Stāsta nosaukums bija iespiests ar lielajiem burtiem:
"ZILBĀRDIS
Viņš viņu pamodināja rītausmā. Aiz logiem karājās necaurspīdīgs zilums, kurā noslīka meži, lauki un ezeri. Retās tālās pilsētas uguntiņas ar grūtībām izlauzās caur blīvo zilumu.
- Celies, skaistule, - viņš viņai teica. - Es gribu, lai tev iepatīkas manā mājā.
Viņa skatījās prom no viņa. Zili-melnā bārda, kas aizņēma pusi no sejas un gulēja uz krūtīm kā lāpsta, viņu biedēja.
- Paskaties uz mani, - viņš pavēlēja. - tev vienalga būs jāpierod pie manis. Vai es tev nepatīku?
- Nezinu, - viņa teica.
- Es būšu pret tevi labs, - viņš teica. - Es tev nedarīšu pāri. Bet tev visā jāpakļaujas man.
- Labi, - viņa sacīja, nepaceldama galvu.
- Tagad ej, - viņš teica. - Vari darīt, ko vēlaties. Tikai lūdzu: neatver durvis zem kāpnēm.
- Labi, - viņa atkārtoja, sapņojot par vienu: - lai viņš ātrāk aizietu un atstātu viņu vienu.
- Varbūt man šodien vajadzēs aizbraukt, - viņš teica. - Es atgriezīšos vakarā.
Viņa skatījās kā viņš aiziet. Viņš lēnām gāja pa gaiteni. Viņa mugura, plata un sakumpusi, bija nesaprotamu draudu pilna.
Pēc dažām minūtēm viņa izdzirdēja zem loga balsis. Viņa piegāja pie loga un ieraudzīja, ka viņš atvadās no viena kalpa. Viņš tiešām aizbrauca. Viņa uzreiz jutās labāk. Nepieciešamība pakļauties Zilajai bārdai viņu nomāca, taču viņa zināja, ka viņai nav citas izvēles: viņš tagad bija viņas saimnieks un palīdzību nebija no kā gaidīt.
Mājā viss bija kluss. Viņa atvēra durvis un izgāja no savas istabas. Uz kāpnēm veda garš koridors. Uz labu laimi viņa atvēra durvis pa labi un ieraudzīja lielu, gandrīz tukšu istabu, izņemot galdu, krēslus ar augstu rakstainu muguru un grāmatu skapjus pret sienām. Viņa devās pie grāmatu plauktiem. Grāmatu nosaukumi viņai neko neizteica. Viņa pārlapoja vienu no tām un novietoja to vietā. Tad viņa izgāja no bibliotēkas un sasniedza kāpnes. Viņa devās lejā un neizlēmībā apstājās augstajā zālē, kuras grīdu klāja plašs paklājs. Viens no pavāriem, tērpies baltā cepurītē un halātā, iznāca no virtuves. Viņa nepievērsa tam uzmanību. Viņa negribēja pievērst uzmanību kalpiem, jo tas nozīmētu, ka viņa gatavojas palikt šajā mājā vienmēr. Kalps pagāja garām un pazuda.
Zilbārdis aizliedza viņai kaut ko darīt. Ko? Jā, atvērt mazās durvis zem kāpnēm. Durvis zem kāpnēm. Kur tās ir?
Šeit tās durvis ir. Viņa pārvilka roku gar vēso plakni un parāva to atpakaļ. Viņa atcerējās kādas acis bija Zilbārdim, kad viņš lika viņai visā paklausīt.
Kāds noslēpums slēpās aiz šīm parastajām un pelēcīgajām durvīm?
Noslēpuma sajūta, kas viņu nebija atstājusi no rīta, noslēpums, ar ko šķita piesātināts šīs mājas gaiss, bija apgrūtinošs un satraucošs. Un ja ne bailes no Zilbārža...
Viņa minūti stāvēja durvju priekšā, klausīdamās. Kad kalps gāja garām, viņa piespiedās pie sienas, cenšoties saplūst ar to, lai kļūtu neredzama. Kalpi varēja nosūdzēt Zilbārdim. Soļi noklusa tālāk. Roka pati pacēlās pie durvju roktura un to nospieda. “Es to tikai nedaudz atvēršu,” viņa sevi mierināja. - Tikai ļoti, ļoti maz. Es neiešu iekšā."
Viņa atgrūda durvis un aizvēra acis.
Tā viņa stāvēja vēl dažas sekundes. Viņa zināja, sajuta, ka durvis jau ir atvērtas un viss, kas viņai bija jādara, bija atvērt acis, lai atrisinātu mājas noslēpumu. "Nu," viņa mudināja sevi, "atver acis." Kas darīts, tas izdarīts".
Un viņa atvēra acis.
Viņa gaidīja, ka redzēs jebko, bet tikai ne to, kas parādījās viņas skatienam.
Nelielā aptumšotā telpā gulēja sešas tādas kā viņa. Dažas no viņām bija bez galvas. Un visas bija mirušas. Viņa ar šausmām saprata, ka nav pirmā un, iespējams, arī ne pēdējā šīs mājas iemītniece, un arī viņai sagatavots priekšteču liktenis.
