Korona Eggs un mans tēvs uzskatīja ka nebūs pareizi sekot aborigēniem un atgriezās uz kuģa, lai pastāstītu biedriem par tikšanos un pēc apspriešanās ar viņiem izstrādātu programmu aborigēnu meklēšanai un kontaktu nodibināšanai ar viņiem. Tomēr ne šajā dienā, ne nākamajā dienā, neskatoties uz ļoti rūpīgiem meklējumiem, aborigēni netika atrasti. Ekspedīcija burtiski izķemmēja visu planētu, bet bez rezultātiem. Ne tikai aborigēni - netika atrastas nekādas saprātīgas dzīvības pēdas.
Nācās pamest planētu bez nekā. Un mīkla būtu palikusi neatrisināta, ja pēc kāda laika pēc atgriešanās mūsu planētas galvaspilsētā nenotiktu plaša starpplanētu konference par primitīvajām civilizācijām.
Mans tēvs piedalījās šajā konferencē. Un tagad iedomājieties mana tēva izbrīnu, kad viens no planētu sistēmas delegātiem, kas tika saukti par Sferīdiem, savā ziņojumā pastāstīja par kādu ļoti kuriozu un noslēpumainu gadījumu. Lūk ko viņš pastāstīja.
Pirms kāda laika uz vienas no planētām (sekoja koordinātes, kas manu tēvu darīja uzmanīgu) atradās grupa no tālas sistēmas, kas saistīta ar sferīdiem. Šī grupa apzināti izvēlējās neapdzīvotu planētu, lai veidotu filmu par saprātīgās dzīvības izcelsmi. Tai bija jābūt piedzīvojumu, spēļu filmai. Filmēšanas laikā divi aktieri, ģērbušies ādās, kā tam vajadzētu būt pie pirmatnējiem cilvēkiem, ienira biezoknī, cerot atrast vietējo briesmoni, kura zobi ir lielisks materiāls modernu suvenīru izgatavošanai. Bet tā notika, ka ne jau viņi atrada briesmoni, bet briesmonis atrada viņus un pēkšņi uzbruka. Nav zināms, kā lieta beigtos, ja negaidīti neparādītos planētas aborigēni, kuri nogalināja briesmoni. Sarunas laikā tika noskaidrots, ka aborigēni (tos neizdevās nofotografēt, un aktieru neprofesionāli sagatavotais apraksts, izrādījās pretrunīgs un neskaidrs) guvuši zināmus panākumus. Piemēram, viņi bija pazīstami ar ģeometrijas pamatiem. Pēc šīs tikšanās filmu grupai bija steidzami jāatstāj planēta, jo tai bija atļauja strādāt tikai uz neapdzīvotām planētām - kontakti ar jaunatklātām civilizācijām ir speciālistu privilēģija. Turklāt, kā teica runātājs, notika kaut kas noslēpumains. Kādu laiku pēc filmu grupas ziņojuma saņemšanas uz planētu aizlidoja īpaša ekspedīcija. Ekspedīcija pārmeklēja visu planētu, meklējot saprātīgu dzīvību, taču nekas netika atrasts. Tādējādi Visuma antropologiem tiek mests izaicinājums: atrisināt vēl vienu kosmosa noslēpumu.
Pēc ziņojuma mans tēvs parādījās pārsteigtas auditorijas priekšā. Viņš pieticīgi lūdza vārdu un, aizrijoties ar smiekliem, paziņoja par tikšanos ar aktieriem.
Tā noslēpums tika atrisināts. Un, ja mans tēvs nebūtu bijis delegātu vidū, antropologi tā arī mocītos. Tā arī kuriozā kļūda, kas radusies no nepietiekamas dažādu kosmosa civilizāciju pārstāvju iepazīšanās vienam ar otru, ceļotu no vienas mācību grāmatas uz citu”.
Stāsts bija parakstīts: " Korona Aro". Moto: "Neuzskatiet sevi gudrāku par citiem."
Pavlišs izsvītroja parakstu, atstāja devīzi. Lai gan tam nebija nozīmes. Maz ticams, ka kāds uz kuģa neuzminētu, kurš ir stāsta autors.
9
Pavlišam izdevās atgriezties pie sava stāsta tikai pēc pusdienām. Uz papīra viņš rakstīja: “Es te neesmu. Es atgriezīšos ne ātrāk kā pēc divdesmit minūtēm”- un uz durvīm pakāra šo sludinājumu. Tagad neviens viņu netraucēs.
Nācās atkārtoti izlasīt uzrakstīto, kaut kas jau bija aizmirsts. Beidzot Pavlišs atkal atgriezās svaigajā, daļēji izgudrotajā un savā ziņā atmiņā esošajā piejūras pilsētas rudenī.
