Pastāvīgais vējš un aukstā saule, melnās laivas pie jūras, jauna vīna smarža, nejaušības, mūsu dzīves nekonsekvence, vakariņas mājīgā kafejnīcā, putnu vērošana, nokaltušās lapas bulvāru celiņos, baltās pīles jūrā - tas viss izraisīja patīkamu sajūtu par kaut ko gaidāmu - vēstuli, satikšanos..."
Pabeidzis lapu un izvilcis to no rakstāmmašīnas, Pavlišs noskuma. Izrādījās, ka viņš tā arī nebija sasniedzis lietas būtību. Divpadsmitā stunda. Labāk rīt agrāk uzcelties. Galva jau strādā slikti.
Pavlišs izģērbās, pagāja zem dušas un izdzēsa gaismu. Bet nevarēja aizmigt. Dzimstošais stāsts pārtrauca ierasto domu plūsmu, iztraucēja, atdzīvojās, un jau šķita, ka tajā šalcošais vējš ieplūst kajītes klusumā...
6
Durvju rokturis lēnām pagriezās. Durvis atvērās dažus centimetrus. Tad spraugā parādījās kaudze papīra lapu. Loksnes devās pa spraugu līdz grīdai. Durvis klusītēm aizvērās.
- Kaut kāda velnišķība, - Pavlišs sacīja, ieslēgdams gaismu, basām kājām aizplakšķināja līdz durvīm un paņēma lapas.
Šis bija vēl viens stāsts, kura autors vēlējās palikt anonīms.
Gulēt vienalga negribējās, un Pavlišs nolēma izlasīt noslēpumaini atnesto stāstu.
"AĻONA UN IVANS
Ivans atspiedās pret gravas plakano sienu un aizvēra acis.
- Ko tu dari? - jautāja Aļona.
- Nevaru vairs. Minūti atpūtīšos.
- Mums jāpaspēj līdz krēslai, - sacīja Aļona.
- Es zinu, bet, ja nomiršu pusceļā, tev vieglāk nekļūs.
- Nerunā muļķības, - sacīja Aļona. - Šeit nav karstāks kā Sahārā.
- Es nekad neesmu bijis Sahārā, - atbildēja Ivans. - Bet es lasīju, ka dienas laikā viss dzīvais slēpjas ēnā. Vai arī ierokas smiltīs.
- Šeit nav smilšu, - sacīja Aļona.
- Uz šīs planētas vispār nav nekā. Tikai klintis un monstri. Interesanti: ko viņi ēd?
- Iesim, - sacīja Aļona. - Drīz tev atvērsies otrā elpa.
- Astotā, - Ivans viņu izlaboja. - Vai tev ir palicis ūdens?
- Nē, tu taču zini.
- Persijas karalis, bēgot no Maķedonijas Aleksandra, padzērās no netīras peļķes un atzina, ka viņam nav gadījies tīrāks un garšīgāks dzēriens.
- Ja mēs atrastos uz Zemes, es pati padzertos no peļķes, - sacīja Aļona. - Esi pacietīgs. Pēc pieciem kilometriem būs avots.
Desmit minūtes viņi klīda klusēdami. Priekšā parādījās ērkšķainu pelēku krūmu saaudze.
- Neizskaties uz to pusi, - brīdināja Aļona.
- Tur ūdens, - Ivans nočērkstēja. - Tur ūdens!
- To nedrīkst dzert, - sacīja Aļona. - redzi blakus ir aszobji?
- Tie ir nekaitīgi.
- Tas ir viņu dzirdināšanas caurums. Līdzīgi ar ūdeni pildītiem vīna maisiem, zilpelēki daudzragu dzīvnieki, govs lielumā, lēnām pagrieza galvas, skatoties uz ceļotājiem.
- Vai tu baidies, ka ar mani kaut kas notiks?
- Nevis kaut kas, bet tas pats, kas notika ar ekspedīcijas suni.
- Man stāstīja.
