- Bet arī pie viņiem taču lido vēstnieks no Zemes, - sacīja jaunais opozīcijas skeptiķis.
- Bet vai mēs atteiktos no abiem? - pamatoti iebilda Žulis Ebrs.
Un skeptiķis bija spiests apklust.
Dažas minūtes Augstā Truļa locekļi klusēja un domāja. Tad viņi nolēma: vēstnieku vajadzētu pārbaudīt. Ja nu pēkšņi tas nav vēstnieks no Zemes, bet gan parasts kolateipanietis?
- Kur ir Zemes paražu eksperts? Jautāja Žulis Ebrs. - Pasaukt viņam.
Atveda ekspertu. Eksperts izlasīja visas grāmatas, kuras varēja iegādāties vai apmainīt pret markām no garāmbraucošajiem Galaktikas kuģiem, un noskatījās visus TV šovus, kas tika pārraidīti četrpadsmitajā kosmosa programmā. Eksperts ilgi domāja. Varbūt dažas dienas - mēs īsti nezinām; beidzot izdomāja.
- Uz Zemes ir sena paraža, - viņš teica. - Es par to izlasīju vienā ārkārtīgi retā grāmatā, kas publicēta uz amonjaka planētas Sugres, bet, iespējams, tulkota no Zemes valodām.
- Kāda ir paraža? - Kāda ir paraža? - Augstā Truļa locekļi uztraucās.
- Kad nezināms cilvēks nokļūst uz Zemes, un viņi, cilvēki, vēlas uzzināt, vai viņš ir princese (es nezinu, kas ir princese, bet es uzskatu, ka tas liecina par piederību cilvēkiem), viņi zem spalvu pēļa ieliek zirni.
- Nu un tad?
- Ja viņš ir princese, tad no rīta noteikti sūdzēsies, ka viņš slikti gulējis un ka viņam ir zilumi. Viņš jutīs zirni pat caur desmit spalvu pēļiem.
- Lieliski, - sacīja Truļa biedri. - Mēs viņam ieliksim zirni, un, kad viņš sūdzēsies, mēs atvainosimies un teiksim, ka nepamanījām, kā tas tur nokļuvis.
- Ar to sanāksme būtu droši beigusies, ja jaunais skeptiķis nebūtu pajautājis respektablajai asamblejai:
- Kas ir zirnis?
Izrādījās, ka pat eksperts nezina, kas ir zirnis.
Izsauca visus pārējos ekspertus, bet arī viņi nezināja, kas ir zirnis. Viņi sāka loģiski domāt: ir zināms, ka Zemes iedzīvotājiem ir plānāka un jutīgāka āda nekā lokateipaniešiem un kolateipaniešiem - iespējams, tas ir vienīgais, kas viņus atšķir. Tātad ir jāievieto vēstniekam gultā lieta, kas ir pilnīgi nejūtīga vietējam iedzīvotājam, bet taustāma dārgā viesa ādai. Tā izlēmuši, Augstā Truļa dalībnieki veica nelielu eksperimentu. Viņi atveda desmit gultas un katrai uzlika desmit spalvu pēļus. Zem spalvu pēļiem viņi paslēpa dažāda lieluma, formas un cietības pakāpes priekšmetus. Vakarā viņi katrā gultā noguldīja pa lokateipanam, nepasakot par eksperimenta būtību.
No rīta, piedaloties Truļa biedriem un medicīniskajai komisijai, izmēģinājuma lokateipaņi tika nopratināti un pārbaudīti. Izrādījās, ka seši no viņiem mierīgi gulēja un neko nepamanīja, savukārt četri sūdzējās par neērtībām un sasitumiem. Viens no tiem, kurš nepamanīja, tomēr sajuta kaut kādas neapzinātas neērtības. Nakti viņš pavadīja uz vietēja auga graudiem, ko sarunvalodā sauca par “sasodītajām sēklām”. To noskaidrojuši, Truļa locekļi aizveda “sasodīto sēklu” maisu uz vēstnieka rezidenci un izbēra zem desmit spalvu pēļiem.
Zemes vēstniece Olga Barišņikova, kura tajā laikā bija atlidojusi ar garāmbraucošo Sīrijas raķeti uz Lokateipānu, protams, neko nenojauta.
Raķešu poligons bija noslaucīts un palaistīts ar importa odekolonu. Zemessardzes daļas sastājās ierindās no raķetes līdz kosmosa stacijas ēkai. Spēlēja tautas instrumentu orķestris, un bērni, pirms Olgai bija laiks nokāpt pa kāpnēm, pasniedza viņai vietējo puķu pušķus. Vecākais Augstākā Truļa loceklis, godājamais Žulis Ebrs, teica nelielu, bet izjustu runu un uzaicināja Olgu doties uz viņu gaidošo automašīnu.