- Pastāsti man vēl kaut ko par Munu - Ņina man lūdza.
- Grūti. Aizmirstas. Viss aizmirstas. Saglabājas dažas detaļas, ainas, kas ir interesantas tikai man un, iespējams, kādam citam. Pārējais nonāk grāmatās, rakstos, citu sarakstītos memuāros, iegūst patstāvīgu dzīvi un kļūst svešs. Nezkādēļ es atceros nakts ceļu uz "Segežu", šāvienu zibšņus no aiz klintīm, kāda kliedzienu... aprakstos tas izklausās pavisam citādi.
- Bet tu teici par kādu citu, kurš interesējas par tavām atmiņām.
- Es neatbildēju uzreiz. Es skatījos uz jūru. Tā bija zila, gandrīz violeta. Tuvu horizontam ar zilu bultu mirgoja reisa kuteris.
- Tā ir meitene? - jautāja Ņina.
- Jā, - es atbildēju. - Viņa ir bulgāriete. Viņas vārds ir Sņežina. Viņa arī bija uz kuģa
.- Vai tu viņu mīli?
- Nezinu. Kaut kā sēdējām jūras krastā. Uz Munas. Tikai tur jāsēž augstākās aizsardzības skafandros. Tā bija dienu pirms aizlidošanas. Mums bija jautri. Jautri, jo mēs bijām kopā. Mēs izdarījām noziegumu. No kuģa mēs nozagām signāla kapsulu. Tas nebija briesmīgs noziegums, jo tā nebija pēdējā kapsula. Mēs uzrakstījām zīmīti, muļķīgu zīmīti, sakot, ka mūs glābt nevajag, kas mums tāpat ir labi. Tad ieslēdzām motoru, un kapsula uzšāvās, iekvēlojās, pārvērtās par zvaigzni, pazuda mākoņos.
- Tāpat kā pudele jūrā, - sacīja Ņina.
- Nu, jā, mēs tā arī to domājām. Mēs arī dzīvojam jūrā, tikai tā ir bezgalīga. Un kapsula ilgu laiku lidos pa tās viļņiem. Un varbūt kādu dienu to izskalos krastā - uz nepazīstamas planētas. Vai varbūt to uzņems garāmbraucošs kuģis.
- Skaties, inženieris brauc, - sacīja Ņina.
Aerokārs nolaidās smiltīs, izklīdinot ziņkārīgos krabjus. Inženieris mums pamāja no lūkas, lai mēs pasteidzamies. Mēs skrējām pa gājēju celiņiem, un vecie dēļi saliecās un čīkstēja no katra soļa.
Mēs iekāpām šaurajā salonā.
- Uz Suhumi? - inženieris jautāja. - Nepārdomājāt?
- Kā norunāts, - es teicu.
To sakot, es atkal pārcēlos uz Munu, atkal ieraudzīju pelēko jūru, zemi driskainos mākoņus, netālu stāvošo Sņežinu un niknos viļņus pie viņas kājām.
Aerokārs pacēlās gaisā un pagriezās uz dienvidiem uz Kaukāzu.
- Paskatieties, - Ņina teica. - Zvaigzne krīt. Netālu no mums, novilcis zelta ceļu uz aptumšoto debesu fona, nokrita meteorīts.
- Svešu pasauļu sūtnis, - sacīja Ņina.
Uz paneļa uzmirgoja monitora gaisma.
- Tas nav meteorīts, - sacīja inženieris. - Tas, iespējams, ir satelīts. Redziet, signāls.
- Paņemsim? - pajautāju.
Inženieris pamāja. Aerokārs devās uz vietu, kur nokrita ķermenis.
- Oi! - pēkšņi teica Ņina. - Un ja no tā ir signāla kapsula?
- Varbūt, - vienaldzīgi sacīja inženieris. - Tikai diez vai. Tās pārtver uz ārējām planētām.
Ņina paskatījās uz mani. Un kaut kādu iemeslu dēļ arī es gribēju ticēt, ka tā bija signāla kapsula, kas atgriezusies mājās.
Ņinai bija taisnība. Signāla kapsula šūpojās uz viļņiem, un uz tā vāka ritmiski mirgoja gaisma. Kapsula pieprasīja, lai to paņem.
Aerokārs lidinājās virs paša ūdens. Es noliecos no lūkas un izvilku kapsulu no ūdens. Tā bija smaga un tik tikko atrāvās no viļņiem. Tā bija tieši tāda pati kapsula kā tā, kuru mēs palaidām kopā ar Sņežinu no Munas.