Viņa iekliedzās un, neaizvērusi durvis, metās uz kāpnēm, nepamanot, ka kalps baltajā cepurītē visu redz.
Viņa skrēja pa gaiteni, neatceroties sevi. Viņai gribējās paslēpties, paglābties, aizbēgt... Bet kur? Uz mežu?
Viņa pagriezās atpakaļ un metās uz mājas izeju, uz dārzu.
Un uz sliekšņa saskrējās ar Zilo bārdu.
- Tu biji tur? - viņš jautāja, un viņa balss bija drīzāk skumja, nevis dusmīga. - Tu visu redzēji?
- Viņas... viņas... Tu viņas nogalināji! - Viņa iešņukstējās.- Arī mani nogalināsi!
- Diemžēl tev taisnība, - viņš klusi atbildēja. - Man nav citas izvēles.
... Vakarā, demontējot kārtējo modeli, Roberts Kamiļevs, saukts par Zilbārdi, biorobotu centrālās laboratorijas vadītājs, sēdēja ēdamistabā un negribīgi dzēra astoto stipras tējas tasi.
.- Atkal neveiksme? - vaicāja Gella.
- Tiklīdz viņas saņem brīvu gribu, tūlīt pārstāj klausīt, - Roberts viņai sūdzējās, Plūkājot matiņus no savas melnās bārdas. - Sistēma zaudē stabilitāti. Ziņkārība ir spēcīgāka par paklausības kompleksu.
- Nabadziņš, atkal mēnesis darba pa tukšo!
- Kāpēc pa tukšo? Rīt sāksim darbu pie jauna modeļa. Kāda no Zilbārža sievām izrādīsies pietiekami disciplinēta.
- Un ja simtā? - nopūtās Gella.
Zem stāsta paraksta vietā bija devīze: "Nežēlība."
- Tā, - pats sev sacīja Pavlišs. - Daļēji ne bez intereses.
Radošā noskaņa vienalga bija pagājusi. Pavlišs devās lejā uz kopkajīti, kur sākās vakariņas.
5
- Ā! Redaktors ieradies. - Sņežina bez kādas cieņas sacīja, kad Pavlišs parādījās kopkajītē. - Vai jums jau nes stāstus, romānus un dzejoļus?
- Protams, nes, - atbildēja Pavlišs, atlocīdams salveti. - Un dažas labas lietas.
- Es pie tevis atnākšu vēlāk, - sacīja Mazulis. - Man nav gluži stāsts. Es jau minēju.
- Redzi, Sņežina, - sacīja Pavlišs. - Es tavā vietā, sēstos pie rakstāmgalda.
- Tā tik vēl trūka! - Sņežina bija sašutusi. Pavlišs ar grūtībām nosēdēja līdz vakariņu beigām, steidzās uz savu kajīti. Viņam pēkšņi šķita, ka viņu ir apmeklējusi iedvesma. Viņam šķita, ka no debesīm nolaidusies mūza čabinās ar baltiem spārniem virs galvas. Viņš iedrāzās kajītē, metās pie rakstāmmašīnas, ātri izlasīja jau uzrakstīto, izsvītroja pēdējo teikumu: “Es biju šeit atvaļinājumā; Es esmu ļoti noguris".
Un mūza pazuda. Izšķīda gaisa kondicionētājā. Tikko bija blakus, bet aizgāja. Pavliša pagaidīja atgriešanos, nesagaidīja un bez viņas palīdzības atkal uzrakstīja:
"Es biju tur atvaļinājumā..."
Un tad Mūza pamāja spārnu.
“... es meklēju vietu, kur būtu kluss svaigums bez cilvēkiem. Tāpēc arī uz divām nedēļām apmetos šajā pilsētā, tukšā pansijā.
Lielākā daļa istabu bija aizslēgtas, un mēnesi vēlāk pansionāts tiks slēgts.
Visi mani pansijas kaimiņi bija nejauši cilvēki. Es viņus satiku tukšā kafejnīcā, kas atdzīvojās tikai tad, kad ornitopteristi nāca pusdienot, trokšņaini salika krāsainos spārnus un skaļi strīdējās, lietojot pārāk daudz īpašu terminu. Es apsēdos pie zila galdiņa tuvāk bulvārim, pasveicinājos ar Viktoru, zemūdens agronomu, kura sieva ārstējās ārpus pilsētas, sanatorijā, ūsainu guculi, inženieri no Ļvovas, kura institūtam vietējā rūpnīca izgatavoja kaut kādu ļoti sarežģītu ierīci, un Šarlu, dzejnieku no Briseles. Viņš reiz man pastāstīja, ka viņa mājā tiek veikts remonts, bet remontus viņš nevar izturēt. Tad tur bija Ņina. Paziņa viņai bija iestāstījusi, ka samta sezona šeit ir oktobrī. Paziņa acīmredzami jauca šo pilsētu ar kādu vietu Kaukāzā. Pēc pirmās dienas vilšanās, kad Ņina gandrīz jau devās prom uz dienvidiem, iestājās miers un īsta, nedaudz velkoša un garlaicīga īstas atpūtas sajūta. Un Ņina palika.