- Bet es pati redzēju, kā Šariks pārvērtās par vienu no šiem monstriem.
- Nu gluži kā pasakā.
- Var būt. Doktors Fukss viņu pēc tam uzšķērda. Pat iekšējie orgāni bija pārveidoti.
- Kā viņš to izskaidroja?
Aļona paraustīja plecus. Neko neatbildēja.
Viņi pagāja garām ūdenskrātuvei, un Ivans atskatījās, it kā dīķīša vēsais ūdens aicinātu viņu atgriezties.
- Doktors Fukss ierosināja interesantu hipotēzi, - sacīja Aļona. - Vietējās faunas sugas ir viendzimuma. Parasti viņi nekad neiet tālu no savas ūdenstilpes. Tiklīdz viens no dzīvniekiem nomirst - neatkarīgi no tā, vai no vecuma, vai no slimības - otrs aszobis tuvojas rezervuāram, padzeras šo šķidrumu (bāzē ir filma; kad tur nokļūsi, - paskatīsimies) un nekavējoties sadalās divos indivīdos.
- Un kāds ir secinājums?
- Fukss ierosināja, ka dīķis ir bara iedzimtības turētājs. Tur nav ūdens, kaut arī šķidruma sastāvs ir tuvs ūdenim, bet gan vājš fermenta šķīdums, kas nes iedzimtības molekulu ķēdes.
- Un vai daudz šādu dīķu? - jautāja Ivans.
- Pagaidām esam atraduši sešus. Pie katra ganās savs bars.
- Vai pasakai par suni tu tici?
- Nevis ticu, bet pati to redzēju. Tu zini, uz planētas nav ne mežu, ne lielu ezeru vai upju. Un evolūcijas gaitā ūdenskrātuve ir attīstījusi spēju ne tikai uzturēt savu sugu, bet arī ietekmēt citus dzīvos organismus. Ja kāda no šīm govīm nokļūs kaimiņu, svešajā ūdenskrātuvē un dzer no tās, tā pārvērtīsies par šīs ūdenskrātuves iemītnieku. Skaidrs?
- Man ir skaidrs viens: es piekrītu kļūt par govi, tikai nenomirt no slāpēm.
- Līdz bāzei vēl divu stundu gājiens. Vai tiešām nevari paciesties? Man šķita, ka astronauti ir stiprāki garā.
Bet Ivanu pārmetums nesamulsināja. Metāla zoles vienmērīgi klabēja uz karstajiem akmeņiem, un abas planētas saules nežēlīgi dedzināja caur skafandru. Ēnu šeit nebija. Viena saule spīdēja tieši no zenīta, otrā ritēja gar horizontu, negrasoties rietēt, un stundas laikā spēja trīs reizes apgriezties sarkanīgi karstajās debesīs.
Atkal klints, un pie tās - dīķis, kam apkārt saules svelmē sildās odru bars, kuri neskaidri atgādina zirgus, kas nobadināti līdz galējam stāvoklim.
- Aļonuška, - Ivans lūdzās. - Man jāpadzeras! Man noteikti jāpadzeras!
- Nerunā muļķības! Ejam. Es tev visu izskaidroju.
- Es tev neticu, - Ivans sacīja ar negaidītu naidu. - Un tavam doktoram Fuksam arī ne.
Aļonuška neatbildēja. Viņa turpināja iet uz priekšu, tieva, maza, rūpīgi izžāvēta šīs planētas karstumā, veterāne no pirmās ekspedīcijas, kura jau ceturto mēnesi atradās uz planētas.
...Ivans viņu vakar redzēja pirmo reizi. Kuģa "Tornado" komandieris izsauca viņu uz tiltiņa un sacīja:
- Paņemsi pasta planieri un dosies lejā kopā ar Aļonu Sergejevnu uz bāzi. Pārtiku un ierīces aizveda Daņilovs. Tev vienkārši jāpaņem vēstules. Un vēl viena lieta: zāles. Aļona Sergejevna speciāli uzlidoja orbītā tām pakaļ.