- Vai labi atlidojāt? - Jautāja Žulis Ebrs Olga, kad automašīna aizbrauca no kosmodroma un kuģoja pa galvaspilsētas izrotātajām ielām uz Zemes vēstnieka rezidenci.
- Paldies, ceļojums bija lielisks, - Olga atbildēja, paklanoties pilsētniekiem.
- Mēs ceram, ka jums patiks mūsu uzņemšana, - sacīja Žulis Ebrs.
- Es arī. Mani ļoti aizkustināja sirsnīgā sagaidīšana.
Viņu tiešām aizkustināja siltā uzņemšana, un, ja ne bailes pārkāpt kādu vietējo paražu, aizvainojot laipnos saimniekus, viņa būtu rīkojusies mazāk atturīgi.
Žulis Ebrs un viņa svīta pavadīja Olgu pa visām vēstniecības rezidences telpām un ar īpašu lepnumu parādīja viņai guļamistabu - milzīgu telpu, apšūtu ar marmora plāksnēm, kuras vidū zem alkova stāvēja gulta, ko vainagoja pēļu kaudzes.
- Man tas ir pārāk grezni, - sacīja Olga. - godīgi sakot, es neesmu pieradusi pie šādas greznības.
Un, to pateikusi, uzreiz saprata, ka ir pieļāvusi kaut kādu kļūdu. Žulis Ebrs apmainījās skatieniem ar citu sirmgalvi un, kā viņai šķita, nosodoši. Un vēl Olga arī pamanīja, ka jauns lokateipanis kaut kā sāniski tuvojas gultai, it kā gribētu palīst zem spalvu pēļiem.
Žulis Ebrs uzšņāca uz viņu un, lai kompensētu neveiklību, iepazīstināja ar Olgu:
- Tas ir mūsu opozīcijas pārstāvis, plaši pazīstams skeptiķis.
Olgai patika jaunais skeptiķis. Tikai mulsināja vārdi, ko viņš pateica pusbalsī:
- Es jūs neapskaužu.
- Tātad, ejam tālāk, - aicināja Žulis Ebrs. Mēs vēl neesam apskatījuši virtuvi un bibliotēku.
Jā, lokateipaņi bija ļoti laipni, ļoti priecīgi, ka viņa atlidojusi pie viņiem, un tomēr Olga sajuta zināmu apjukumu, čukstus aiz muguras, šaubīgus, lidojošus skatienus, žestus, kas nebija paredzēti viņas acīm.
Pie ieejas bibliotēkā gaidīja sausnējs lokateipanis brillēs. Viņa skatiens bija smags un neatlaidīgs.
- Mūsu eksperts Zemes jautājumos, - viņu iepazīstināja Žulis Ebrs. - Vai jūs vēlētos ar viņu parunāt?
- Ar prieku, - Olga atbildēja. Viņa nolēma neatteikt nevienai saimnieku prasībai, kaut arī viņai nāca miegs: raķete lidoja ar pārslodzēm un Olga bija nogurusi.
- Cik kolonnu ir Lielajā teātrī? - asi jautāja eksperts.
Jautājums bija dīvains un vismaz nedelikāts. Bet Olga sajuta, ka vietējie iedzīvotāji viņas atbildei piešķir lielu nozīmi. Bet patiešām, cik to kolonnu patiesībā ir? Nekad mūžā viņa par to nebija domājusi. Viņa mēģināja iedomāties Lielo teātri, zirgus uz frontona, pūli, kas vēlējās saņemt papildu biļeti zem kolonnām, bet cik to ir? Četras? Nē. Vairāk. Sešas? Septiņas? Noteikti pāra skaitlis.
- Es domāju, ka sešas, - viņa teica. Un pēc sarūgtinātajām saimnieku sejām saprata, ka ir kļūdījusies.
- Lai gan precīzi neatceros, - viņa piebilda, - varbūt astoņas. Kaut kā nebija vajadzības skaitīt.
- Nepievērsiet uzmanību mūsu ekspertam, - sacīja Žulis Ebrs.
- Ziņkārība viņu kādreiz pazudinās. Nu kam rūp, cik kolonnu ir Lielajā teātrī! Un tagad mēs atļausimies atvadīties. Jums vajadzētu atpūsties.
Un Olga tika atstāta viena. Viņu nepameta sajūta, ka tiek uzraudzīta. Kā viņa izraisīja saimnieku nepatiku? Kas viņus aizvainoja? Liekas, ka nebūtu par ko. "Labi. Izgulēšos, un tad ķeršos pie darba,”viņa nolēma.