to nav šaubu, - sacīja korona Aro, Galaktikas centra pārstāvis. - Un es būšu pirmais, kurš atnesīs stāstu cienījamajam literārā almanaha redaktoram.
3
Tomēr pirmo stāstu neatnesa korona Aro. Viņš to joprojām tulkoja, kad pie Pavliša durvīm kāds pieklauvēja.
- Nāciet iekšā, - sacīja Pavlišs, kurš jau stundu kvernēja pie tukšas papīra lapas, izmisumā ieslēdzis diktofonu un nometis to dzirdot savas balss skaņas.
Pavlišam bija grūti. Stāstam vajadzēja būt almanaha redaktora un iniciatora cienīgam. Stāstam vajadzēja būt tādam, lai Sņežina Panova saprastu, ka tieši Pavlišs to ir uzrakstījis un uzrakstījis viņai.
- Ienāciet, - Pavlišs atkārtoja. Kāds ienāca un teica:
- Es jau atnesu.
- Droši vien esi to norakstījis, - sacīja Pavlišs.- Mans paša stāsts. Ar devīzi, - teica kāds. - Tikai skumjš.
- Bet es lūk vienkārši nevaru uzsākt, - sūdzējās Pavlišs. - Nevaru izdomāt sākumu. Pirmo rindkopu.
- Visgrūtākā ir pirmā rindkopa, - sacīja kāds. Un aizgāja. Pavlišs paskatījās ar acs kaktiņu, bet nelasīja. Pēc tam.
Viņš ievietoja lapu rakstāmmašīnā, izlēmīgi izdrukājot:
"KOSMISKĀS STRAUMES
No rīta uz pilsētas pusi vējš lija ar zirņiem. Viņš noripoja no plakanā kalna, no kokiem norāva pelēkas septembra lapas, savija drazas ap pieminekli stacijas laukumā un metās gar motosliedi uz matrožu apmetni. Tur stāvēja zemas, pašpārliecinātas, simtgadīgas nemainīgas mājās, uz virvēm kā veļa žāvējās zivis un vīnogulāju zaļās šķēles, iztaisnoja muguru, kad no tiem tika noņemti mazo saldo ogu ķekari. Vējš vīna dārzus nesasniedza. Viņš iepinās starp no akmens būvētajiem žogiem.
Šo žogu dēļ krastā bija klusāk. Smilšu un mazu gliemežvāku josla bija blīvi dažādu iedzīvotāju apdzīvota: šauro laivu sastrīpota, sausu aļģu plankumiem piekaisīta, krabju alu izrakāta, nopēdota ar pīļu trīsstūrveida pēdām.
Pīles dzīvoja pie ūdens. Viņi pievāca mirušos bullīšus un caurspīdīgas medūzu bumbiņas. Pēc tam lēnām nolaidās līdz seklajiem viļņiem un, kā burinieki, kuģoja pa zilo ūdeni.
Tālāk pa labi krasts ieliecās, un sākās viļņu dauzīta betona piekraste. Tur bija pilsētiņa. Sezona bija beigusies, un pilsēta vairs neizskaistinājās un neuzsmaidīja ziemeļniekiem. Ornitopteristi sacentās krastmalā, un viņu spārni čabēja kā paisums. Kritušās lapas krājās ap kokiem un noklāja celiņus uz bulvāriem. Zem vasaras kafejnīcu sēnēm vientuļi stāvēja galdi, krēsli jau bija sanesti telpās.
Vējš smaržoja pēc jauna vīna. Viņš ieguva šo aromātu, griežoties pa pilsētu. Vīns tika spiests gandrīz katrā apmetnes mājā. Vīns bija skābs, vājš, bet brīnišķīgi reibinošs. Es biju šeit atvaļinājumā. Esmu ļoti noguris…"
4
Pavlišs sajuta, ka tiešām ir noguris. Un strupceļā. Tagad vajadzētu pievērsties lietas būtībai, bet Pavlišs vēl nebija izdomājis, kā to izdarīt. Bija laiks doties vakariņās, bet iet uz vakariņām negribējās - radošais noskaņojums varēja pazust. Pavlišs paņēma viņam atnesto stāstu un nolēma to izlasīt.